Ja varam ticēt informācijai, tad Latvijas darbaspēks šobrīd ir lētāks kā citur ES(arī iepriekš nebija daudz dārgāks), uzņēmumi lieto pamatā kvalitatīvas tehnoloģijas, kas ir līdzvērtīgas ES valstu tehnoloģijām un maksā tikpat, Latvijā enerģijas cenas ir tomēr zemākas kā ES, vietējo izejvielu cenas arī ir zemākas, nodokļi arī bija/ir mazāki, bet ir problēma konkurēt pat vietējā tirgū. Kā var būt konkurences problēmas pie vismazākajām ražošanas izmaksām? Tas ir redzams gadījumā ar piena produktiem. Lietuva pērk mūsu pienu, jo tas ir lētāks, bet tirgū dominē Lietuvas piena produkti.

 

Jautājums kāpēc? Viens no aspektiem ir tāds, ka Lietuvas piena bizness ir apjomīgāks, bet tur pastāv liels jautājums – vai mūsu piena kombināti ir sīkražošanas vienības? Tā tas gluži neizskatās un tad sākas nākošais jautājums – vai Latvijas uzņēmumu vairumā bizness nav vispār neveiksmīgi uzbūvēts, kur īpašniekiem ir pamata vēlme ir labi dzīvot šodien? Vēl var būt mārketinga analfabētisms, kur lielas naudas ir ieguldītas neveiksmīgā mārketingā, kā arī pats bizness ir uzbūvēts pieļaujot papildus nevajadzīgas izmaksas.

Domājams, ka šeit ir sastopams visa minētā kokteilis un, ka tie saucamie sekmīgie uzņēmēji ir visai lieli diletanti. Tas daudzviet ir ar vēstures piemēriem pierādāms, bet tā nav raksta būtība. Saprotams, ka lielu daļu tirgu Latvijas uzņēmumi mantoja, piemēram, finiera tirgu un tas labi attīstās. Ar jauniem tirgiem ir un paliek problēmas – savulaik kārtīga banka, kad atnāca pēc kredīta prasīja cik atvēlēs mārketingam jauna produktam? Ja teica, ka atvēlētos 10%, tad teica, var iet mājās, jo jauna produkta iedabūšana jaunā tirgū ir samērojama ar visa uzņēmuma izmaksām.

Tā ir veca patiesība, ka nepērk to, kas nav pazīstams, bet padarīt par pazīstamu maksā lielu naudu. Šeit varētu būt laba valsts palīdzība mārketingā ne tik daudz reklamējot piedāvātos produktus, bet atrodot saites ar tiem, kam šā produkta tirgošana var nest ieguvumus. Tas ir vēstniecību komercdienestu uzdevums. Ņemot vērā Latvijas mazo dažādo produktu un uzņēmumu skaitu būtu jāveic speciālas profesionālas citu tirgu apgūšanas operācijas ar precīzu scenāriju un izpildes kontroli.

Tas tika ierosināts jau tālu pirms 2000 gada, bet atsauksmi neguva par spīti ārvalstu kompetentu latviešu (Gundars Ķeniņš Kings, Bruno Rubess, Ivars Avots u.c.) iniciatīvai un padomiem. Pārsvaru ņēma tirgu pieejamības daļēja monopolizācija dažādu valsts struktūru ietvaros, kas pamatīgi nobremzēja Latvijas uzņēmēju izaugsmi. Te nu bija radu un klanu interešu klaja lobēšana. Tā bija vēsture, bet šobrīd ir redzamas tās sekas. Izveidojās siltumnīcas apstākļos dzīvojoši uzņēmumi, kam galvenais bija tūlitēja peļņa un nevis attīstība, kā arī greizsirdīga attieksme pret citiem, kas var iekļūt bagāto vidē.

To praktiski raksturo Latvijas lielāko uzņēmumu vēlme uzrausties par galvenajiem uzņēmējdarbības attīstības procesā ar vēsturi, ko raksturo nespēja būtiski paplašināties treknajos gados. Šobrīd tā saucami uzņēmējdarbības flagmaņi nevar būtiski vairāk palielināt savas produkcijas noietu, jo nav lielāki tirgi kā treknajos gados un nav arī ātri realizējama jauna produkcija. Morāle ir viena, ka no Latvijas uzņēmējdarbības flagmaņiem attīstību nesagaidīt, jo viņu tirgu kapacitāte ir prognozējama un ierobežota.

Jauni uzņēmumi ir un labi laužas iekšā citos tirgos, bet tā ir pašu iniciatīva bez būtiska valsts atbalsta. Tādu ir par maz un jaunu rašanās bremzē informācijas un valsts atbalsta trūkums (informācijas un kontaktu atbalsts). Iepriekš minētā situācija, kurā parādās lielāko uzņēmumu izmaksu nesamērība ar pārdošanas cenām, rāda tikai to, ka lielākoties biznesu grib būvēt uz šodienas ieņēmumu bāzes. Protams, mazam biznesam šodien ir jāēd, mazs bizness nevar uzbūvēt Sahāras tuksnesī benzīna tanku un gaidīt, ka kādreiz būs šoseja (to var atļauties tikai ļoti lielas korporācijas, piemēram, Shell).

Te nu ir jautājums par sekmīgiem un nesekmīgiem biznesiem, kas tiek izveidoti. Maziem biznesiem būtiski ir atrast nišas, kurās tas var eksistēt (ātri gūt ienākumus), bet tas vitāli ir atkarīgs no mārketinga un kontaktiem. Ja mārketings un kontakti ir pašiem jāveido, tad mazie un vidējie uzņēmumi nav uz to spējīgi. Tas prasa nesamērojami lielas mārketinga izmaksas. Te nu valstij ir divi ceļi – ātri noorganizēt kooperāciju vai pašai to īstenot. Vajadzētu iet abus ceļus, kas samazinātu izmaksas. Nevar izveidot jaunu eksporta spējīgu produktu (tādi ir diezgan daudzi) un gribēt, lai tas tiktu labi pārdots bez atbilstoša mārketinga.

Kooperācija var koncentrēt līdzekļus mārketingam, bet lielā daļā gadījumu nišas ir visai atšķirīgas, kur nav ar ko kooperēties, tad galvenā loma ir valstij. Ir ļoti vienkāršs piemērs – Latvijas metālapstrādes uzņēmumi ir sapirkušies virkni ļoti augstas tehnoloģijas iekārtas, kas vienkārši netiek noslogotas. Ir valstis, kurās ir augstas individuālo pasūtījumu izmaksas metālapstrādes jomās. Šeit ir vienkāršs kontaktu meklēšanas jautājums, kas ir jārisina.

Tas pats ir arī citās jomās, jo varam atrast virkni lietu kurās varam konkurēt car cenu, kvalitāti u.c., bet to ir jāmāk pārdot. Šeit var līdzēt tikai profesionāla palīdzība, ko var koncentrēt tikai ar valsts atbalstu, jo tai ir pieejami nepieciešamie resursi, piemēram, emigrācijas cilvēki ar atbilstošu kvalifikāciju un kontaktiem. Vispār ir viens algoritms – jāliek kopā viss, kas spēj uzlabot uzņēmēju produkcijas pārdošanu un lēmumu pieņemšanu konkrētas jaunas produkcijas ražošanai. Tā ir sava veida attīstības formula – pārdosim to, kas mums ir un ražosim ko vajag. Abos gadījumos no valsts piedalīšanās mārketingā nevar izvairīties.

Romans Vitkovskis

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma