Eksāmeni pret pastāvīgu novērtējumu.

Sen zināma patiesība, ka „Centralizētie eksāmeni” tomēr daļēji ir arī laimes spēle un parastā metode atzīmēt kādu no atbildēm ļauj veiksmei daudz kur paspīdēt.

Diemžēl, izglītībā tiek samazināts mācību apjoms un pārbaudījumu grūtības līmenis. Piemēram, matemātikā izņēma no mācību kursa pierādījumus un formulu izvedumus - kāda tur vairs matemātika? Protams, pedagogi arī nav bez grēka, jo visi grib labākus sekmju rādītājus un tos īslaicīgi var dabūt, samazinot prasības. Diemžēl, arī turpmāk var nākties samazināt prasības, jo zināšanu līmenis dilst ātrāk, nekā cerēts! Kāpēc pirms vairākiem gadu desmitiem prasības bija augstākas un neviens nepārpūlējās, bet zināšanu līmenis atsevišķos eksaktos priekšmetos bija tomēr labāks. Viss minētais tomēr ir sava veida radīts komplekss, ko sastāda vecāku, skolotāju, arī politiķu un ministrijas vēlme izdabāt sekmju līmenim ar vieglāko pasākumu palīdzību.

Šādos apstākļos, lai vismaz noturētu lejupslīdi, ir jāveic permanenti pasākumi, kas neļauj skolēnam atslābt un tikai „uzpumpēties” centralizētam eksāmenam. Šim nolūkam būtu lietderīgi ieviest pastāvīgu obligātu zināšanu un izpratnes diagnostiku, kas ļautu sekot skolēnu zināšanu apgūšanai un izpratnes veidošana, kā arī konstatēt vājos punktus priekšmeta konkrētu tēmu apgūšanā.

Par izpratni ir jārunā īpaši, jo kontroldarbi (it sevišķi darba burtnīcas un ankešu tipa novērtējumi) dod ieskatu par konkrētu līdzekļu lietošanas apguvi, bet nesniedz ieskatu par skolēna izpratni par priekšmetu. Var labi iemācīties formāli risināt uzdevumus, bet nesaprast to, kam tie ir domāti un kāpēc tie ir jārisina. Izpratne pieļauj varbūt pat nezināt konkrēto teorijas aparātu, bet ļauj to pat izvest pie vajadzības un neļauj to lietot nepareizi, kā arī ļauj saistīt vairākus priekšmetus, kuros darbojas līdzīgas likumsakarības.

Diagnostiku vajadzētu veidot uz neatkarīgas bāzes – internetā pieejamu centralizētu sistēmu - kas ģenerē individuālus uzdevumu kompleksus par katru lielāku tēmu loku, savukārt skolēns risinātu šos uzdevumus un saņemtu novērtējumu. Šādi mācību gaitā varētu uzkrāt katra skolēna izpratni rakturojošu vēsturi katrā eksaktā priekšmetā. Par izpratni var gūt ieskatu, sistematizējot skolēnu veidotos modeļus par jēdzieniem un sakarībām, vai arī balstīties uz esošo modeļu uzlabošanu vai pārveidošanu. Protams, šādā ceļā var atlasīt skolēnus ar ļoti labu izpratni un radošumu (fantāziju), vai arī skolēnus ar citām spējām (analoģiski japāņiem, kas daudz paši neizgudro, bet spēj citu izgudrojumus novest līdz daudz augstākam ralizācijas līmenim).

Liels obligāto centralizēto eksāmenu skaits neko neatrisinās, tas tikai palielinās spriedzi eksāmenu laikā, kurā visi centīsies saglābt to, kas palaists garām mācību procesā. Tamdēļ ir jarunā par permanentu mācību procesu nevis par „šturmēšanu” pēdējā brīdī. Tas ir visai svarīgs jautājums, jo pēdējā brīdī pirms eksāmena „sagrābtais” nekādi nav saistāms ar izpratni, bet lielākoties balstās uz dažu formālu teorijas aparāta detaļu izmantošanu, kas dod iespēju kaut cik sekmīgi to veikt.

Atbalstāma būtu skolās ieviest augstāko mācību iestāžu praksi - kontroldarbi, ieskaites un pēc tam eksāmeni - kā pamata formulu skolām. Tas nozīmētu pastāvīgu diagnostiku ar zināšanu un izpratnes uzkrāšanu un tālākās pakāpes iegūšanu. Tas nozīmētu to, ka skolēns nedrīkst atslābt un viņam ir jāveic kārtējais solis, lai sekmīgi tiktu pie nākamā. Kā to ieviest skolas praksē šobrīd nav konkrētas, delatizētas izstrādes, bet pastāvīga obligātā diagnostika, kas aptvertu katra skolēna izpratnes līmeņa un prasmju līmeņa vienlaikus noskaidrošanu un rezultātu uzkrāšanu, būtu pirmais solis izpratnes un prasmju stabilitātes nodrošināšanai. Obligātās diagnostikas rezultāti būtu uzkrājami un veidotu skolēna „zināšanu un izpratnes CV”, kas noteikti būtu lielāks ieguvums nekā centralizēto eksāmenu rezultāti.

Skolēni varētu savas radošās spējas izvērst modeļu radīšanā, bet ja nevar radīt jaunus modeļus, tad jau esošo uzlabošanā un tas būtu redzams visiem internetā, un ja šos rezultātus būtiski ņemtu vērā izpratnes novērtēšanā, tas radītu motivāciju. Prasmju rezultātus varētu konstatēt pēc skolēnu sekmēm, risinot viņiem speciāli ģenerētus uzdevumus par katru tēmu un tādējādi varētu gūt punktus par izpratni un prasmēm.

Protams būs skolēni ar labu izpratni un vājākām prasmēm, bet turpat būs skolēni ar ekselentām prasmēm un vāju izpratni vai fantāziju kā to atspoguļot. Būs skolēni, kas varēs sekmīgi veikt abus diagnostikas elementus. Varētu šādā veidā izveidot būtisku sacensību jomu, kurā visi gribošie skolēni varētu veidot savu „zināšanu CV”, kas sekmētu noteikt viņu spējas tālākām studijām, kā arī viņu saprātīgu tālāko studiju izvēli, jo viņiem būtu vispusīgs priekšstats par dažādiem mācību priekšmetiem un to saistību.

Centralizētie obligātie eksamēni būtu jākārto divos priekšmetos – latviešu valodā un matemātikā, bet pārējie pēc izvēles, atbilstoši katras Latvijas augstskolas iedibinātai savai specifikai par atbilstošiem iestājeksāmeniem. Centralizētie eksāmeni paliktu, lai gribētāji varētu klasificēties ES augstskolām, kur tāpat daudzām ir savi iestājeksāmeni un pat pirmsstudiju mācību laiki. Tas viss atbrīvotu augstākās mācību iestādes no nevajadzīgās, bet pastāvošās prakses - mācīt vēlreiz skolas materiālu, jo skolu abiturienti dažkārt nemāk pat saskaitīt daļskaitļus. Diemžēl, tas ir fakts un par to ir ļoti nopietni jādomā, jo neskatoties uz sekmīgi nokārtotiem centralizētiem eksāmeniem pirmā kursa studenti praktiski nevar tikt galā ar elementāriem jautājumiem, kas ir iekļauti viņu skolas kursā saskaņā ar izglītības standartiem.

Šāds solis samazinātu pirmseksāmenu spriedzi, atļautu veikt centralizēto eksāmenu izvēli un augstskolām ļautu atlasīt tiešām tos, kas grib un var studēt konkrētajā augstskolā, kā arī atlasīt talantīgos, kuriem būtu jāpievērš īpaša valsts uzmanība neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai skolas prestiža. Iedibinot šādu sistēmu var parādīties noteikta skolēnu grupa, kas ir tiešām īpaši talantīgi – izcila izpratne + prasmes - un kas būtu novērtējams visiem internetā. Par šādu skolēnu tālāku atbalstu būtu vēlams rūpēties īpaši, piemēram, piešķirot valsts stipendiju studiju laikā un cita veida atbalstu.

Vispār ir jāatdala tie skolēni, kas ir radoši un māk skatīties no dažādiem skatu punktiem uz lietām no tiem, kas ir īpaši spējīgi prasmēs. Tas nenozīmē kādus noniecināt, bet palīdzēt viņiem attīstīties katram savā nozarē un tās jomā. Katras īpašās spējas ir zelta vērtas un tās ir produktīvi jāizmanto. Domājams, ka visai īsā laikā tādējādi izveidotos skolēnu motivācijas platforma, kur tie, kas nebūs īpaši spējīgie izpratnē, prasmēs vai abos kopā, tomēr būs ieguvuši punktu skaitu, kas viņiem ļautu gan kārtot centralizētos ekāmenus, gan kārtot augstskolu eksāmenus, kā arī iet tālāk apgūt kādu profesiju profesionalās izglītības laukā.

Par „vispār bezcerīgiem” skolēniem būtu īpaša saruna, jo tādi vienmēr ir bijuši. Viņi nekam neseko līdzi, viņi neko negrib zināt un pat mācību materiāls ar zelta burtiem sudraba apvalkā viņiem neko nenozīmē. Šīs ir psihologu un vecāku jautājums, jo nevar nevienam neko iemācīt, ja viņš to negrib, izvairās un noliedz. Tas tiešām nevar būt vispārējās izglītības masveida pielietošanas uzmanības priekšmets, jo nevar pakļaut 95% skolēnus eksperimentiem dažu procentu dēļ. Visam ir jābūt otrādi – var daudz ko mainīt sekmīgāko 5% dēļ ar domu, ka pārējie tieksies uz to pašu.

Katrs skolotājs var nosaukt mācību grāmatas no daudzām variācijām par to pašu fiziku, matemātiku, ķīmiju u.c., kā arī prasīt, lai pēc tām mācās (it kā demokrātija), bet algebra arī Āfrikā ir tā pati un mācību grāmatas neatšķiras kursa apjomā, bet tikai izklāstā. Zināmā mērā šāda daudzpusība mācību vielas izklāstā kaut kur bija racionāla pirms vairākiem gadiem, jo varbūt varēja to pašu materiālu „iebarot” mazliet citādā veidā mēģinot uztaustīt varbūt labāku izpratni.

Tomēr jāsecina, ka grāmatu autortiesības ir visai apšaubāmas, jo viņi paši nav izmainījuši nevienu definīciju vai formulu, jo tās ir „iemūrētas” teorijā. Grāmatu autoru autortiesības ir tikai uz materiāla interpretāciju, pasniegšanas secību un ar to arī viss ir izsmelts, jo nedomāju, ka šeit ir tādi domu graudi, kā pasniegt ģeometriju izejot no simetrijas aksiomām, bet tādi mēģinājumi bija un visai pieņemami. Tagad šo visu daudzo grāmatu, kas satur to pašu, autori kopā ar izdevēju ceļ skandālu, ka kaut kas ir nozagts kopējot, bet kur ir autoru atbildība pret Eiklīdu? Eiklīds tiek zagts pilnībā!!! Protams, Eiklīdam nav obligāti mūsu apdrošinājumi, bet pēc būtības autoriem ar to ir jārēķinās. Vai tā varam veidot mūsu mācību literatūru? Ja zogam, tad pasakām, kur ir mūsu jauninājumi. Piemēram, ir mācību metode - www.goerudio.com - kas izpratnes jautājumus ar skolēnu auditorijas līdzdalību var daudz labāk īstenot, nekā pielāgota mācību grāmata. Droši var secināt, ka mācību grāmata interneta versijā interpretāciju variantu cīņā zaudē, jo skolēni atrod tik daudzus variantus kā paskaidrot ar pašu izveidotu modeļu palīdzību, ka pat pieredzējušiem skolotājiem elpa aizraujas.

Lielas, ka mācību grāmatu ražošanas bizness atmaksājas, bet pastāv jautājums - par ko maksājam? Maksājam no valsts budžeta naudas par dažādām viena un tā paša materiāla dažādiem materiāla pasniegšanas veidiem un interpretācijām, kur materiāls paliek visu laiku nemainīgs! Var taču kaut kā izbeigt mācību grāmatu ražošanu tajās jomās, kurās saturs nemainās, bet mainās tikai interpretācijas. Protams, ir izņēmumi, bet paskatoties uz grāmatveikala grāmatu plauktu vismaz 90% vajadzētu izņemt ārā.

Vēl ir tā saucamās darba burtnīcas, kas varbūt der mazākās klasēs, bet tālāk jau ir personu degradējošs elements, jo prasa tikai atbildes uz jautājumiem. Ja nevari pats rakstiski pamatot kā un kāpēc ir dota atbilde, bet izvēlies to no dažiem variantiem, tad visa izglītība noreducējas uz bērnu grāmatu – izkrāso pats. Tas ir vissliktākais variants no visiem pieejamiem. Ja nevari pats uzrakstīt ko par to domā, tad tas ir intelekta nabadzības apliecinājums. Varbūt vārdi par skarbu, bet nē, jo mēs gribam, lai mūsu absolvents būtu konkurētspējīgs, lai viņi nebūtu „blondīne”, kas meklētu evakuatoru, ja ir tikai pārdurta auto riepa

Mācību grāmatu lielā izvēle un darba burtnīcu nepieciešamība ir radījusi problēmas vecākiem, kas to visu pērk par visai lielu naudu. Šeit var saredzēt visai nopietnu reketu, jo bez darba burtnīcas nedrīksti mācīties, kaut vari visu prasīto uzrakstīt pats. Nevari arī mācīties normāli, jo viss ir piesaistīts konkrētai mācību grāmatai un darba burtnīcai, bet priekšmets ir viens un tas pats jau vismaz 400 gadus!!! Tātad to var nosaukt par piespiedu – neapstiprinātu - nodokli izglītībai ar ko uzturas vesela virkne IZM atbalstītu autoru, kas mēģina gadsimta vecu fiziku uzrakstīt mazliet citādi, proti, cerot, ka tā to labāk izpratīs ja vēl klāt pieliks darba burtnīcas, kurās vajadzēs kaut kur pielikt kāsīšus.

Vispār jāsaka, ka tās darba burtnīcas degradē jauniešus, jo netiek izraisīta fantāzija, bet bez fantāzijas jaunais cilvēks nevarēs izmantot pat savu naudu. Fantāzija ir domāšanas mērs un tās plašums ir mūsu resurss. Te ir senais jautājums vajag darba burtnīcas vai nē? Uzskatu, ka vecākām klasēm nē, jo tādējadi tiek degradēta persona.

Romans Vitkovskis

Kontakti

Mālpils iela 9 , Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE

Tālrunis: 22065101

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma