Duālās profesionālās izglītības (DPI) ieviešanas koncepcija

Izvēles pamatojums

Duālā profesionālās izglītības sistēma ir efektīvākais veids, kā tuvināt profesionālo izglītību darba tirgus vajadzībām, attiecīgi nodrošinot apmācības kvalitāti, aktualitāti un pievilcību. Ieguvēji ir gan audzēkņi, kas kļūst par kvalificētiem darbiniekiem stabilā darbavietā, gan darba devēji, kas ilgtermiņā nodrošina uzņēmumu ar kvalificētu darbaspēku, ietaupot darbinieku rekrutēšanas izmaksas, gan valsts – efektīvākas profesionālās izglītības dēļ, kas valstij izmaksā lētāk un kas dod lielāku pienesumu tautsaimniecības attīstībā. Tā kā profesionālās izglītības iestādēs pamatā  notiktu tikai teorētiskā apmācība, tās nevajadzētu aprīkotas ar dārgām iekārtām. Līdz ar to valstij kopumā profesionālā izglītība izmaksātu lētāk, jo regulāri netiktu pirktas un atjaunotas iekārtas profesionālās izglītības iestādēm.

Mazāki uzņēmumi varētu apvienoties centros, kuros notiktu praktiskā audzēkņu apmācība, jo mazākiem uzņēmumiem var nebūt visas iekārtas, kādas nepieciešams kvalitatīvai izglītojamo apmācībai. Līdz ar to uzņēmumi dalīti segtu izdevumus profesionālās izglītības centra izveidošanai un uzturēšanai.

Duālajā profesionālās izglītības sistēmā atbildība tiktu dalīta starp valsti un darba devējiem. Mācību vieta - uzņēmums un profesionālās izglītības iestāde. Savu mācību vietu izglītojamais izvēlētos pēc uzņēmuma, kurā viņš vēlētos strādāt. Ja pretendentu konkursa kārtībā uzņemtu duālajā profesionālajā izglītībā, viņš uzsāktu mācību praksi uzņēmumā, kur apmācību veiktu sertificēts prakses vadītājs un mācības notiktu reālā darba vidē. Izglītojamais saņemtu uzņemuma stipendiju. Daļu no prakses un stipendijas izmaksām segtu valsts, bet lielāko daļu uzņēmums.

Pirmos sešus mēnešus izglītojamais mācītos profesionālās izglītības iestādē, kur pamatā apgūtu profesionālos mācību priekšmetus. Teorētiskā mācību programma tiktu pieskaņota uzņēmuma vajadzībām un profesijai.

Tie pretendenti, kurus konkursa kārtībā neuzņemtu duālajā profesionālās izglītības sistēmā, varētu iestāties pilna laika profesionālās izglītības iestādēs ar mērķi sagatavoties duālajai profesionālajai izglītībai un atkārtoti pretendētu uz duālo profesionālās izglītības sistēmu, vai arī pilnībā apgūt specialitāti, mācoties tradicionālajā izglītības sistēmā.

Duālā profesionālās izglītības sistēma ir ļoti populāra Vācijā – tajā mācās apmēram 51% no visiem jauniešiem, jo duālās sistēmas absolvēšana garantē labas prasmes un darba vietu. Tikai 37% izvēlas vispārizglītojošo izglītību vidusskolās, lai turpinātu studijas universitātēs. Vācijas darba tirgus ir stingri reglamentēts, un, lai strādātu praktiski jebkuru darbu, tiek prasīts kvalifikāciju apliecinošs dokuments.

Galvenās duālās profesionālās izglītības priekšrocības, ieguvumi audzēkņiem un darba devējiem:

* dod iespēju būt nodarbinātam uzreiz pēc apmācību beigām;

* nodrošina uzņēmumus ar cilvēkresursiem;

* samazina uzņēmumu darbinieku sagatavošanas izmaksas;

* darba devēji var ietekmēt profesionālās izglītības saturu, pieskaņojot to darba tirgus prasībām;

* audzēkņi iegūst darba tirgum atbilstošas prasmes, kas nodrošina labas izredzes darba tirgū;

* audzēkņiem tiek nodrošināta motivējoša vide mācīties;

* privātais sektors iegulda ievērojamus finanšu līdzekļus izglītības sistēmas uzturēšanai, līdz ar to valstij ir mazāki izdevumi par cilvēkresursu sagatavošanu;

* sistēmas ir ilgtspēja, jo publiskā privātā partnerība gatava investēt sistēmas darbībā jebkuros ekonomikas apstākļos;

*būtiskākais – izglītojamais (nākošais darbinieks) iegūtu ne tikai kvlifikāciju, bet arī kompetenci.

Teorētiskais apskats

ISO standarts, dodot šādus attiecīgo jēdzienu skaidrojumus, pamato izglītības iestādes un darba devēju sadarbību un uzdevumus izglītības jomā:

  • Atbilstoša izglītība – nepieciešamais izglītības līmenis (augstākā, vidējā utt.) atbilstošai nozarei (nodrošina izglītības iestāde)
  • Atbilstoša apmācība – papildus, specifiskas zināšanas un prasmes konkrētai darbībai (nodrošina izglītības iestāde, sadarbojoties ar darba devēju)
  • Atbilstoša prasme – spēja veikt konkrētu darbu un sasniegt konkrētu rezultātu darba (nodrošinas darba devējs, sadarbojoties ar izglītības iestādi)
  • Kvalificēta persona – ar atbilstošu izglītību, atbilstošu apmācību, atbilstošu prasmi darba veikšanai (sadarbības rezultāts)
  • KOMPETENTA persona – kvalificēta persona, ka uzrāda spēju lietot zināšanas, prasmes un atbildību noteiktā, bet mainīgā darba situācijā (var nodrošināt darba devējs).  Piezīme: Kvalifikācija un Kompetence nav uzskatāmi kā sinonīmi.

Izglītības iestāde dod attiecīgās zināšanas un pamatprasmes, kuras tiek pilnveidotas mācību praksēs (izglītības iestādē) un kvalifikācijas praksē (uzņēmumā). Absolvents nonākot darba tirgū ir sagatavots kvalificētai, konkrētai, bet ierobežotai darbībai, jo viņam nepietiek kompetence idenficēt problēmas un dod risinājumu dažādās, mainīgās darba situācijās. Kompetenci var iegūt praktiskā darbībā ilgākā laika periodā, atrodoties konkrētā, reālā  un mainīgā vidē. Tikai šādā vidē darbinieks var iegūt un  palielināt savu konkurētspēju.

Izglītojamo konkurētspējas palielināšana darba tirgū ir vēl vairāk aktuālizēta mūsdienās. To nosaka arvien pieaugošās darba devēju prasības, kā rezultātā tiek meklēti arvien jauni risinājumi attīstītas teorijas un atziņas, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšnās.

Jēdziena „ kompetence” komplicētības dēļ pastāv vairāki skaidrojumi.

Uzskata, ka Deivids Maklelends savā rakstā žurnālā "American Psychologist" 1973. gadā aizsāka kompetenču kustību ASV. D.Maklelends uzskatīja, ka tradicionālie eksāmeni un testu rezultāti nepietiekoši labi ļauj paredzēt, vai cilvēks spēs labi paveikt darbu, un ir citi veidi, kā noteikt kompetences, kuras nodrošina panākumus darbā. Viņš izmantoja jēdzienu "kompetence" (angļu: competency), lai aizstātu šaurāku jēdzienu "prasme" (angļu: skill) un ietvertu tajā arī uzvedības aspektus un tehniskās spējas. Arī "uzvedības intervija” (angļu: behavioral event interviewing) un "uz kritērijiem balstītas novērtēšanas" (angļu: criterion-referenced assessment) metodoloģija ir Maklelenda ieguldījums kompetenču pieejas attīstībā.

Latviešu valodā jēdziens "kompetence" nozīmē gan lietpratību, redzesloku, erudīciju jeb speciālas zināšanas, gan darbības lauku, tiesības un pilnvaras noteiktā jomā vai jurisdikciju. Angļu valodā ir atšķirība starp kompetenci (angļu: competency, competencies) jeb  indivīda uzvedības pazīmēm, kuras ir cēloņsakarīgi saistītas ar efektīvu vai izcilu darba izpildi un kompetenci jeb lietpratīgumu, prasmīgumu (angļu: competence, competences), kas tiek skaidrots kā spēja pildīt darbības kādas nodarbošanās ietvaros atbilstoši iepriekš noteiktam standartam.

Jēdziena izpratnes atšķirību pamatā ir aspekti, kuri ir attiecīgās pieejas uzmanības centrā: pirmā pieeja koncentrējas uz ieguldījumiem (angļu: input), kas palīdz sasniegt efektīvu darba izpildi, bet otrā uz darbības rezultātiem (angļu: outcome), tāpēc pirmās tiek dēvētas par darbības kompetencēm un otrās par uz rezultātu balstītajām kompetencēm. Pirmās ir saistītas ar cilvēku, kurš dara darbu, bet otrās ar darbu un tā parametriem.

Kompetences definīcija ir paplašināta L.Spensera un S.Spenseres 1993.gadā izdotājā grāmatā „Darba kompetences” (tulkota latviešu valodā 2011.g.), kurā uzsvērts, ka „kompetence ir cilvēka pamatraksturojums, kas atrodas cēloņsakarības attiecībās ar efektīvu un izcilu darba sniegumu, balstītu uz noteiktiem kritērijiem” Autori dod šādu definīcijā izmantoto terminu skaidrojumu:

  • pamatraksturojums – kompetence ir dziļa un noturīga cilvēka personības daļa un pēc tās var paredzēt uzvedību dažādās situācijās un amatos;
  • uz kritērijiem balstīts – kompetence paredz, kurš kaut ko veiks labi vai slikti, piemērojot noteiktu kritēriju vai standartu;
  • efektīvs darba sniegums – minimāli pieņemams darba līmenis vai zemākais punkts, zem kura darbinieks netiktu uzskatīts par pietiekami kompetentu, lai veiktu darbu;
  • izcils darba sniegums – viena standartnovirze virs viduvēja darba snieguma, aptuveni līmenis, kādu noteiktā darba situācijā ir sasniedzis viens vislabākais no 10 darbiniekiem.

Uzskata, ka ir dažādi kompetenču tipi un līmeņi, tos var klasificēt un sakārtot dažādos veidos, var iedalīt individuālajās un organizācijas kompetencēs. Individuālo kompetenču kategorijā ietilpst dažādi kompetenču tipi, kā, piemēram, tehniskās un personīgās. Tehniskās kompetences ir saistītas ar profesionālajām prasībām darba izpildei - piemēram, noteiktas datorprogrammas lietošanas prasme, likumdošanas pārzināšana konkrētā jomā, specifiskas profesionālās prasmes. Personīgās (ne-tehniskās) kompetences ir vispārīgākas - piemēram, orientācija uz rezultātu, precizitāte, inicatīva vai patstāvība.

Kompetenču noteikšanai tiek izmantotas dažādas metodes, ar kuru palīdzību nosaka svarīgākās prasības konkrētai amatu grupai vai struktūrvienībai. Tās var noskaidrot tikai pēc tam, kad ir noteiktas darba sastāvdaļas (piemēram, pienākumi, uzdevumi, darba apstākļi, darba līdzekļi u.c.).

Uzvedības intervijas (angļu: behavioral event interviewing), pamatojas uz iegūto datu apkopošanu un analīzi. Uzvedības intervijas laikā intervētājs uzdod detalizētu jautājumu sērijas par darba apstākļos veiktām darbībām, kuras intervējamais uzskata par sekmīgām vai nesekmīgām, kā arī par viņa domām, jūtām un darbības rezultātiem. Šīs metodes mērķis ir noskaidrot īpašības, kuras piemīt izciliem darbiniekiem un rada priekšnosacījumus izcilai darba izpildei.

Kaut arī uzvedības intervijas ļauj iegūt lielu apjomu datu, tām ir lietošanas ierobežojumi. Pirmkārt, tās nevar izmantot, lai identificētu nākotnē veicama darba kompetences, jo intervijas pamatojas uz respondentu pagātnes pieredzi. Otrkārt, uzvedības intervijas prasa pieredzējušu intervētāju darbu un prasmes iegūtās informācijas statistiskā apstrādē. Treškārt, uzvedības intervija ir laikietilpīga metode un saistīta ar organizācijas svarīgāko darbinieku laika patēriņu.

Kompetenču izvēlnes metodes pamatā ir iepriekš izveidoti kompetenču saraksti jeb izvēlnes (angļu: menu), lai identificētu kompetences, kuras nepieciešamas attiecīgam amatam. Kompetenču izvēlnes no dažādiem avotiem var būt nepieņemamas konkrētā organizācijai, bet tās var pielāgot, lai tā atbilstu konkrētas korporatīvās kultūras prasībām. Pielāgošanu var veikt vairākos veidos, piemēram, izmantojot kartīšu šķirošanu, fokusa grupas, anketas vai kombinācijas.

Katrai no metodēm ir savas stiprās un vājās puses.

  • Kartīšu šķirošana. Kompetenču definīcijas un rīcības rādītāji tiek izvietoti uz kartītēm. Izvēlas respondentu grupu, kura sašķiro kartītes. Grupas dalībniekiem jāšķiro kartītes, lai identificētu ne vairāk par 15 kompetencēm, kuras, pēc viņu uzskatiem, darbiniekam jāspēj demonstrēt, lai sekmīgi veiktu darbu.
  • Fokusgrupas var izmantot, lai identificētu noteiktas kompetences, kuras jāizraugās no izvēlnes.
  • Anketas izstrādā, izmantojot kompetenču izvēlni un skalu, kurā respondenti novērtē katras kompetences nozīmīgumu. Plašas anketas var radīt efektu, kad visas kompetences tiek atzītas par vienādi svarīgām vai vērtīgām. Savukārt vadītāji var deleģēt anketu aizpildīšanu mazāk informētiem padotajiem.
  • Kontrolētā fokusgrupu metode. Tā ir amata analīzes metode, kas pamatojas uz disciplinētu fokusgrupas pieeju informācijas ievākšanai, analīzei un rezultātu prezentācijai. Metodes ietvaros vispirms tiek izveidotas attiecīgā amata ekspertu grupas. Ekspertiem lūdz raksturot visas darbības, kuras cilvēki ikdienā veic šī amata ietvaros, lai sasniegtu izcilus darba rezultātus, tādējādi tās kļūst par informācijas avotu izcilu darba rezultātu sasniegšanas pamatā esošo kompetenču noteikšanai.

Tradicionālās pieejas un kompetenču pieejas salīdzinājums (Avots: Dubois D.D. Competency-Based Human Resource Management / Rothwell, W.J. – Palo Alto, Davies – Black Publishing, 2004, p. 291, pp. 11-13, (tulkojums no angļu valodas).

Joma

Tradicionālā pieeja

Kompetenču pieeja

Pamatojums

Tradicionālā personāla vadība balstās uz amata analīzi un amata aprakstiem, kas ir pamatā personāla atlasei, novērtēšanai un attīstīšanai. Amata apraksts ataino galvenās aktivitātes, ko veic darbinieks.

Kompetenču identifikācija, modelēšana un novērtēšana veido kompetenču pieejas personāla vadībā pamatu. Uz kompetencēm balstītas personāla vadības mērķis ir atklāt, kādas darbinieka īpašības nodrošina sekmīgu vai izcilu darba izpildi un personāla vadīšanas pasākumu centrā izvirza šo īpašību attīstīšanu.

Galvenie iemesli pieejas izvēlei

Pieeja ir labi izpētīta. Tā kategorizē indivīdus organizāciju diagrammās tā, lai tiem varētu uzticēt identificējamus uzdevumus, par kuriem tie ir atbildīgi.

Pieeja stimulē produktivitāti un izmanto cilvēku talantus, lai sasniegtu konkurētspējas priekš-rocības. Tā atzīst individuālo spēju atšķirības. Izcilie darbinieki ir daudz produktīvāki par saviem sekmīgajiem kolēģiem. Ja organizācija attīsta izcilus darbiniekus, tā var kļūt produktīvāka, nepalielinot kopējo darbinieku skaitu.

Galve-nās problē-mas

• Darba saturs strauji attīstās un amata apraksti zaudē aktualitāti;

• Pieeja reti ir sekmīga līdera spēju attīstīšanā labāku darba rezultātu sasniegšanai.

• Jēdziena „kompetences” nozīme ir neskaidra un netiek vienveidīgi skaidrota;

• Kompetenču identificēšana ir darbietilpīgs, dārgs un laikietilpīgs process;

Cilvēkresursu vadīšanas funkcijas loma

• Nodrošina atbilstību likumdošanai, noteikumiem, nolikumiem, reglamentiem, organizācijas politikai un procedūrām.

• Uzņemas vadību konkurētspējas priekšrocību attīstīšanā, attīstot vairāk darbinieku, kuri var sasniegt izcilo darbinieku līmeni;

• Turpina pildīt savus ikdienas personāla vadīšanas pienākumus kompetenču pieejas vidē.

Cilvēkresursu plānošana

• Koncentrējas uz personāla uzskaiti un izmaksām;

• Izstrādā prognozes, pamatojoties uz pieņēmumu, ka organizācijas darbības pamatrādītāji būs nemainīgi;

• Dod priekšroku kvantitatīvajām metodēm darbaspēka plānošanā.

• Koncentrējas uz indivīdu talantiem un vērtību, kuru cilvēku resursi rada organizācijā;

• Nepieņem, ka nākotne būs tāda pati kā pagātne, ka noteiktu rezultātu sasniegšanai būs nepieciešams nemainīgs cilvēku skaits;

• Dod priekšroku kvalitatīvajām plānošanas metodēm.

Darbinieku piesaistīšana un atlase

• Izmanto tradicionālus iekšējos un ārējos avotus;

• Atrod kandidātus, kuri atbilst amata pamatprasībām;

• Pieņem, ka izglītība, pieredze un cita kvalifikācija ir ekvivalents spējai pildīt uzticētos darba pienākumus.

• Cenšas noteikt avotus, kas pagātnē ir radījuši iespēju atlasīt izcilus darbiniekus, un, izmantojot tos, piesaista jaunus darbiniekus;

• Pieņem atlases lēmumus, pamatojoties uz darba izpildes spēju vai rezultātu indikatoriem;

• Salīdzina pretendenta talantus ar kompetenču modeļiem, kuri definē izcilu vai sekmīgu darbinieku īpašības;

Mācības

• Atdala mācību vajadzības no vadības vajadzībām;

• Attīsta darbinieku zināšanas, prasmes un attieksmes, lai tās atbilstu organizācijas vajadzībām.

• Koncentrē uzmanību uz šķēršļiem individuālajai produktivitātei, kurus rada organizācija, un vadības atbildību, lai šos šķēršļus novērstu;

• Attīsta indivīdu kompetences, lai tās atbilstu izcilas vai pilnībā sekmīgas darba izpildei mērāmajiem indikatoriem.

Darba izpildes vadīšana

• Saglabā izmaksas minimālā līmenī un sniedz indivīdiem atgriezenisko saiti par darba izpildi;

• Pieņem lēmumus par atalgojuma palie-lināšanu, paaugstināšanu amatā un citiem saistītiem jautājumiem.

• Periodiski novērtē indivīdu darbībuu un nākotnes izredzes atbilstoši kompetenču modeļiem;

• Nodrošina darbiniekiem atgriezenisko saiti, lai palīdzētu tiem tuvoties izcilas darba izpildes līmenim.

Atalgojums

• Piesaista un notur darbiniekus, kuri nodrošina organizācijas darbību.

• Piesaista un notur darbiniekus, kuru darba izpildes izmērāmie rezultāti demonstrē spēju darboties izcilā līmenī.

Darbinieku attīstība

Process ir vai nu nepilnīgs vai neskaidrs.

• Process ir izstrādāts tā, lai palīdzētu indivīdiem atklāt savas kompetences, palīdzētu atklāt talantus, kuri tajās jau ir, un kultivētu tos darba procesā;

• Apzinās, ka 98% visu centienu attīstīt kompetences parādās darba situācijās;

• Piešķir vienlīdz lielu nozīmi gan darba rezultātiem, gan darba procesam.

 

Duālās sistēmas ieviešanai var būt vairāki varianti., t.sk.:

  1. 1. Publiskā privātā partnerība (PPP)
  2. Valsts pārvaldes iekārtas likums (VPIL) par atsevišķu pārvaldes uzdevumu deleģēšanu.

Abi varianti ir detaizēti argumentēti, bet šeit nav publicēti.

Ilgvars Forands

 

Vai bizness ir māksla, vai zinātne?

Pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu racionālais cilvēks pamatā darbina smadzeņu kreiso puslodi, bet labo „ieslēdz” izejamās dienās, kad dodas, piemēram, uz teātri vai muzeju. Turpat 99 biznesa cilvēki no 100 reti kad iedomājas, ka māksla ir dzīves sastāvdaļa. Globālā ekonomiskā krīze pilnībā izmainījusi biznesa vidi, darboties nākas nemitīgos pārmaiņu apstākļos, kad iegūtās zināšanas noveco, tehnoloģijas un metodes tiek kopētas. Racionālie „kreisās puslodes” biznesi, kuru galvenais mērķis ir gūt peļņu, liekas, ir sanieguši savu maksimumu.

Lai izdzīvotu, nepieciešama drosme, emocijas, patstāvīga domāšana, iedvesma, radošums, intuīcija. Biznesam nepietiek ar „fiziku”, nepieciešama patiesa „līrika”, lai skaistums glābtu biznesu. „Mākslas laikmetā” skaitļi un patērētāja attiecības pret sevi un citiem, pret dabu nevarēs nodrošināt konkuretspējas priekšrocības organizācijām un arī valstij. Mūsdienu līderiem uzdevums veidot plaukstošu biznesu un dot patiesu labumu sabiedrībai. Tamdēļ jāattīsta darbinieku radošais potenciāls.

Kompānija „Adobe” veikusi pētījumu par tēmu – kas jāsaprot ar jēdzienu „radošuma spējas”. Izrādījās, ka astoņi no demit aptaujatiem uzskata, ka, lai izietu no pasaules ekonomiskās depresijas nepieciešams attīstīt darbinieku radošais potenciāls, norādot, ka, diemžēl, paši darbinieki to nevar atļauties, jo 75 % atbildēja, ka darbā izjūt pastāvīgu spiedienu, kas liek viņiem būt vairāk produktīviem nekā radošiem. Vairāk nekā puse uzskatīja, ka iemesls radošuma spēju trūkumam ir esošā izglītības sistēma (sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolau), kas jau saknē apspiež radošumu. Daži tic uzskatam, ka radošums ir dotums, kas nepiemīt visiem. Tomēr dažādās valstīs aptaujātie uz jautājumu - „vai jūs uzskatat sevi par radošu cilvēku”  - no 62% līdz 79% atbildēja kā „jā”.

Daudzās pasaules augstskolās tiek ieviesta izglītošana, kas pamatojas uz mākslu un iztēli. Pamatojums – radošums  jāmācās no māksliniekiem. Sens teiciens - skaistums izglābs pasauli, iespējams arī biznesu. Vislabāk cilvēks mācās no emocionālas un izprastas darbības. Tātad visizglītotākajiem cilvēkiem vajadzētu būt tiem, kuriem attīstīta intuīcija, kuriem ir lielāka un plašāka personiskā pieredze, kurš spēj šo pieredzi loģiski izvērtēt.

Tradicionālā „kreisās puslodes” formati un korporatīvā apmācība veiksmīgi iekļāvās industriālā un aizejošā informācijas laikmetā – loģiskās izzināšnas monopola laikmetā. Korporatīvā treniņa uzplaukums bija XX gadsimta otrā pusē. Šobrīd šīs metodes dzīves cikls uzskatāms par izbeigtu. Jautājums – kāpēc?

Pirmkārt, tradicionālais treniņš pamatojas uz iepriekšējo (labāko!) praksi. Bet laikā, kad zināšanas ātri noveco, izstrādāt jaunas programmas, kas pamatojas uz labāko praksi un algoritmiem, jau ir par vēlu. Daudzkārt lietderīgāk iemācīt cilvēkiem pašiem apgūt jaunāko, attīstīt spēju ātri raģēt uz pārmaiņām.

Otrkārt, tradicionālais treniņš ir dārgs. Organizācijai cilvēki jāatbrīvo no darba 2-3 dienas, lai mācītu, to, kas ir jau novecojis, vai tuvākā laikā nebūs aktuāls.

Treškārt, tradicionālam treniņam kā pārmaiņu instrumentam ir ierobežota efektivitāte. Apmācot cilvēkus ar loģisko metodi, tiek dotas zināšanas, bet tās ir tikai kā secinājumi. Bet, lai notiktu reālas pārmaiņas darbā, nepieciešamas emocijas. Tieši emocijas izraisa darbību. Izplatītakais pieņēmums, ka  2-3 dienu laikā var izveidot iemaņas, uzskatāms par mēģinājumu pārdot treniņa pakalpojumu. Iemaņas veidojas apzinātā, reālā darbības procesā.

Ceturtkārt, tradicionālais treniņš un treneri uzskatāmi kā skolotāju un stundu prototipi. Skološanai  ne tikai ir slikta reputācija pieaugušo auditorijā, bet tā neder darbinieku radošā potenciāla attīstībai, jo treniņa standarta paradigma – iemācīt „kā vajaga” – ieliek cilvēku vēl lielākos „rāmjos”, un attālina viņu no iziešanos no šiem rāmjiem.

Tātad, mūsdienu  apmācībā svarīgi meklēt jaunas formas un metodes, kas palīdzētu veidot konkrētus, konkurētspēju paaugstinošus priekšnoteikumus. Šādām metodēm vajadzētu:

  • būt ekonomiskām (laika un izmaksu ziņā) , ekoloģiskām un ar ilgstošu efektivitāti;
  • attīstīt spēju ātri adaptēties nākotnes pārmaiņām, lai nebalstītos tikai  uz iepriekšējo praksi;
  • katram darbiniekam būt individuālam un brīprātīgam. Lēmumiem jānodrošina darbinieku atbildību, izveidot organizācijā pašregulācijas mehānismu un pāšizglītošanās koncepciju;
  • veidot darbiniekiem  radošu domāšanu un prasmi mācīties neatkarīgi no veicamā uzdevuma;
  • izsaukt emocijas un, protams, būt skaistuma iemiesotiem!

Alberts Enšteins esot teicis, ka vislielāko mīlestību gūst tie, kas visvairāk padarījuši cilvēci  un   cilvēku dzīvi cēlāku. Tas vispirms attiecināms uz dižajiem māksliniekiem, bet mazākā mērā uz   lielajiem zinātniekiem. Padarīt cēlāku nav zinātniskā pētījuma rezultāts, bet gan tieksme izprast, radošums un uztvere garīgā darbā.

Māksla kā izziņas metode, kas pamatojas uz intuīciju, mūsdienās ir ideālākais instruments, lai veiktu pārmaiņas, jo:

  1. tā ir ekonomiska.  Sekundes laikā kāds tēls (caur kreiso smadzeņu puslodi) var nodot tūkstošiem cilvēku to, ko ar vārdiem un faktiem var nodot  tikai ilgstošā laikā (caur labo puslodi);
  2. tās efekts ir ilgstošāks, jo  ir emocionālāks (atstāj paliekošu iespaidu uz visu mūžu);
  3. tā neuzpiež „kā vajaga”, bet uzdod jautājumu un aicina skatītāju radošai sadarbībai, tā attīstot biznesam tik nepieciešamo intuīciju un iztēli;
  4. tā palīdz izdarīt nākotnes prognozi, pamatot tagadni un analizēt pagātni, iekļaujot loģiku un attīstot tieksmi mācīties. Tas, ko māksla rada šodien būs paliekoša arī pēc daudziem gadiem – mūsdienu māksla ir kā „nākotnes laboratorija”.

Sastopami kolekcionāri un mākslas zinātnieki, kuri ātrāk nekā citi nosaka jaunā mākslinieka iespējamo talantu. Līdzīgi darbojas cilvēki, kuri ne tikai saredz iespējas sava uzņēmuma konkurētspējai, bet pārliecina „kreisās puslodes” pārvaldi veikt „labās puslodes” eksperimentu.

Prasme „lasīt, rakstīt un runāt” ar mākslas līdzekļiem ir biznesa priekšrocība, jo mākslinieks izsenis ir filozofs un domātājs, bet māksla ir viņa „kods”.  Iepazīt pasauli caur mākslu – tas ir neizmantots instruments, lai analizētu pagātni, veidot tagadni un paredzēt nākotni.  Kāpēc lai bizness neiemācītos lasīt šo „kodu”? Mūsdienu klasiskais  menedžers ir vajāks tur, kur spēcīgāks ir menedžers mākslinieks.  „Māklsas ēras” noslēpums ir fizikas, lirikas un ekonomikas sinerģija.

Izmantoti  publicēti materiāli

Izpratne

Kas kopīgs fabrikām kosmosā, Lego klucīšiem, mašīnas virsbūvei un sanitāriem? Atmetam variantu, ka sanitāri fabrikās kosmosā varētu ražot Lego klucīšus un mašīnu virsbūves, jo ar šo gluži nesaistīto lietu palīdzību skolēni ir izskaidrojuši dažādas šūnu uzbūves īpašības.

Faktiski par visām tēmām dabaszinību priekšmetos un matemātikā ir iespējams pastāstīt, ne vien izmantojot sausas formulas un teoriju, bet arī modeļus no konkrētām dzīves situācijām, ir pārliecināti Rīgas Angļu ģimnāzijas (RAĢ) skolotāji. Tāpēc viņi kopā ar skolēniem veido izpratnes lapu www.goerudio.com, kurā atrodama datubāze ar galvenokārt skolēnu pašu izstrādātajiem modeļiem, lai palīdzētu sev un citiem labāk izprast mācību tematus.

Lai apgūtu eksaktos priekšmetus, nepietiek vienkārši iekalt kādus terminus, formulas un saprast, kā tos pielietot, bet gan ir jāizprot, kā šie procesi notiek dabiski. Veids, kā padziļināt skolēnu izpratni, ir skaidrot mācību vielu, pārceļot to uz pašiem jauniešiem saprotamu uztveres jomu. Ideja šai mācību pieejai ir jau ar sirmu bārdu, izriet no goerudio.com iniciatora, Latvijas Izglītības fonda valdes locekļa Romana Vitkovska teiktā. Sākotnēji bija doma pēc šāda principa veidot mācību grāmatas, dažas ir arī izveidotas, tomēr mainīgajā pasaulē modeļi ātri novecotu, tāpēc labāk esot uzturēt datubāzi internetā, kas ļauj nepārtraukti atjaunot informāciju.

No izpratnes lapas ir divi ieguvumi. Pirmkārt, modeļi, kas skaidro dažādus tematus matemātikā un dabaszinību priekšmetos, ir brīvi pieejami visiem interesentiem. Otrkārt, lielākoties šos modeļus veido skolēni, un viņu skolotāji norāda - tā jaunieši padziļina savu izpratni, attīsta radošo domāšanu un ar saviem modeļiem palīdz arī citiem. Lai izveidotu modeli, pašiem skolēniem vispirms labi jāapgūst teorija par konkrēto tematu - bez tās nekur nevarot likties.

Izpratnes lapa darbojas jau vairākus gadus, un pedagogi novērojuši, ka skolēnu veidotie modeļi kļūst arvien labāki un precīzāki. «Ir vienkārši vienreizēji, kādas tik viņiem rodas idejas,» stāsta RAĢ ķīmijas skolotāja Anita Krišmane. Papētot goerudio.com, redzams, ka, piemēram, elektroķīmisko koroziju skolēni pielīdzinājuši kariesam, nukleīnskābes - aprikozes kauliņam, elektronus - skudriņām, kas čakli ceļ savu pūzni, atomus - valriekstiem.

Tā kā skolēniem ir atšķirīga pieredze, līdz ar to atšķiroties arī modeļi, kas viņiem palīdz izprast vielu. Piemēram, A. Krišmani esot sajūsminājis kāda skolēna iesniegtais modelis ķīmisko formulu skaidrošanai - viņš to salīdzinājis ar tamborējuma rakstu. Taču skolotāja nenoliedz - tiem, kam tamborēšana nav tuva, šāds salīdzinājums, visticamāk, nepalīdzēs. Pedagogi ar interesi vērojot arī, kādas domāšanas atšķirības atklāj skolēnu veidotie modeļi. Piemēram, fizikas skolotājs Uldis Heidingers iedevis vienu un to pašu tematu trim dažādām klasēm un ieguvis trīs atšķirīgus modeļus.

Vai šādos modeļos var attēlot jebko? Ir lietas, kurām tos izveidot ir ļoti sarežģīti, atzīst U. Heidingers. Piemēram, ar modeli stāvviļņiem esot cīnījušies divus gadus, līdz vienu vakaru pie galda nācis uzplaiksnījums: «Jā, ir!»

RAĢ šo mācību pieeju izmantojot seši skolotāji, un viņi neiebilstu, ja modeļus iesniegtu arī citas skolas, bet tas faktiski nenotiekot. Esot dažas skolas, kas lietojot mājaslapu, bet arī tādu neesot daudz. Tikmēr R. Vitkovskis jau stāsta par plāniem izvērsties ārpus Latvijas. Jūtams, ka arī skolotājiem ir ziņkārīga interese par to, kādus modeļus veidotu citu valstu skolēni ar atšķirīgu kultūras un pieredzes bagāžu.

Pārpublicēts no “Diena” 05.09.2012.

 

Ir izskanējuši dažādi saukļi – mazinās cilvēku skaits, kas varētu studēt un tāpēc demogrāfisko apstākļu dēļ ir apdraudēta augstskolu pastāvēšana pie nosacījuma, ka nauda seko studentam. Pret šo tendenci R.Ķīlis liek pretī valsts garantētu aizdevumu katram studēt gribošam ar domu, ka viņš sāks kredītu atmaksāt tad, kad viņa ienākumi būs pārsnieguši vidējo algu.


 

Šeit ir apskatāmi divi pamata jautājumi, kas ir pat svarīgāki par izvirzītās reformas būtību:

1.   studēt gribēšana nesakrīt ar studēt varēšanu tieši studējošo personīgo īpašību dēļ;

2.       vēlami apgūstamās vielas apjoms aug jau pat eksponenciāli un augstskolu finansējums to nenodrošina.

Šāda reforma ierosinās studēt tiem, kas praktiski nevarēs nokārtot studiju eksāmenus un liela daļa pārtrauks studijas. Ja grib šādu reformu veikt, tad ir kārtīgi jāpaceļ latiņa un augstskolām ir atkal jāievieš savi iestājeksāmeni, kas atsijā tos, kas ir gan ieguvuši labas sekmes centralizētos eksāmenos, bet reāli ir nesagatavoti, lai studētu. Diemžēl, centralizētie eksāmeni vairāk atgādina ceļu satiksmes noteikumu eksāmenu, kur ir jāizvēlas kāds no dažiem piedāvātiem gadījumiem. Lai nu kā, bet tas ir par maz, lai novērtētu potenciālo studentu.

Vispārīgi vērtējot kādreizējā sistēma ar iestājeksāmeniem bija daudz atsijājošāka, jo prasīja, piemēram, matemātikā mutvārdu eksāmenu, kurā vajadzēja parādīt, ka māki pierādīt un izvest, kā arī nopietnu rakstisko eksāmenu, kurā vajadzēja pierādīt, ka māki risināt uzdevumus. Vidusskolas programmā jau ir pazudusi vēlme pierādīt teorēmas un izvest formulas, bet tiek prasīta vienkārša formulu un citu sakarību atcerēšanās bez izpratnes kā tās var dabūt un kā veidojas teorija kā tāda. Matemātikas kurss ir būtiski sašaurināts, jo ir izmesti kompleksie skaitļi un, piemēram, Ņutona binoms. Par matemātikas kursu var pateikt, ka tas ir nežēlīgi apgraizīts un neatbilst tam, ko mēs gribam no skolēniem, ja izmantojam veco pieeju. Ja ir iespējama jauna pieeja, tad vidusskolas kursā vajadzētu parādīties nepārtrauktās matemātikas elementiem (robeža, diferenciālis, integrālis, rindas), kā arī diskrētās matemātikas elementiem (algoritms, izteikumu loģika, kopu teorijas elementi).

Pie nosacījuma, ka paliek spēkā centralizētie eksāmeni un no tā izejot tiek sniegts valsts garantēts kredīts visiem gribētājiem, tad būs liels atbirums vai ļoti vājas studijas, kuru rezultātā būs visādi „apgrābstīti” bakalauri. Tādus mums tiešām nevajag. Tāpēc ir un paliek jautājums par studēt varēšanu, ko lielā mērā nodrošina skola un siets, ko uzliek augstskola. Pie šādiem nosacījumiem R.Ķīļa versija pat varētu derēt, bet tā būtu jāpapildina ar pilnas bezmaksas valsts studiju (pilnu kredīta dzēšanu un papildus piemaksas) nodrošināšanu tiem, kas ar savām sekmēm parādā izcilu varēšanu, ja pašu rocība to neļauj.

Tiešām jauni jēdzieni un likumsakarības aug kā sēnes un praktiski jebkurš izglītību apguvušais klasiskā variantā ir spiests sākt mācības no jauna, jo viss ko ir mācījies ir tikai vispārēji pamati, kas ne vienmēr der jaunā apgūšanai. Reāli augstskolu beidzējs ir ļoti vāji sagatavots nākamam mācību posmam, jo bieži klasiskās programmas nonāk pat klajās pretrunās ar šodienu un parasti neviena programma neparedz klasiskās pieejas un šodienas organisku savietošanu, kur parādās „klupšanas akmeņu” un tālāko risinājumu būtiska saistība. Praktiski tiek sagatavoti pagājušā gadsimta pirmās puses zinātnieki ar vēlmi, ka viņi varēs adaptēties šābrīža problēmās.

Pie dramatiska jaunu jēdzienu un likumsakarību pieaugšanas ātruma parādās problēma – kur “saspiest laiku”. Viena versija ir laiku saspiest augstskolā, bet tajā pirmajos kursos mēģina atkārtot to, kas bijis vidusskolā un pat pamatskolā. Tā ir lieka laika izšķiešana, jo skolai ir jāsagatavo studijām. Tālākais ir skolas kursa uzlabošana sagatavošanai studijām. Laika saspiešanā izpratne un iemaņas pastāv atsevišķi, jo izpratne attiecas uz lietas būtības izpratni nevis uz iemaņām kā to izmantot. Ja būs nepieciešamība, tad var pasludināt, ka tādas un tādas iemaņas būs nepieciešamas un tāpēc ir uzdevumi, treniņi u.c. Ja skola akcentē iemaņu apgūšanu, tad ir rūpīgi jāpaseko tam vai skolā iemācās pierādīt un izmantot to kas ir, kā arī jāparāda šo iemaņu izmantošanas būtība, jo citādi tas augstskolā nederēs pēc definīcijas.

Te lieti noder izpratnes veicināšana, jo tā lieti parāda, kas ir būtība un kādas iemaņas vajag, lai ar to strādātu. Ja gribam saspiest laiku, tad to ir jādara visā izglītības sistēmā vienlaikus, jo nav izprotama studiju izvēle bez izpratnes par nākamo priekšmetu – tā problēmām un klupšanas akmeņiem. Tas pats attiecas uz studijām, jo bez izpratnes varam sniegt tikai bāzes zināšanas un iemaņas, bet bez tālākas daudzmaz garantētas attīstības, jo izpratnes iegūšana ir praktiski tikai studentu ziņā. Izpratne ir vienīgais variants kā saspiest laiku, jo citādi zināšanu (faktu kopums) un iemaņu apjoms pārlieku aug, lai varētu mērķtiecīgi izvēlēties sev nepieciešamās. Izpratne ir izmantojama skolas un augstskolas kursa dramatiskai palielināšanai ar domu, ka tālākā iemaņu un zināšanu izvēle tiks mērķtiecīgi izvēlēta katrā izglītības posmā.

Šeit ir jāsaprot, ka izpratne nenozīmē iemaņas, bet sajūtu kur un kāpēc konkrētā joma attīstās dabiskā veidā. Iegūtie fakti izpratnes līmenī tiek uztverti kā dabiskas un tāpat neatrisinātās problēmas. Tālākais gan ir skolēnu un studentu pašu izvēles ziņā – kādas lietas viņiem ir intuitīvi labāk izprotamas un pievilcīgas, kā arī kādas tālāk attīstāmas, izvēloties atbilstošu zināšanu apjoma apgūšanu un iemaņu apgūšanu. Galvenais virziens izglītībā būtu veidojams ar izpratnes veidošanu un ciešu ar to saistītu zināšanu kopuma un iemaņu izvēli, kur var būt definēts bāzes zināšanu un iemaņu komplekts, bet tālākais būtu izvēle.

Ko mēs ar to iegūstam? Iegūstam to, ka skolēns skolā izprot kāpēc ir elementārdaļiņu fizika, kādas ir problēmas un reizē ar to saprot kāpēc vajag tikt galā ar elektrona kustības aprēķināšanu, jo līdzīgi tiek risinātas citu elementārdaļiņu atklāšanas un izturēšanās pētījumi. Turpat izpratnes līmenī var pateikt kāpēc ar vidusskolas matemātiku ir daudz par maz un tāpēc būs jāapgūst diferenciālvienādojumi, par kuriem var pastāstīt, ja tiek ieviesta robežas definīcija un izpratne par to. Te ir milzu iespējas izveidot pietiekamu izpratnes veidošanas sistēmu, kas dod iespēju formulēt problēmas un iegūt kandidātus problēmu risināšanai. Tas attiecas uz kompozītiem materiāliem un visu ko citu.

Ja Latvijā varētu tikt galā ar izpratnes problēmu skolā un augstskolā, tad Latvija kļūtu par izglītības Meku. Tas nav ambiciozs paziņojums, bet izpratne spēj saspiest laiku un tāpēc visa skolas un studiju kvalitāte kardināli uzlabojas. Izpratnes līmenī apgūstamam apjomam skolā ir jābūt saskaņotam ar izpratnes apgūšanu augstskolā. Izmaiņas var būt tikai izvēlētas zināšanu un iemaņu apjomā.

Romans Vitkovskis

Uzziņa.Katru gadu augstskolās jau tagad studijas pārtrauc daudzi studējošie. Valsts augstskolas ar lielāko studentu atbirumu pilna laika studijās 2010.gadā bija:
Rīgas Tehniskā universitāte 19,7%, Vidzemes augstskola 19,4%, Latvijas Lauksaimniecības universitāte 18,7%, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija 18,2%. Privātajās augstskolas studentu atbirumu: Sociālo tehnoloģiju augstskola 49,2%, Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskola 37,2%.

Kā vērtēt augstāko izglītību

Latvijas Izglītības fonda organizētajā konferencē „IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE - KRITĒRIJI UN VIDE” piedalījās vairums augstskolu rektori, prorektori, nevalstisko organizāciju pārstāvji, ekonomisti, skolotāji, kā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti. Konferences mērķis bija apzināt izglītības sistēmas attīstību ietekmējošos faktorus un definēt augstākās izglītības vērtēšanas kritērijus, uzskatot, ka Latvijas augstākās izglītības tālāku attīstību lielā mērā noteiks nākotnē veicamās pārmaiņas, kas ietvertu sistēmas struktūras un studiju satura optimizāciju, vides sakārtotību un augstskolu darbības vērtējumu. Konference tika veidota kā “diskusiju klubs”, katram ziņotājam varēja uzdot jautājumus, izteikt savu viedokli, komentēt. Šāds modelis sekmēja domu apmaiņu un deva vairākas vērā ņemamas un lietišķas ierosmes.


Latvijas Studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks savā ziņojumā konkrēti un nepārprotami pauda studentu viedokli par to, ka augstākās izglītības tālāka attīstība pamatā nodrošināma saistībā ar pārēju uz pilnīgu valsts finansēšanas modeli, proti, budžeta vietu skaita palielināšanu, lai aizkavētu jauniešu došanos studēt uz citām valstīm.

LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete referēja par tēmu “Sabiedrība un akadēmiskā vide augstākās izglītības pārmaiņu procesā”, izvirzot uzdevumus, kas kopīgiem spēkiem būtu jāpanāk, lai augstākā izglītība un zinātne būtu kā tautsaimniecības izaugsmes un sociālās labklājības galvenais avots, nodrošinātu inovatīvu uzņēmumu īpatsvaru kopējā tautsaimniecībā, koncentrējot, izglītības un zinātnes resursu augstākās izglītības kvalitātes paaugstināšanai. Referente norādīja uz eksistējošiem mītiem un traucējošiem faktoriem, kas nelabvēlīgi ietekmē izglītības attīstību un aicināja novērst puspatiesības par izglītības slikto kvalitāti, par nepietiekošo akadēmiskā personāla kvalifikāciju un ES valodu ierobežošanu studiju procesā. I.Druviete uzskatīja, ka jāmaina sabiedrības doma un attieksme, jāveido pārdomātāki likumi un, protams, jāpalielina izglītībai izdalāmie līdzekļi.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja vietnieks Aldis Baumanis anlizeja augstākās izglītības efektivitāti un piedāvāja efektivitātes izvērtēšanas metodi, kas pamatojās uz studējošo skaita dinamikas un budžeta finanšu rādītāju savstarpējo kopsakarību.

Rīgas Tehniskās universitātes Studentu parlamenta prezidents Juris Iljins iepazīstināja konferences dalībniekus ar inženierzinātņu studentu studiju apmierinātības pētījumu, kas veikts 2011.gadā 11 augstskolās. Pētījums var kalpot par pamatu augstākās izglītības plānošanas procesā.

Organiskās sintēzes institūta direktors, Latvijas Zinātnieku savienības padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš ziņojumā “Augstākās izglītības mērķorientācija uz inovāciju - Latvijas stratēģiskais izaicinājums” ar konkrētiem faktiem pārliecinoši parādīja, ka nepieciešamas pārmaiņas studiju procesā, ka studijās jāpāriet no zināšanu iegūšanas uz inovatīvo prasmju attīstību, lai veiktu inovācijas publiskajā sektorā un iegūtās zināšanas dotu reālu atdevi tautsaimniecībai. Ziņotājs minēja, ka Eiropas Komisijas (EK) publicētajā visu ES valstu inovācijas novērtējumā Latvija atrodama pēdējā vietā "pieticīgo novatoru grupā", kur pētniecības un inovācijas līmenis veido mazāk nekā 50% no vidējā ES līmeņa. Latvijai tas ir tikai 27% no Zviedrijas līmeņa jeb 2 reizes sliktāks rādītājs nekā Igaunijai. ES inovācijas līderi ir Dānija, Somija, Vācija un Zviedrija, bet vienā grupā ar Latviju atrodas Bulgārija, Lietuva un Rumānija. Latvijas atpalicību zināmā mērā raksturo arī 14 gados iegūtie ASV patenti - Somijai to ir 16638, bet Latvijai 29. Somijā augstskolās darbojas 36% zinātnieku, Latvijā 71,7%, turpretim Somijā 82% zinātnieku darbojas komercstruktūrās, bet Latvijā tikai 8,7%. I.Kalviņš izvirzīja vairākus būtiskus priekšlikumus, kas konferencē tika vispusīgi komentēti un apspriesti, tajā skaitā par valsts lomu patentu reģistrācijā, par zinātnisko institūtu tiesībām izveidot promociju padomes doktoru darbu aizstāvēšanai.

Latvijas Universitātes profesors Juris Krūmiņš ziņojumā “Institucionālā attīstība un kvalitātes vadība - Latvijas Universitātes pieredze un nākotnes redzējums” raksturoja universitātes attīstības koncepcijas un ceļus, kas sekmējuši studiju kvalitātes pilnveidošanu.

SIA "Primekss" valdes priekšsēdētājs Jānis Ošleja izklāstīja radošās domāšanas izmantošanu izglītības sistēmā. Viņš uzsvēra, ka lēts darbaspēks un zemi nodokļi nav galvenais nosacījums globālai konkurētspējai, bet būtisks nosacījums ir valsts radošuma jeb inovāciju potenciāls. J.Ošlejs uzskatīja, ka Latvija neattīstās, jo tā nerealizē savu cilvēkresursu. Valstis, kas attīstās, nepārtraukti pārkārto savas saimniecības caur inovācijām jeb “radošo nojaukšanu”. Ekonomikas dzinējspēks ilgtermiņā neesot kapitāls vai darbaspēks, bet inovācijas. Ziņotājs iepazīstināja ar zinātnieka DeBono teoriju un veiktajiem  pasākumiem tās ieviešanā Latvijas skolās.

Latvijas Izglītības fonda valdes loceklis Romans Vitkovskis un Rīgas Angļu ģimnāzijas fizikas skolotājs Uldis Heidingers aktualizēja tēmu “Progress un mācību laiks”, parādot, ka mūsdienās informācijas apjoms aug vismaz ģeometriskās progresijas ātrumā. Šajā informācijas telpā jau tagad ir neiespējami kvalificēti darboties pat augsta līmeņa zinātniekiem. Tātad pastāv jautājums - kā “saspiest laiku”. Ziņotāji uzskatāmi pierādīja, ka ar izpratnes veidošanas palīdzību var saspiest laiku, jo jaunās lietas un sakarības vislabāk ir interpretēt uz vecām, labi pazīstamām lietām un sakarībām. Agrāk apgūtās lietas un sakarības palīdz iegūt izpratni par to, kas ir tas jaunais un uz kā rēķina tas notiek, kā arī samazina jaunā apgūšanas laiku. Rīgas Angļu ģimnāzijas skolotāji par jauno metodi saņēmuši “Latvijas Izglītības inovācijas balvu 2011”. Metode ir publiski pieejama  - www.goerudio.com

Konferences dalībniekiem tika izsniegts Latvijas izglītības fonda vadītāja Ilgvars Foranda sagatavotais pārskats “Latvijas augstākās izglītības sistēmas situācijas vērtējums, problēmas un reformu iespējas” par laika posmu no 1994.gada līdz 2010.gadam, kā arī autors īsumā dalībniekus iepazīstināja ar pētījumu par augstākās izglītības kvalitāti un tās vērtējuma iespējamiem kritērijiem.

 

Izglītības inovācijas balva

Pirmo Latvijas „Izglītības inovācijas balvu 2011” ieguvuši Druvienas pamatskolas pedagogi un Rīgas Angļu ģimnāzijas pedagogu grupa. Izglītības inovācijas balvas 2011” pasniegšanas ceremonija notika 2011.gada 26.oktobrī, projekta „Pedgaogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” gada konferences „Konkurētspējīgs pedagogs: personība, kompetence, iedvesma” noslēgumā.Druvienas pamatskolas pedagogi balvu saņem par iesniegto inovāciju: mācību procesa organizācijas formu un metožu maiņa, balstot tās uz pozitīvu savstarpējo sadarbību un radošumu. Šāda pieeja paredz, ka skola paplašina savas funkcijas, no izglītības iestādes kļūstot par vietējās kopienas radošās izaugsmes centru, kurā ir visām vecuma grupām atbilstošs izglītības piedāvājums un izglītošanās procesā ir iesaistīta visa ģimene.

Rīgas Angļuģimnāzijas pedagogu grupa: Anita Krišmane, Uldis Heidingers, Ilze Rikmane un Inese Jakubova balvu saņem par alternatīvas pieejas izstrādi dabaszinību un matemātikas mācīšanas procesam, kas, balstoties uz asociatīvajā līmenī radušos priekšstatu modelēšanu un šo modeļu izmantošanu, palīdz skolēnam rast asociācijas konkrētiem un sarežģītiem procesiem ar lietām, ko skolēni labi apzīst, tādējādi ātrāk un labāk skolēni izprot lietas būtību (www.goerudio.com)

Savus favorītus – Ivetu Ratinīku, Ināru Roziņu, Maiju Lanku, Inesi Ludi, Ligitu Neimani un Druvienas pamatskolas pedagogus ar speciālbalvām sveica „Izglītības inovācijas balvas 2011” atbalstītāji un šodien notiekošās projekta „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” gada konferences „Konkurētspējīgs pedagogs: personība, kompetence, iedvesma”  dalībnieki.  Dalībnieku balsojumā skatītāju simpātiju balvu ieguva Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja Iveta Ratinīka.

Balvas pasniegšanas ceremonijā piedalījās visi Latvijas „Izglītības inovācijas balvas 2011” pretendenti un balvas ieguvēji tika paziņoti balvas pasniegšanas ceremonijā. „Izglītības inovācijas balvai 2011” tika saņemti 55 pieteikumi no visiem Latvijas reģioniem. Pretendentu vidū bija gan pedagogi, gan pedagogu kolektīvi, gan arī viena nevalstiska organizācija. Balva – atzinības raksts un naudas balva – šogad pasniegta pirmo reizi un ir iedibināta ar mērķi apzināt un popularizēt inovācijas izglītībā un pedagoģijā, veicinot jaunu ideju ieviešanu izglītības un mācību procesā un paaugstinot izglītības kvalitāti. Iniciatīva „Izglītības inovācijas balva 2011” uzsākta Izglītības un zinātnes ministrijas īstenotā Eiropas Sociālā fonda projekta „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” ietvaros.Pieteikumu balvai varēja iesniegt pedagogs vai pedagogu grupa, pedagogu profesionālās asociācijas, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Latvijas Izglītības vadītāju asociācija, izglītības iestādes, Izglītības un zinātnes ministrija un tās padotības iestādes un nevalstiskās organizācijas, kas darbojas izglītības jomā. Inovatīvos risinājumus varēja iesniegt 4 kategorijās: 1) mācību priekšmetu apguve, 2) skolas vide, 3) resursi un 4) izglītības sistēmas pilnveide.

 

Konference

Latvijas Izglītības fonda organizētajā konferencē „ĀRVALSTU INVESTĪCIJAS LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBĀ - REALITĀTE UN IESPĒJAS” savu viedokli, dažkārt arī atšķirīgu un tajā pašā laikā radošu, izteica vairāki pazīstami speciālisti. Konferences mērķis bija definēt tiesiskos un ekonomiskos šķēršļus ārvalstu investīciju piesaistei un piedāvāt risinājumus, kā arī uzlabot ārvalstu investīciju piesaistīšanas mehānismu un palielināt investoriem pieejamos stimulus.

SIA „LZA Ekonomikas institūts” pētnieks Jānis Počs savā ziņojumā “Ārvalstu investīciju piesaistes nepieciešamība”, analizējot esošo statistiku, raksturoja Latvijas izaugsmes iespējas un attīstības tendences iepriekšējos gados, norādot, ka ārvalstu uzņēmumos darba ražība un atdeve ir ievērojami augstāka.

Ekonomikas doktors, profesors, SIA „Konsorts” padomes priekšsēdētājs Uldis Osis ziņojumā “Investīciju piesaistes iespējas ekonomiskās krīzes apstākļos” apskatīja finanšu krīzes un reālās ekonomikas attīstības fāzes, kā arī pasaules tehnoloģisko ciklu izmaiņas atkarībā no prioritārām izmaiņām ekonomikā, norādot, ka kritiskā robeža varētu būt 2005.–2010.gads, bet nākošais cikla vilnis varētu iestāties ap 2040.gadu. Situāciju varētu mainīt jaunas idejas, tehnoloģijas, valsts un biznesa reorganizācija. U.Osis uzskatīja, ka valsts attīstības veicinošie faktori nākotnē varētu būt:strukturālās reformas nacionālajās valstīs; nacionālo budžetu konsolidācija;ES fiskālā centralizācija; Indijas, Brazīlijas u.c. valstu attīstība (industrializācija) Pretēji varētu būt šādi bremzējošie faktori: parādi;demogrāfija;sociālās vides iziršana Eiropā (multikulturālisma krahs);citu valstu attīstības palēnināšanās (t.sk. Indijā, Brazīlijā). Autors valsts sakārtošanai ieteica:izstrādāt konkrētu nacionālās attīstības plānu un rīcības plānu (5-7 gadi);nodrošināt ekonomikas attīstību;stimulēt ekonomikas izaugsmi;izveidot pretciklisko ekonomisko politiku;izveidot valsts atbalsta mehānismu (attīstības banka, ES fondi);izstrādāt attiecīgi valsts budžetu vidējam termiņam (5-7 gadi), īstermiņam (3 gadi) un kārtējam gadam;veikt sociālās sfēras strukturālās reformas (piemēram, izglītība);reformēt zinātnes jomu (jauna zinātnes likuma izstrāde, zinātniskās darbības un politikas noteikšana starptautisku ideju konkursos, zinātnisko pētījumu noteikšana publiskajos iepirkumos, zinātnes ciešāka integrācija augstskolās, zinātnes sasaite ar uzņēmējdarbību).

LR Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, uzstājoties konferencē par tēmu “Ārlietu dienesta loma ārvalstu investīciju piesaistē” akcentēja, ka ārlietu ministrijas struktūrām ir jādibina vietējie kontakti un to visu struktūras var izdarīt profesionālāk un labāk, kā jebkurš pētnieks no malas. Būtiskākā problēma joprojām ir informācijā - tās vieglā atrašanā un izprašanā. Ministrs norādīja, ka Ārlietu ministrijai jāizplata pilna informācija par visiem investīciju atbalsta mehānismiem, kas varētu atsvērt riskus.Ārlietu ministrija inicējusi mārketinga ārējās sistēmas (MAIS) izveidi, kā rezultātā noslēgts saprašanās memorands par sadarbību starp Ārlietu ministriju, Ekonomikas ministriju, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK), pārstāvot Latvijas ekonomiskās intereses ārvalstīs. Memorands stiprinās pušu sadarbību un vienotu rīcību Latvijas ārejo ekonomisko interešu īstenošanā, balstoties uz uzņēmēju interesēm Latvijas ārejo ekonomisko attiecību jomā. Plānotās sadarbības mērķis ietver:dialoga stiprināšanu ar uzņēmējiem viņu interešu pārstāvībā ārējās ekonomiskās diplomātijas un darbības jomā;atgriezeniskās saites nodrošināšanu uzņēmēju interešu un viedokļu apzināšanā;uzņēmēju informētības veicināšanu par ārējiem tirgiem un iespējam saņemt nepieciešamo atbalstu ārējo tirgu apgūšanā;ārvalstu uzņēmēju intereses veicināšanu par Latvijas eksportspējīgām precēm un pakalpojumiem, kā arī investīciju iespējām Latvijā.Turpmākā laikā paredzēts izstrādāt un uzturēt vienotu, integrētu informācijas sistēmu, kurā atrastos Latvijas uzņēmējiem noderīga, vispusīga, strukturēta un regulāri atjaunota informācija par ārējiem tirgiem, kā arī ārvalstu uzņēmējiem noderīga informācija par Latvijas biznesa vidi, investīciju projektiem, eksportspējīgam precēm un pakalpojumiem.

“Risinājumi investīciju piesaistes veicināšanā” bija “IBS Prudentia” valdes locekļa Ģirta Rungaiņa ziņojuma tēma. Autors norādīja uz vairākiem faktoriem, kāpēc Latvijā neizdodas nodrošināt labklājību un attīstīt ekonomiku. Kā viens no bremzējošiem faktoriem tika nosaukts brīvais tirgus, jo bagātas valstis atverot tirgu tikai tad, kad ir attīstīta rūpniecība un nodrošināta konkurētspēja. Ģ.Rungainis izvirzīja un analizēja viedokli, ka Latvija pēc iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā un Eiropas savienībā faktiski ir jaunattīstības valsts bagāto valstu klubā. Autors pauda uzskatu, ka brīvais tirgus gandrīz nepastāv, jo visur kur pārdod produktu ar augstu pievienoto vērtību, tirgus tiek regulēts un to parasti aizsargā barjeras. Ne mazāk kritiski Ģ.Rungainis norādīja uz nepareizu valsts uzņēmumu apsaimniekošanu, uzskatot, ka pārdomāti vadot un regulējot, valsts var būt pat labāks pakalpojumu sniedzējs nekā privātais konkurents. Kā būtiskākie priekšnoteikumi tika izvirzīti:- apturēt valsts sabrukšanu, ko rada zemā dzimstība un masveida emigrācija;- izstrādāt ilgtermiņa pensiju sistēmu;- radikāli uzlabot izglītības kvalitāti.Ģ.Rungainis pauda uzskatu, ka jaunu nozaru piesaistei vajadzēs valsts līdzfinansējumu, kā arī vajadzīga izglītība, intelektuālaā potenciāla attīstība, kā arī inovāciju un pētījumu infrastruktūras izveide. Autors norādīja, ka valsts izaugsmi bremzē mazas algas, mazi nodokļu ieņēmumi, mazs iekšējais patēriņš, nepietiekošs kapitāls.

Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors Ģirts Greiškalns referātā “Latvijas investīciju vides konkurētspēja” uzsvēra, ka investorus interesē ne tikai veiksmīgas sadarbības faktori, bet viņus interesē arī Latvijas pozīcija starptautiskajos reitingos, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma Globālās konkurētspējas indekss, Pasaules Bankas novērtējums, Korupcijas uztveres indekss un citi. Ģ.Greiškalns norādīja, ka investīcijas vides konkurētspējas būtība ietver:vai investors ir gaidīts (piemēram, uzņēmumu ienākumu atlaides lielajiem investīciju projektiem);vai investoram būs iespēja aizsargāties problēmu gadījumā (civilprocedūru ilgums);vai investoram būs vienādas iespējas ar pērējiem uzņēmējiem (ēnu ekonomika un nodokļu nemaksāšana, publisko iepirkumu mehānisms).Kā galvenos pasākumus viņš izvirzīja;likumu un noteikumu uzlabošanu un to īstenošanu praksē;ēnu ekonomikas apkarošanu un godīgas konkurences nodrošināšanu;valsts pārvaldes un pakalpojumu kvalitātes pilnveidošanu;publisko iepirkumu sakārtošanu;ilgtspējīgu makroekonomiskās politikas izveidošanu;demogrāfisko tendenču ievērošanu.

Ar ziņojumu “Pensiju fondu uzkrājumu investīcijas Latvijas tautsaimniecībā” uzstājās SIA „DEAR INVEST” finanšu konsultante Ināra Dundure, raksturojot esošo pensiju sistēmu, uzkrājumu izmantošanu un ierosinot pensiju fondu uzkrājumus pamatā izvietot

Latvijā. LU Starptautisko ekonomisko attiecību katedras lektors Egīls Fortiņš referātā “Komercdiplomātijas loma ārvalstu investīciju piesaistē” analizēja un pamatoja Ārlietu ministrijas izvēlēto kursu par diplomātisko dienestu līdzdalību ekonomikas attiecību veidošanā. Kā investīciju kavējošu faktoru E.Fortiņš nosauca to, ka, ja no valsts nemitīgi nāk ziņas par slikto - infrastruktūra sabrūk, cilvēki bēg no valsts, valsts pārvalde ir neefektīva - tad potenciālam investoram ir lielas šaubas par investīcijām šādā valstī. Komercdiplomātijai ir jārēķinās arī ar politisko paziņojumu ietekmi uz ekonomiku, jo ir valstis, kur politika un tautsaimniecība - līgumi, darījumi - ir visai cieši savstarpēji saistīti.

Ziņojumā “Ārvalstu investīciju piesaistes pieredze Latvijas uzņēmumos ”SIA „GRANDEG” direktors Andris Lubiņš akcentēja dīleru lomu investīciju meklējumos un firmas produkta noieta paplašināšanā. Ziņotājs uzsvēra, ka svarīgi nodrošināt, lai informācija būtu abpusēja – no firmas uz pircēju un otrādi

.Ekonomikas doktors, Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Arturs Kodoliņš un Latvijas Izglītības fonda valdes loceklis Romans Vitkovskis referātā “Ārvalstu investīciju piesaistes stimuli” ziņojumu sāka ar filozofisku ievirzi, proti, raksturoja iespējamo ārvalstu investoru skatījumu:ja nevar atrast un nevar izprast, tad tas neeksistē;ja ir viens liels neloģiskums/kļūda, tad ir arī cits.Atstāt neloģiskumu nevar, sakārtot, kardināli pārrakstot nodokļu likmes nedrīkst, jo tas var radīt nestabilitātes iespaidu. Tātad, ko darīt? A.Kodoliņš raksturoja esošo Uzņēmuma ienākuma nodoklī ietverto stimulu sistēmu, norādot, ka bez nopietnas rēķināšanas pēc daudziem nozīmīgiem faktoriem nav iespējams izrēķināt kur ieguldīt, tādējādi ir izveidotas sava veida nodokļu lamatas. Igaunijā, kur viss ir daudz vienkāršāks un saprotamāki nodokļi, labāk tiek stimulēta investoru piesaiste. Īpaši kritiski A.Kodoliņš norādīja uz Nekustamā īpašuma nodokli, kas pamatojas uz kļūdainu kadastrālo vērtību noteikšanu un izraisa dubultaplikšanu.

Konferencē piedalījās un aktīvi diskusijās izteica viedokli par investīciju un valsts ekonomikas attīstības jautājumiem Latvijas Pašvaldību savienības valdes priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis un padomnieks Māris Pūķis, Nacionālo resursu institūta direktors Sergejs Ancupovs, Baltijas Starptautiskās ekonomikas politikas studiju centra izpilddirektors Alfs Vanags, vairāki ministriju un uzņēmumu pārstāvji.

Kontakti

Mālpils iela 9 , Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE

Tālrunis: 22065101

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma