Ir izskanējuši dažādi saukļi – mazinās cilvēku skaits, kas varētu studēt un tāpēc demogrāfisko apstākļu dēļ ir apdraudēta augstskolu pastāvēšana pie nosacījuma, ka nauda seko studentam. Pret šo tendenci R.Ķīlis liek pretī valsts garantētu aizdevumu katram studēt gribošam ar domu, ka viņš sāks kredītu atmaksāt tad, kad viņa ienākumi būs pārsnieguši vidējo algu.


 

Šeit ir apskatāmi divi pamata jautājumi, kas ir pat svarīgāki par izvirzītās reformas būtību:

1.   studēt gribēšana nesakrīt ar studēt varēšanu tieši studējošo personīgo īpašību dēļ;

2.       vēlami apgūstamās vielas apjoms aug jau pat eksponenciāli un augstskolu finansējums to nenodrošina.

Šāda reforma ierosinās studēt tiem, kas praktiski nevarēs nokārtot studiju eksāmenus un liela daļa pārtrauks studijas. Ja grib šādu reformu veikt, tad ir kārtīgi jāpaceļ latiņa un augstskolām ir atkal jāievieš savi iestājeksāmeni, kas atsijā tos, kas ir gan ieguvuši labas sekmes centralizētos eksāmenos, bet reāli ir nesagatavoti, lai studētu. Diemžēl, centralizētie eksāmeni vairāk atgādina ceļu satiksmes noteikumu eksāmenu, kur ir jāizvēlas kāds no dažiem piedāvātiem gadījumiem. Lai nu kā, bet tas ir par maz, lai novērtētu potenciālo studentu.

Vispārīgi vērtējot kādreizējā sistēma ar iestājeksāmeniem bija daudz atsijājošāka, jo prasīja, piemēram, matemātikā mutvārdu eksāmenu, kurā vajadzēja parādīt, ka māki pierādīt un izvest, kā arī nopietnu rakstisko eksāmenu, kurā vajadzēja pierādīt, ka māki risināt uzdevumus. Vidusskolas programmā jau ir pazudusi vēlme pierādīt teorēmas un izvest formulas, bet tiek prasīta vienkārša formulu un citu sakarību atcerēšanās bez izpratnes kā tās var dabūt un kā veidojas teorija kā tāda. Matemātikas kurss ir būtiski sašaurināts, jo ir izmesti kompleksie skaitļi un, piemēram, Ņutona binoms. Par matemātikas kursu var pateikt, ka tas ir nežēlīgi apgraizīts un neatbilst tam, ko mēs gribam no skolēniem, ja izmantojam veco pieeju. Ja ir iespējama jauna pieeja, tad vidusskolas kursā vajadzētu parādīties nepārtrauktās matemātikas elementiem (robeža, diferenciālis, integrālis, rindas), kā arī diskrētās matemātikas elementiem (algoritms, izteikumu loģika, kopu teorijas elementi).

Pie nosacījuma, ka paliek spēkā centralizētie eksāmeni un no tā izejot tiek sniegts valsts garantēts kredīts visiem gribētājiem, tad būs liels atbirums vai ļoti vājas studijas, kuru rezultātā būs visādi „apgrābstīti” bakalauri. Tādus mums tiešām nevajag. Tāpēc ir un paliek jautājums par studēt varēšanu, ko lielā mērā nodrošina skola un siets, ko uzliek augstskola. Pie šādiem nosacījumiem R.Ķīļa versija pat varētu derēt, bet tā būtu jāpapildina ar pilnas bezmaksas valsts studiju (pilnu kredīta dzēšanu un papildus piemaksas) nodrošināšanu tiem, kas ar savām sekmēm parādā izcilu varēšanu, ja pašu rocība to neļauj.

Tiešām jauni jēdzieni un likumsakarības aug kā sēnes un praktiski jebkurš izglītību apguvušais klasiskā variantā ir spiests sākt mācības no jauna, jo viss ko ir mācījies ir tikai vispārēji pamati, kas ne vienmēr der jaunā apgūšanai. Reāli augstskolu beidzējs ir ļoti vāji sagatavots nākamam mācību posmam, jo bieži klasiskās programmas nonāk pat klajās pretrunās ar šodienu un parasti neviena programma neparedz klasiskās pieejas un šodienas organisku savietošanu, kur parādās „klupšanas akmeņu” un tālāko risinājumu būtiska saistība. Praktiski tiek sagatavoti pagājušā gadsimta pirmās puses zinātnieki ar vēlmi, ka viņi varēs adaptēties šābrīža problēmās.

Pie dramatiska jaunu jēdzienu un likumsakarību pieaugšanas ātruma parādās problēma – kur “saspiest laiku”. Viena versija ir laiku saspiest augstskolā, bet tajā pirmajos kursos mēģina atkārtot to, kas bijis vidusskolā un pat pamatskolā. Tā ir lieka laika izšķiešana, jo skolai ir jāsagatavo studijām. Tālākais ir skolas kursa uzlabošana sagatavošanai studijām. Laika saspiešanā izpratne un iemaņas pastāv atsevišķi, jo izpratne attiecas uz lietas būtības izpratni nevis uz iemaņām kā to izmantot. Ja būs nepieciešamība, tad var pasludināt, ka tādas un tādas iemaņas būs nepieciešamas un tāpēc ir uzdevumi, treniņi u.c. Ja skola akcentē iemaņu apgūšanu, tad ir rūpīgi jāpaseko tam vai skolā iemācās pierādīt un izmantot to kas ir, kā arī jāparāda šo iemaņu izmantošanas būtība, jo citādi tas augstskolā nederēs pēc definīcijas.

Te lieti noder izpratnes veicināšana, jo tā lieti parāda, kas ir būtība un kādas iemaņas vajag, lai ar to strādātu. Ja gribam saspiest laiku, tad to ir jādara visā izglītības sistēmā vienlaikus, jo nav izprotama studiju izvēle bez izpratnes par nākamo priekšmetu – tā problēmām un klupšanas akmeņiem. Tas pats attiecas uz studijām, jo bez izpratnes varam sniegt tikai bāzes zināšanas un iemaņas, bet bez tālākas daudzmaz garantētas attīstības, jo izpratnes iegūšana ir praktiski tikai studentu ziņā. Izpratne ir vienīgais variants kā saspiest laiku, jo citādi zināšanu (faktu kopums) un iemaņu apjoms pārlieku aug, lai varētu mērķtiecīgi izvēlēties sev nepieciešamās. Izpratne ir izmantojama skolas un augstskolas kursa dramatiskai palielināšanai ar domu, ka tālākā iemaņu un zināšanu izvēle tiks mērķtiecīgi izvēlēta katrā izglītības posmā.

Šeit ir jāsaprot, ka izpratne nenozīmē iemaņas, bet sajūtu kur un kāpēc konkrētā joma attīstās dabiskā veidā. Iegūtie fakti izpratnes līmenī tiek uztverti kā dabiskas un tāpat neatrisinātās problēmas. Tālākais gan ir skolēnu un studentu pašu izvēles ziņā – kādas lietas viņiem ir intuitīvi labāk izprotamas un pievilcīgas, kā arī kādas tālāk attīstāmas, izvēloties atbilstošu zināšanu apjoma apgūšanu un iemaņu apgūšanu. Galvenais virziens izglītībā būtu veidojams ar izpratnes veidošanu un ciešu ar to saistītu zināšanu kopuma un iemaņu izvēli, kur var būt definēts bāzes zināšanu un iemaņu komplekts, bet tālākais būtu izvēle.

Ko mēs ar to iegūstam? Iegūstam to, ka skolēns skolā izprot kāpēc ir elementārdaļiņu fizika, kādas ir problēmas un reizē ar to saprot kāpēc vajag tikt galā ar elektrona kustības aprēķināšanu, jo līdzīgi tiek risinātas citu elementārdaļiņu atklāšanas un izturēšanās pētījumi. Turpat izpratnes līmenī var pateikt kāpēc ar vidusskolas matemātiku ir daudz par maz un tāpēc būs jāapgūst diferenciālvienādojumi, par kuriem var pastāstīt, ja tiek ieviesta robežas definīcija un izpratne par to. Te ir milzu iespējas izveidot pietiekamu izpratnes veidošanas sistēmu, kas dod iespēju formulēt problēmas un iegūt kandidātus problēmu risināšanai. Tas attiecas uz kompozītiem materiāliem un visu ko citu.

Ja Latvijā varētu tikt galā ar izpratnes problēmu skolā un augstskolā, tad Latvija kļūtu par izglītības Meku. Tas nav ambiciozs paziņojums, bet izpratne spēj saspiest laiku un tāpēc visa skolas un studiju kvalitāte kardināli uzlabojas. Izpratnes līmenī apgūstamam apjomam skolā ir jābūt saskaņotam ar izpratnes apgūšanu augstskolā. Izmaiņas var būt tikai izvēlētas zināšanu un iemaņu apjomā.

Romans Vitkovskis

Uzziņa.Katru gadu augstskolās jau tagad studijas pārtrauc daudzi studējošie. Valsts augstskolas ar lielāko studentu atbirumu pilna laika studijās 2010.gadā bija:
Rīgas Tehniskā universitāte 19,7%, Vidzemes augstskola 19,4%, Latvijas Lauksaimniecības universitāte 18,7%, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija 18,2%. Privātajās augstskolas studentu atbirumu: Sociālo tehnoloģiju augstskola 49,2%, Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskola 37,2%.

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma