SIA „EM metodoloģijas”


 

Pētījums

par Saldus, Talsu, Ventspils, Kuldīgas un Liepājas konkurētspēju

 

Autoru kolektīvs Egila Fortiņa un Romana Vitkovska vadībā

pilnu pdf failu var izlasīt ŠEIT

2020 gads

Pasaules ekonomikas forumā tika nopietni runāts par TOP10 prasmēm, kas cilvēkiem būs nepieciešamas 2020. gadā un ļaus būt konkurētspējīgiem ceturtās industriālās revolūcijas priekšvakarā, kad virkni cilvēku veikto darbu aizstās roboti, pa ielām pārvietosies bezpilotu auto, bet mākslīgais intelekts un biotehnoloģijas iegūs plašu pielietojumu.

Tiek prognozēts, ka straujā tehnoloģiju attīstība strauji mainīs veidu, kā mēs dzīvojam un strādājam. Virkni profesiju pazudīs, bet to vietā strauji radīsies tādas, kas vēl pašlaik neeksistē. Tiek lēsts, ka pēc pieciem gadiem vairs nebūs aktuālas vismaz trešdaļa prasmju, kas svarīgas pašlaik, 2016. gadā. Kādas ir prasmes, ko jāsāk apgūt jau šodien, lai būtu konkurētspējīgs 2020. gadā? Bet pats galvenais - kas slēpjas aiz katras no šīm prasmēm un kādas tehnikas pielietot, lai tās apgūtu un trenētu?

TOP10 prasmes 2020

1.      Kompleksa problēmu risināšana - spēja saprast cēloņsakarības un kopsakarības un izmantot tās sarežģītu jautājumu risināšanā.

Veidi, kā to apgūt ir vismaz divi – spēļu spēlēšana un programmēšana, katrs var izvēlēties sev atbilstošāko. Abas lietas palīdz meklēt un atrast kopsakarības, vienojošos elementus starp sākotnēji savā starpā it kā nesaistītām lietām. Tieši iemaņas redzēt visus jautājuma aspektus un dimensijas ir svarīgas, meklējot risinājumus sarežģītām problēmām.

2.      Kritiskā domāšana – spēja nošķirt faktus no viedokļiem, analizēt argumentus un izdarīt secinājumus.

Teiciens – ir viens pareizais viedoklis, un tas ir mans – nav radies tāpat vien. Cilvēki ir tendēti vispārināt savu personīgo viedokli, tāpēc savā dzīvē neapzināti meklējam avotus, kas apstiprina viņu nekļūdīgumu. Tāpēc, lai neiekristu "paštaisnuma slazdos", jau no mazotnes un visā dzīves laikā ir svarīgi apzināti iepazīties ar atšķirīgiem viedokļiem, īpaši svarīgi ir izzināt tos, kas ir pretēji mūsu uzskatiem. Ne velti, gan rakstot sacerējumu skolā, studiju darbu vai veidojot materiālu masu medijā, mūs skolotāji aicina iepazīties ar vismaz trijiem atšķirīgiem viedokļiem vai teorijām par doto tematu. Tas trenē ne tikai spēju uzklausīt, formulēt un argumentēt savu viedokli, bet arī būtiski paplašina redzesloku un padara saskarsmi ar līdzcilvēkiem daudz patīkamāku.

3.      Kreativitāte – spēja pilnveidot.

Prasme, kas automātiski tiek piedēvēta radošo industriju pārstāvjiem un izslēgta kā nevajadzīga eksakto nozaru speciālistiem. Patiesībā kreativitāte nav nekas cits, kā spēja nemitīgi pilnveidot jebkuru procesu. Un katrā jomā ir procesi, ko varam uzlabot, padarīt tos vieglākus vai tieši pretēji - interesantākus. Alberts Einšteins ir teicis: "Neprāts ir tas, ka tu turpini darīt to pašu, taču sagaidīt gribi citu rezultātu." Tāpēc katru dienu mēs savā darbā, mācībās vai ikdienas darbos varam atrast lietas, ko darīt, ja ne labāk, tad citādāk, jo tas ir vienīgais veids, kā iegūt citu rezultātu.

4.      Cilvēku vadīšana – spēja noteikt mērķus, aizraut un motivēt darbam, sasniegt rezultātus.

Prasme, kas netiek iegūta automātiski līdz ar vadītāja amatu, ja vien ar cilvēku vadīšanu mēs nesaprotam bezierunu pakļaušanos un administratīvās vai kādas citas varas izmantošanu. Mums jāmācās saprast, ka neapstrīdamu autoritāšu laiks ir pagājis. Īpaši jaunākās paaudzes cilvēki ir tendēti ne tikai uz mērķu sasniegšanu, bet arī procesu. Tāpēc nākotnes vadītājiem būs jāspēj aizraut ne tikai ar lielām idejām, bet arī jānodrošina darbinieku motivācija visa procesa gaitā, vienlaikus panākot arī konkrētu un izmērāmu rezultātu sasniegšanu.

5.      Sadarbība ar citiem – spēja mijiedarboties un veidot pozitīvu sadarbības pieredzi ar citiem cilvēkiem.

Ļoti svarīga prasme, kas noteikti vieglāk padosies cilvēkiem, kas dabiski izjūt empātiju pret apkārtējiem un pasauli kopumā. Sadarbība ideālā formā ir "win win situācija", nevis kompromiss. Tas nozīmē maksimizēt ieguvumus visām pusēm jeb meklēt izdevīgumu cita cilvēka vietā. Lielisks sadarbības treniņš ir visa veida brīvprātīgo darbs, kas liek nolikt malā savu ego un sadarboties ar citiem kopīga mērķa vārdā. Mācības jāsāk jau no mazotnes un to darīt iespējas ir visplašākās – iegādājieties mājdzīvnieku, piedalieties vides sakopšanas talkās, piedalieties kādas konferences vai sporta pasākuma organizēšanā…Katrs var atrast sev tīkamāko nodarbi vai tieši pretēji – izaicināt sevi paveikt kaut ko līdz šim neierastu.

6.      Emocionālā inteliģence – spēja nodalīt cilvēku no viņa viedokļa un rīcības, cieņpilna attieksme pret atšķirīgo.

Prasme, kas nepieciešama, lai sekmīgi sadarbotos ar citiem. Tās pamatā ir vērība – spēja nolasīt un saprast citu domas, rīcības motīvus. Nereti mēdz teikt, ka tā ir spēja saprast neverbālo komunikāciju jeb vārdos nepateikto. Reizē tas ir arī elastīgums – spēja pielāgoties dažādām pārmaiņām, tādējādi vairojot cilvēka stresa noturību un spēju adekvāti rīkoties arī nestandarta situācijās. Lai trenētu emocionālo inteliģenci, palīdzēs visi uztveres noturības un vērības treniņi, kas pielīdzināmi fiziskajiem treniņiem sporta zālē, tikai šajās nodarbībās tiek trenēts mūsu prāts.

7.      Spriedumi un lēmumu pieņemšana – prioritāšu un vērtību apzināšana.

Nereti cilvēkiem lēmumu pieņemšanu apgrūtina fakts, ka viņi nav noteikuši savas prioritātes un neredz kopējo "spēles laukumu". Tāpat bieži iztrūkst vērtību jeb "sarkano līniju" (lietas, ko tu nekad nedarīsi) definēšana. Tā rezultātā pazūd fokuss un lēmumu pieņemšana ir haotiska. Svarīgi atcerēties par tā saucamo "kuģa principu" - tāpat kā kuģis var sasniegt galamērķi, arī izsvērtu lēmumu cilvēks var pieņemt tikai tad, ja zina, no kurienes uz kurieni tas dodas un ar kādu mērķi viņš to dara. Tāpēc 1. janvāra apņemšanos sarakstu vajadzētu aizstāt ar ikgadēja prioritāšu saraksta veidošanu, kam secīgi būtu jāatspoguļojas katrā tālākā lēmumā un rīcībā.

8.      Klientu jeb servisa orientācija – spēja iejusties otra "ādā", saprast citu vērtības un argumentus.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzas it kā labi iedomātas biznesa idejas piedzīvo sakāvi, ir priekšizpētes trūkums. Kā rezultātā tirgū tiek piedāvātas preces un pakalpojumi, kuri nevienam patiesībā nav vajadzīgi vai to pārdošanā tiek izmantoti aplami argumenti. Tāpēc, pirms kaut ko pārdot, uzziniet, vai kāds un ar kādiem nosacījumiem to vēlētos pirkt. Arī šeit nav nekā labāka kā trenēties pārdot savu ideju vai pirmo produktu (prototipu). Ja jums izdosies pārliecināt tuvākos līdzcilvēkus, varat būt diezgan drošs, ka izdosies pārliecināt arī plašāku auditoriju. Uzdevums – paraugieties uz savu darbu no klienta perspektīvas, un daudzas lietas kļūs skaidrākas.

9.      Sarunu vešanas prasmes – mērķtiecīga un apzināta komunikācijas veidošana.

Prasme, kas svarīga gan darbā ar klientiem, gan saskarsmē ar sadarbības partneriem un darbinieku vadīšanā, bet kurai mēs nepievēršam pienācīgu uzmanību. Cik no jums uz nopietnām darījumu sarunām, nerunājot jau par ikdienu, dodas ar skaidru sarunu plānu, noslīpējis savu galveno vēstījumu un argumentāciju, izstrādājis vismaz divus scenārijus – plānu A un B? Visticamāk, atbilde ir nē, jo mēs taču visi protam komunicēt un darām to katru dienu. Iespējams arī tā, bet, ja gribat spēlēt jebkuras nozares "augstākajā līgā", ir jāapgūst sarunu vešanas stratēģijas un taktika.

10. Kognitīvā fleksibilitāte – spēja uzklausīt atšķirīgu viedokli un mainīt savējo.

Jau minēju, ka cilvēkiem ir tendence dzīvot komforta zonā, cenšoties gūt arvien jaunus apliecinājumus savu uzskatu un rīcības pareizībai. Tomēr viena no nākotnē pieprasītām prasmēm būs tieši spēja, ja ne mainīt savu viedokli, tad vismaz apzināt tā vienpusību. Kā to paveikt? Pamēģiniet katru dienu apzināti klausīties ne tikai mūziku, kas jums patīk, bet tieši to, kas nepatīk visvairāk. Lasiet grāmatas un laikrakstus, kuros paustajam viedoklim jūs nepiekrītat. Būs vismaz divi efekti – jūs sapratīsiet, ka jūsu viedoklis ir tikai "viens no", nevis vienīgais pareizais, un iespējams pārskatīsiet to. Otrs – papildināsiet savu argumentāciju, jo būs jādomā, kāpēc tomēr jūsu viedoklī ir vērts ieklausīties.

Ja apgūsiet un attīstīsiet kaut daļu no minētajām prasmēm, jūsu izredzes darba tirgū un iespēja veidot veiksmīgu karjeru būtiski pieaugs. Jo tās veido grūti definējamo, bet tik būtisko atšķirību starp labu speciālistu kādā šaurā nozarē un izcilību.

Rīgas mikrorajonu skolās ir gaužām zema izglītības kvalitāte, secinājusi  ministrija.

Lai gan biežāk izskan informācija, ka nekvalitatīva izglītība zeļ vien lauku skolās, līdzīga situācija ir arī lielajās pilsētās, tostarp Rīgas mikrorajonos.

Atrādot optimālā skolu tīkla modeļa pētījumu starpziņojumu, žurnālistiem ministrijā demonstrēja karti, kur vairāk nekā 700 skolas un 200 tūkstoši skolēnu attēloti kā krāsaini aplīši viscaur Latvijai. Pētījuma vadītājs ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs kartē aktivizēja slāni, kas parādīja vidusskolēnu sekmes centralizētajos eksāmenos. "Rīgas mikrorajoni ir pilni ar mazām vidusskolām, kur it kā māca bērnus, bet eksāmenu rezultāti ir gaužām zemi," secina J.Turlajs. Viņa teikto papildināja izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis: "Ar vēsu skatu paskatoties uz Rīgas karti, tumši zilie aplīši ir tās vidusskolas, kur eksāmenu rezultātu indekss ir mazāks par 30%. Tam ir dažādi iemesli – ir skolas, kur liels skaits bērnu eksāmenu nokārto ar sliktiem rezultātiem, kā arī citur mācību gada laikā skolas atbrīvojas no nesekmīgajiem skolēniem."

Piemēram, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā eksāmenu indeksa rezultāts ir 84%. Pētījumā atklāts, ka šajā skolā mācās arī 15 skolēni, kuri ir deklarēti Ogrē, 12 no Ikšķiles un 127 no Pārdaugavas. Savukārt Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā ierodas bērni gan no Preiļiem, gan Ludzas, gan 40 kilometrus attālās Krāslavas. Eksāmenu rezultātu indekss tiek veidots trīs obligāto centralizēto eksāmenu vērtējumu summu dalot ar skolā mācību gada sākumā norādīto 12. klašu skolēnu skaitu un skaitli trīs (obligāto eksāmenu skaits). Šie dati liecina par izglītības kvalitātes noslāņošanos – daļa ģimeņu bērnus sūta nevis uz tuvējām skolām, bet gan uz tām, kur iegūst kvalitatīvāku izglītību. Līdz ar to rodas skolas, kurās sarūk skolēnu skaits, zūd finansējums un vairs nav iespēju algot labus skolotājus, tādējādi visai izglītības iestādei zaudējot kvalitāti.

Ekonomģeogrāfs, optimālā skolu tīkla modeļa pētījuma vadītājs J.Turlajs stāstīja, ka Latvijā izglītība ir 1,6 reizes neefektīvāka, nekā vidēji Eiropā. Pētījumā analizēta arīdzan Latvijas konkurētspēja, darbaspēka kvalifikācija un iespēja konkurēt ar citām valstīm. "Rīgā koncentrējas lielākā daļa iedzīvotāju, bet tāpat viņi jau labu laiku dodas prom no Latvijas uz zemēm, kur tautsaimniecība un publiskais sektors strādā efektīvāk. Ja vidēji Eiropas valstis izglītībai velta 10% budžeta izdevumu, tad Latvijā tie ir 16%," sacīja Turlajs.

Analizējot centralizēto eksāmenu rezultātus, pētnieki atklāja, ka 72 vidusskolās neviens skolēns nebija kārtojis 12. klases eksāmenus dabaszinātnēs. "Ja cilvēks nezina fiziku vai ģeogrāfiju, mūsdienu apstākļos bez šīm zināšanām cilvēkiem būs ļoti grūti konkurēt darba tirgū," prognozēja J.Turlajs. Viņš brīdināja, ka skolu tīkla nesakārtošanas gadījumā arvien lielāks finansējums būs jānovirza tukšu skolu uzturēšanai, zudīs iespējas rast labus skolotājus, nebūs iespēju nodrošināt mūsdienīgu aprīkojumu, lauku skolās izglītības līmenis arvien vairāk atpaliks no lielpilsētu skolām, lauku un mikrorajonu skolās pieaugs maznodrošināto audzēkņu īpatsvars, pieaugs kvalificēta darbaspēka deficīts valstī, kā arī strauji pieaugs nabadzība.

Tomēr viņš norādīja, ka pašvaldības nevēlas savstarpēji sadarboties. Reformas kavē arī izpratnes trūkums sabiedrībā par ilgtermiņa ieguvumiem. Arī politiķi baidoties no nepopulāru lēmumu pieņemšanas.

Pēc pēdējo datu ievadīšanas šā gada 1. septembrī sāksies sarunas ar pašvaldībām, kurām būs liela loma skolu tīkla reformas turpmākajā realizācijā, prognozēja ministrs. Pētījums jāpabeidz līdz šā gada 1. oktobrim. Izskanējis, ka lielākās pārmaiņas varētu skart vidusskolas – lielo pilsētu vidusskolās jābūt vismaz divām paralēlām klasēm, kurās mācās 25 skolēni, bet lauku skolās vismaz viena klase ar 15 skolēniem.

No Delfi


Mūžībā aizgājis izcilais pedagogs Valentīns Mazzālītis.

Valentīns Mazzālītis dzimis 1930.gada 9.februārī Rucavā. Bērnība pagājusi laukos - tēva vadītajā Rucavas krejotavā. 1933.gadā ģimene pārcēlusies uz Talsu rajonu, kur tēvs vadījis Ķūļu, vēlāk Laucienas krejotavu. Piensaimnieka ražojumi nodrošināja pārtikušu un veselīgu uzturu. Māte mācējusi šūt un abi bērni bijuši sakopti mātes šūtajos tērpos. Iespējams, ka tas kalpojis par pamatu uzticēt Valentīnam ar puķu pušķi sveikt ciemā ieradušos Kārli Ulmani.

Sporta veidi ciema zēniem bijuši daudzveidīgi. Reiz ciema kalējs vienu dienu atnesis zēniem ”sķēpu” - koka nūju ar paša izkaltu dzelzs uzgali. Iespējams, ka tā „lielais liktenis” gatavoja Valentīnu šķēpmetēju trenera darbam.

Skolas gaitas sācis 1939.gadā uzreiz 2. klasē, jo lasīt mācējis jau 5 gadu vecumā. Pamatskolu beidzis 1944.gadā un gribējis turpināt mācības Rīgas politehnikumā, bet nenokārtojis krievu valodas iestājpārbaudījumu. Mācības turpinājis Rīgas Leona Paegles vidusskolā, tomēr atgriezies Kurzemē un 1950.gadā absolvējis Talsu vidusskolu. Bija nolēmis studēt arhitektūru, bet klases biedra pierunāts devies uz Fizkultūras institūtu. Treneris Aleksandrs Vītols, redzot, ka jaunietis tāllēkšanā uzrādījis rezultātu 6,5 m, uzaicinājis trenēties jaunizveidotajā grupā. Tomēr rezultāti nav auguši un viņš 2. kursā gribējis izvēlēties sporta spēles, tomēr palicis vieglatlētu grupā. Sporta spēles – īpaši futbols - bija arī vēlākā laikā V.Mazzālīša jau kā trenera arsenālā. Brīvā laikā viņš azartiski spēlēja tenisu.

Pēc institūta absolvēšanas V.Mazzālīti uzaicināja palikt strādāt institūta vieglatlētikas katedrā. 1957.gadā V.Mazzālīti nosūtīja uz kursiem Ļeņingradas institūtā, kur nodarbības vadījis PSRS izlases šķēpmetēju treneris Levans Suļijevs, kas tikko bija atgriezies no Melburnas olimpiskajām spēlēm (tajās Inese Jaunzeme kļuva par olimpisko čempioni šķēpa mešanā). L.Suļijeva ieteikumiem V.Mazzālītis sekojis visus 50 trenera darba gadus – treniņa nodarbībās iekļaut kontrolvingrinājumu izpildi uz rezultātu, uz sacensību ar sevi un pārējiem grupas dalībniekiem; nevis vienkārši „aizmest tālāk”, bet izpildīt metienu tehniski pareizāk; treniņa procesā panākt, lai treneris un audzēknis būtu noskaņoti uz "viena viļņa" tehnikas un treniņa metodikas izpratnē.

V.Mazzālītim institūta vadība - par pārsteigumu jaunam pasniedzējam - uzticēja grupas audzināšanu. Tā 1957.gada 1.septembrī viņš sāka savu pedagoga karjeru un ir kopā ar šo grupu vēl šodien. Tā ir savdabīga kopēja uzticēšanās un draudzība. Grupā bija šķēpmetēji - Jānis Lankaronskis, kuram joprojām pieder Latvijas rekords granātas mešanā, jau pieredzējušais Juris Nāzers un jauniņais Jānis Lūsis. Atzīmējot 13. izlaiduma 13. grupas 50 gadadienu kopš institūta absolvēšanas, V.Mazzālītis grāmatā „Latvijas sporta sardzē” rakstīja, ka viņu pārņem gandarījuma sajūta, apbrīna, pateicības jūtas „lielajam liktenim”, kas visus saveda kopā. Visi institūta absolventi aizgāja strādāt sporta jomā. Lielais liktenis saveda V.Mazzālīti ar viņa izcilāko audzēkni Jāni Lūsi - visu triju kalumu Olimpisko spēļu medaļu ieguvēju, kā arī 4 - kārtēju Eiropas, 12 - kārtēju PSRS un Latvijas čempionu, 2- kārtēju pasaules rekordistu šķēpa mešanā.

Institūtā no jaunākā pasniedzēja V.Mazzālītis izauga par katedras vadītāju, docentu, institūta dekānu. Dibinājis „Šķēpmetēju klubu”. Laikā no 1963. līdz 1972.gadam V.Mazzālītis bija PSRS izlases vecākais treneris.

V.Mazzālītis vairakkārt saņēmis apbalvojumus. Viņam piešķirts PSRS Nopelniem bagātā trenera nosaukums, Latvijas Nopelniem bagātā trenera nosaukums, četri LPSR Augstākās padomes Goda raksti, PSRS ordenis „Goda zīme”. 2005.gadā viņš kā pirmais saņēmis balvu „Par mūža ieguldījumu sportā”.

 

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas rīkotā ekspertu konsīlija „Augstākās izglītības iestāžu apvienošana - ieguvumi un riski" slēdziens

Augstākās izglītības iestāžu apvienošana ir augstākās izglītības reformu sastāvdaļa, tomēr apvienošana nav tas pats, kas reforma. Augstskolu reforma ir kvalitatīvs augstākās izglītības sistēmas uzlabojums, bet augstskolu apvienošana - augstākās izglītības struktūras izmaiņa, kas var nebūt saistīta ar augstākās izglītības kvalitātes uzlabojumu un var nedot gaidītos rezultātus izglītības kvalitātes uzlabošanā.

Augstākās izglītības iestāžu apvienošanas mērķis

Augstākās izglītības strukturālām reformām ir jāseko trīs augstākās izglītības sistēmas attīstības mērķiem - pieejamība, kvalitāte, un izmaksu efektivitāte.

IZM formulētais mērķis - augstākas izglītības kvalitātes celšana.

Diskusijā izskanējušie papildus mērķi:

  • augstākās izglītības sistēmas sakārtošana;
  • pētniecības un studiju kritiskās masas sasniegšana (studentu skaits samazinās, augstskolu skaits paliek nemainīgs);
  • Eiropas Komisijas ieteikumu izpilde (2012. gadā un 2015. gadā - mazināt augstākās izglītības fragmentāciju;
  • OECD ekspertu ieteikumu izpilde.

Vai augstskolu skaits norāda uz nepieciešamību apvienot augstākās izglītības iestādes?

Latvijā ir 17 valsts augstskolas un ar tām saistītas koledžas, liels kopējais augstskolu skaits ir tāpēc, ka kopš 1990. gada darbojas arī privātas augstākās izglītības institūcijas.

Augstākās izglītības sistēmas administratīvie pārveidojumi var skart tikai valsts augstskolas, tāpēc nevar manipulēt ar kopējo institūciju skaitu.

Esošais valsts augstākās izglītības iestāžu skaits nav ne daudz, ne maz, un iestāžu skaits nav pamatojums strukturāliem pārveidojumiem.

Apvienošanas metode

Gan ieguvumi no izglītības iestāžu apvienošanas, gan iespējami riski ir atkarīgi no apvienošanas metodes - vai tā ir:

  • brīvprātīga vai administratīva (piespiedu kārtā);
  • vienas augstskolas pievienošana otrai;
  • vienas augstskolas likvidācija un „derīgo" resursu pārcelšana uz otru;
  • divu neatkarīgu augstskolu apvienošana un jaunas augstskolas izveidošana.

Vēlamais modelis ir brīvprātīga, visu iesaistīto pušu atbalstīta apvienošana, izveidojot jaunu augstskolu, vai vienas augstskolas pievienošana otrai. Likvidācija ir visnevēlamākais modelis, jo rada nozīmīgus kvalitatīvus zaudējumus.

Ieguvums no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas

Galvenie ieguvumi no augstākās izglītības iestāžu apvienošanas:

  • finansiāls - nepieciešamais resursu apjoms uz vienu studējošo pret augstskolu lielumu ir hiperboliskā proporcijā - jo mazāks studējošo skaits, jo augstākas izmaksas uz vienu studējošo;
  • pārvaldes - uz pārvaldes apvienošanas rēķina var piesaistīt labākus pārvaldes darbiniekus un viņiem labāk maksāt;
  • akadēmiskais personāls - lielāka izlase, lai attīstītu zinātnisko domu, vajag pietiekošu zinātnieku kopumu;
  • lielākas investīcijas katrā augstskolā;
  • konsolidācija sekmē internacionalizāciju;
  • ES Struktūrfondu finansējumu labāk koncentrēt lielākās institūcijās.

Riski

Augstāko izglītības iestāžu apvienošana var radīt riskus:

  • tirgus - apvienojot iestādes, kas parasti ir saistīts ar stratēģiju pielīdzināšanu un pilnīgu vai daļēju vadības maiņu, var zaudēt ierasto tirgu un jāpieliek pūles tā atjaunošanai vai jauna tirgus un tēla radīšanai;
  • finanšu risks - ja apvienošanās process sadārdzinās un nav ieguvumu, turklāt jārēķina ne tikai finanšu ieguvumi, bet arī papildus izmaksas (piemēram, atlaišanas pabalsti personālam);
  • Latvijas augstākās izglītības tēla apdraudējums - jo studenti, kas ir ieguvuši pievienotās augstskolas diplomu, pēc laika izrādās neesošas augstskolas absolventi, apziņa, ka tas var notikt jebkurā augstskolā atbaida potenciālos studentus;
  • personāla zaudējums - jebkurš skandāls vai sliktas ziņas par augstskolas kvalitāti atbaida izglītotu personālu;
  • zaudējumi studējošajiem, studiju sadārdzināšana, problēmas pabeigt studijas;
  • abās pusēs zūd „kvalitātes kultūra", fiziska apvienošana var nebūt veiksmīga, jo katras augstskolas institucionālā kultūra saglabājas sadalīta;
  • neapmierinātība sabiedrībā - slikta saziņa ar sabiedrību var radīt neizpratni par notiekošo un protestus;
  • mazāka konkurence vai vispār likvidēta konkurence - nerosina uzlabot kvalitāti, kvalitāte var pat pazemināties;
  • nišu izglītības virzienu izzušana.

Ja apvienošana notiek ar vienas augstskolas likvidāciju, strauji un nesagatavoti, iestājas papildus riski:

  • normatīvais regulējums neatbilst faktiskājām darbībām, un tas rada protestus un juridiskus sarežģījumus;
  • personāla atlases konkursos pievienotās augstskolas pasniedzēju iespējas tikt ievēlētiem var ietekmēt subjektīvi faktori, kad priekšroka tiek dota pievienojošās augstskolas personālam;
  • zūd specializācija, kuru izkopusi likvidētā augstskola;
  • abās pusēs zūd tradīcijas un kolektīva kopības sajūta (lokālpatriotisms), kas motivē kvalitāti un progresu, un ir jāpaiet laikam, lai to atjaunotu;
  • ja apvienošana vai likvidācija nav labi izplānota, var rasties situācija, ka netiks sagatavoti vajadzīgi speciālisti.

Vai augstākās izglītības institūciju apvienošanai ir ierobežojumi?

Apvienošanos kā administratīvi vadītu procesu kavē pārāk liela augstskolu autonomija.

Apvienošanās gadījumā ir jāievēro abu augstskolu uzdevumi un iespēja tos apvienot vienā.

Lielām reformām šobrīd nav labs laiks, jo ir nobriedis un īstenojas vērtību pārvērtēšanas laiks, sabiedrība ir satraukta un nelabprāt pieņem pārmaiņas.

Vai augstākās izglītības kvalitātes un attīstības nosacījums ir apvienošanās, vai citi faktori?

Somijas Aalto universitātes piemērs liecina, ka pat labi izplānota augstāko izglītības iestāžu apvienošanās var nedot gaidītos rezultātus.

Latvijas augstākās izglītības sistēma uzrāda progresu arī bez administratīvi regulētās struktūras reformām.

Augstākās izglītības kvalitāti un prestiža paaugstināšanos no darba devēju puses sekmēs studiju programmu konsolidācija, iekļaujot normatīvajos aktos skaidrus kritērijus elastīgai divu un/vai vairāku kvalifikāciju piešķiršanai vienā studiju programmā.

Nevis monopols, bet konkurence veicina kvalitātes pieaugumu, apvienošana darbojas pretējā virzienā.

Kādi ir nosacījumi, lai apvienošanās būtu veiksmīga

Katrs augstākās izglītības iestāžu apvienošanas gadījums ir jāvērtē individuāli.

Katras reorganizējamās augstskolas produkts, tā nozīme sabiedrībā un radīšanas ekonomiskie aspekti ir rūpīgi jāanalizē.

Sekmīgas apvienošanās nosacījumi:

  • skaidra izpratne par augstākās izglītības un veikto pārveidojumu mērķiem, stratēģiju un metodi, kas balstās uz iepriekšējās pieredzes objektīvu izvērtējumu;
  • objektīvs un kvalitatīvs reformu plāns, balstīts uz analīzi un pamatojumu;
  • skaidri zināmi un savlaicīgi paziņoti izmaiņu nosacījumi un risinājumu izvēles kritēriji;
  • pietiekams (parasti liels) finansējums pāveidošanas procesam un pirmajiem darbības gadiem pēc pārveidošanas;
  • procedūras izvēle un iesaistīto pušu līdzdalība;
  • labvēlīga vide: sakārtots normatīvais regulējums un kvalitātes standarts;
  • labvēlīga (nevis nievājoša) attieksme pret apvienošanā iesaistītajām augstskolām;
  • laba saziņa ar iesaistītajām pusēm;
  • savlaicīga diskusija ar iesaistītajām pusēm pirms lēmumu pieņemšanas;
  • konsolidācijas idejai jānāk no iesaistītām pusēm;
  • morāla un materiāla kompensācija zaudētājiem (atlaistajiem pedagogiem, studentiem, kuru rokās ir neesošas augstskolas diplomi);
  • apvienošana likvidējot nav atbalstāms veids, jo nenotiek resursu konsolidēšana.

Kādu apvienošanai alternatīvu politiku var izmantot mērķa sasniegšanai?

Eksperti ieteica:

  • veidot specializētu augstskolu tīklu ar socialo zinātņu studiju virzienu (programmām) visās augstskolās;
  • sistēmas stabilizācijai - valsts budžeta finansējums augstākai izglītībai;
  • uzlabot sistēmas koordināciju - izveidot Augstākās izglītības un zinātnes ministriju;
  • uzlabot sistēmas finansēšanu - visas ministrijas piedalās augstākās izglītības finansēšanā;
  • augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes uzlabošanai - veidot doktorantūras skolas;
  • studentu skaita papildināšanai - sekmēt ārvalstu studentu studijas Latvijas augstskolās;
  • uzlabot studiju kvalitātes standartu;
  • nodrošināt normatīvo regulējumu, kas stiprina saiti starp augstāko izglītību un darba tirgu, nostiprina augstākās izglītības lomu darba tirgus veidošanā.

Kopējais secinājums

Pārmaiņām augstākajā izglītībā ir jābūt bez kampaņām, bez politiskas ieinteresētības, sekojot jau sarakstītajām vadlīnijām un programmām. Pirms ķerties pie administratīvām reformām, ir jāizmanto visas iespējas ietekmēt visu augstākās izglītības sistēmu (ne tikai valsts augstākās izglītības institūciju tīklu) pēc vienādiem nosacījumiem, izmantojot valsts rīcībā esošos instrumentus: normatīvo regulējumu, kvalitātes prasības un finansējumu.

Veicot administratīvas reformas, katrs izglītības institūciju pārveidošanas gadījums ir jāizvērtē individuāli. Apvienojot, pievienojot vai likvidējot, pirmkārt ir jāvadās pēc augstskolā sniegto studiju virziena (specializācijas) nepieciešamības speciālistu sagatavošanai, programmu kvalitātes un absolventu iekļaušanās darba tirgū. Pirms lēmuma pieņemšanas par augstskolu pārveidošanu, rūpīgi jāiepazīstas ar likvidējamās augstskolas studiju programmām, un jāapsver vajadzību un iespējas iekļaut tās apvienotajā institūcijā, nezaudējot iekoptus un sabiedrībai nepieciešamus studiju virzienus.

No LZA materiāliem.  Slēdzienu sagatavoja LZA HSZN priekšsēdētāja, 
akadēmiķe Dr.oecRaita Karnīte

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma