Reforma

RSU rektors Jānis Gardovskis neuzskata, ka augstskolu skaitu būtu nepieciešams mazināt, vienlaikus var veidot par kopēju programmu veidošanu.

“Šis jautājums vienmēr gaisā kaut kur vibrē. Negribētu teikt, ka augstskolas būtu vienkārši jāaizver, bet varētu iet sadarbības virzienā, veidojot kopīgas programmas, kopīgu infrastruktūru. Kauņā, piemēram, ir izveidota Lietuvas Veselības zinātņu universitāte, apvienojot Kauņas Medicīnas universitāti un Lietuvas Veterināro akadēmiju,” sacīja rektors.

Gardovskis uzskata, ka šādi piemēri agrāk vai vēlāk arī Latvijā varētu tikt izskatīti, jo ir vērojams studentu skaita samazinājums un līdz ar to mazāku augstskolu pārvaldība kļūst sarežģītāka, tāpat ir dārgāk, ja katra augstskola attīsta savu infrastruktūru.

“Ir projekti savulaik iesniegti, par kuriem ceram uz Eiropas fondu atbalstu, tostarp par kopīgu dienesta viesnīcu izveidi, piemēram, ārzemju studentiem, kopīgu sportu zāļu izveidi. Atsevišķi tos veidot prasa ļoti lielas investīcijas,” teica Gardovskis.

Augstskolu kopējas sadarbības veidošana arī atkarīga no to vadības un tās elastības, cik lielā mērā tās gatavas sadarboties. “Šobrīd apstākļi ir tādi, kas veicina straujāku šī procesa attīstību. Pilnīgu iekļaušanu domāju, ka neviens negribēs, bet loģiskai sadarbībai – kopīgām studiju programmām, kopīgu doktorantūras studiju izveidei u.tml. – nav šķēršļu,” pauda rektors.

Gardovskis arī noraida to, ka augstskolas pašlaik nesadarbotos, piemēram, šobrīd RSU noslēgusi stratēģiskās partnerības līgumu ar Rīgas tehniskās universitāti (RTU), tiek vērtēti kopīgie pētnieciskie granti.

“Katra universitāte dod savu naudu, bet kolektīvām jābūt inovatīvām tēmām. Un ir pieteikušies 50 projekti, kas ir ļoti daudz. Mēs iepriekš domājām, ka būsim priecīgi, ja pieteiksies 10, mēs šo aktivitāti pat īpaši nestimulējām. Ar RTU rektoru Leonīdu Ribicki pārrunājot šos jautājumus, nonācām pie tā, ka jāsavieno viņu tehniskās zināšanas ar mūsu medicīnas zināšanām. Saliekot šīs zināšanas, varam veidot jaunus produktus, vieni paši mēs to nevarētu īstenot,” skaidroja rektors.

Ar iniciatīvu mazināt slēgt augstskolas savulaik klajā nācis bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kurš norādījis, ka skolu slēgšana novērsīs programmu dublēšanos un cels izglītības kvalitāti. Ķīļa centieni mazināt augstskolu skaitu gan saskārās ar lielu pretestību no izglītības sektora puses un rosinātās reformas netika īstenotas.

(No Latvijas avīze).

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās izglītības reformēšana. To veic jau deviņpadsmitais  izglītības ministrs  pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grinblats; Saimnieks - Juris Celmiņš;  Tautas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Inta Druviete;  Zaļo zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija - Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis, no Vienotības - Ina Druviete, bezpartejiskā Vienotības virzītā - Mārīte Seile un tagad atkal no Vienotības K.Šadurskis.

Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas, jo nav bērnu un jauniešu. Toties augstskolas un to izstrādātās studiju programmas aug kā sēnes pēc lietus. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemēs strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotājs zemnieku laukos.

Skolotāju algu jautājums tiek viļāts gadiem un atkal neskaidrība un nekā! Ir augstskolas kurās studē 200-250 studentu. Daži priecājas, ka R.Ķīlis sakustinājis „stāvošo dīķi”, bet sakustināts tas dzidrāks un skaidrāks netop, tieši otrādi –„sāk jau smakot”.

Mērnieku laiki izglītības sistēmā turpinās, paliek jautājums – cik ilgi?

 

Pusaudžu/jauniešu karjeras izvēle

Šajā vecumā pusaudzis pieņem pirmos reālos lēmumus par savu nākamo profesiju, karjeru utt., piemēram, izvēlas skolu. Tas ir pašizziņas posms, savas vietas dzīvē meklēšanas posms. Šo posmu definē kā identitātes un lomu apjukuma krīzi. Galvenā šī posma problēma ir saistīta ar mēģinājumu novērtēt personīgās identitātes sajūtu. Krīzes sākumā pusaudzis ir apjucis. Viņš nespēj saprast, ko grib un pēc kā vērts tiekties. Pusaudzis uzsāk kādu nodarbi un tad to pamet, izmēģina ko citu, izšķiež enerģiju vai arī pārtrauc „mētāšanos apkārt”  un kļūst pasīvs, nododas izpriecām, kļūst pats sev par mērķi. Pusaudzis, kas netiek galā ar šo krīzi, nav spējīgs apzināti izvēlēties aktivitāti izglītības un profesionālo mērķu sasniegšanai.

Ja pusaudzis veiksmīgi atrisina krīzi, viņam attīstās identitātes sajūta, pašpaļāvība un drošība par nākotni. Tādējādi identitātes veidošana ir viens no svarīgākajiem mērķiem pusaudžu socializācijā. Uzskata, ka šajā profesionālās karjeras attīstības un izpētes posmā pusaudzis eksperimentē ar sociālajām lomām un tajās izmēģina sevi, uzskatot tās par iespējām, ko varēs izmantot nākamajā profesijā.

Bieži vien pašu uztvere saglabā un nostiprina tikai tos notikumus, kuri sniedz  lielāko gandarījumu, izdzēšot no atmiņas nepatīkamo vai negatīvo pieredzi. Pusaudža gados ir paaugstināta izziņas aktivitāte, un pusaudzis, kas ir īstenojis un novērtējis savas personīgās intereses, slieksmes un resursus, formulē aptuvenu savu aktivitāšu mērķi vai virzienu.

Svarīgs aspekts indivīda karjeras attīstības kontekstā ir iekšējie faktori: indivīda iekšējais potenciāls un rīcības avoti. Pieņemts, ka pastāv divas determinantu grupas, kuras, savstarpēji mijiedarbojoties, ietekmē cilvēka profesionālās karjeras attīstību.

Vispirms tie ir situatīvie determinanti - ārējie faktori, piemēram, sociālā struktūra, vēsturiskās pārmaiņas, sociāli ekonomiskie apstākļi, nodarbinātība, skola, sabiedrība un ģimene. Ģimenē jaunie cilvēki apgūst dzīvesveidu, attīsta savas intereses, iegūst zināšanas par savu tuvinieku darbu, mācās izpildīt sociālās un profesionālās lomas, veido profesionālo un personīgo vērtību hierarhiju. Ģimenē jaunietis piedzīvo pirmos panākumus un neveiksmes.

Otrā faktoru grupa ir iekšējie determinanti, kas ir saistīti ar cilvēka personību. Šo grupu veido bioloģiskie faktori, kas nosaka bērna īpašās prasmes un var ierobežot arī noteiktu darbu izvēli. Šai grupai pieder arī psiholoģiskie faktori, tādi kā attieksme, intereses, vajadzības un vērtību hierarhija.

Temperamentsir noturīgs cilvēka individuālo psihodinamisko īpašību kopums, kas lielā mērā atšķir cilvēkus. Temperaments tiek saprasts kā noteikta uzvedības īpatnība. Salīdzinājumā ar citām psihiskām parādībām temperaments ir relatīvi konstants visas dzīves laikā. Taču temperamentu atspoguļo ne tikai emocijas, to atspoguļo arī citi psihiski procesi, piemēram, uztvere, domāšana utt. Identificēti četri temperamenta tipi: holēriskais, sangviniskais, melanholiskais un flegmatiskais. Būtiski ir katra temperamenta tipa parametri: ierosas  un  kavēšanas procesu stiprums, nervu procesu aktivitāte/mobilitāte un šo procesu līdzsvars.

Bērna temperamentu raksturo: ierosas stiprums un kavēšanas process, aktivitāte un līdzsvars. Ierosas procesa stiprums ir spēja izturēt ilgstošu un spēcīgu uzbudinājumu. Kavēšanas process ir īpašība, kas attur indivīdu no darbības. Ja bērna temperaments atbilst  šiem  abiem  nosacījumiem,  var  teikt,  ka viņam nebūs nekādu šķēršļu, izvēloties tādas profesijas, kurām  nepieciešama gan fiziska, gan garīga piepūle. Līdzsvars ir ierosas procesa stipruma un kavēšanas procesa stipruma attiecība. Ierosas un kavēšanas procesa līdzsvars  ir nepieciešams darbos, kas prasa atbildību, biežus  kontaktus ar cilvēkiem. Ja temperaments ir nelīdzsvarots, ieteicams izvairīties no darba, kas ir saistīts ar biežu stresu un spriedzi. Nervu sistēmas mobilitāte ir spēja ātri pārslēgties no ierosas  procesa  uz  kavēšanas procesu un otrādi. Ja bērnam patīk miers, klusums, vienatne, viņš ir pacietīgs un uzmanīgs, šāds bērns nākotnē jutīsies labi, strādājot, piemēram, par ekonomistu. Ja bērna mobilitātes līmenis ir  augsts (aktīvs, patīk cilvēku sabiedrība), ir vērts padomāt par darbiem, kur nepieciešama mijiedarbība ar cilvēkiem.

Svarīgs karjeras elements ir savu prasmju pašnovērtējums, ar to saprotot kāda darba veikšanu labāk par citiem. Prasmju līmenis var būt atšķirīgs, no viduvējības līdz izcilām spējām. Prasmes nosaka noteiktu darbību rezultātu, parasti panākumus un gandarījumu par  darbu, skolēna sekmes skolā, spēju organizēt mācību procesu utt. Prasmju objektīvu novērtējumu parasti veic ar individuālu psiholoģisko testu palīdzību. Svarīgs ir arī bērna subjektīvais, ne vienmēr adekvātais savu stipro un vājo pušu novērtējums. Nepietiek novērtēt tikai sekmes skolā. Prasmes būtu jāvērtē, ievērojot ne tikai rezultātus, bet arī ieguldīto darbu.

Profesijas izvēli ietekmē vairāki faktori. Svarīgi apzināt fiziskos ierobežojumus. Dažkārt konkrētā profesijā cilvēka fiziskajam spēkam un veselībai ir svarīga  nozīme. Lai arī kādas ir vēlmes, dzīves plāni jāsaskaņo ar veselību un fiziskajām spējām. Īpaša nozīme ir maņām. Dažkārt šķērslis profesijas izvēlē var būt auguma garums, ķermeņa uzbūve un fiziskā sagatavotība. 

Interese ir relatīvi pastāvīga tendence iepazīt apkārtējo pasauli tiešā noteiktas intensitātes izziņas darbībā, un tā atspoguļojas selektīvā attieksmē pret apkārtējām parādībām. Selektivitāte  nozīmē,  ka  cilvēks  uztver  tikai  dažas  objektu  īpašības  un  to  savstarpējās attiecības un tiecas tās izpētīt. Šajā procesā cilvēks izjūt dažādas emocijas − pozitīvas un negatīvas. Ilgtermiņa interese kādā jomā palīdz padziļināt un pilnveidot zināšanas, apgūt prasmes, kas ir saistītas ar šo jomu.

Cilvēks  meklē  tādu  profesionālo  vidi,  kas  dotu  viņam  iespēju  īstenot  savas  prasmes, paust savu attieksmi, atklāt  savas rakstura  īpašības,  uzņemties vēlamās  lomas  un būt  saskaņā  ar  savu  pašuztveri.  Ja  indivīds  nav  atradis  atbilstošu vidi, viņš  saskaras ar konfliktiem, vilšanos, sliktiem darba rezultātiem un neizjūt gandarījumu par darbu. Šāda situācija rodas gadījumos, kad, piemēram, sociālā tipa indivīds ir spiests strādāt praktiskā vidē.

Interešu analīze  ir vērsta uz  bērna  pašapziņas  attīstību,  identificēšanos  ar  noteiktām karjeras alternatīvām un profesijas izvēles veicināšanu. Tā var noderēt, lai atšķirtu intereses no vaļaspriekiem. Pārliecinošas informācijas ieguvei ieteicams izmantot vairākas metodes, ne tikai testus un aptaujas anketas.  Interešu analīze palīdz prognozēt tā indivīda izglītības un profesionālo uzvedību, kam jāatbild uz jautājumu, ko viņš darīs nākotnē. Vērtību analīze palīdz saprast, kā cilvēki rīkojas un kāpēc viņi dara to, ko dara. Vērtības ir apzināts priekšstats par to, ko vērts vēlēties un par ko cilvēks visvairāk rūpējas savu vajadzību apmierināšanā. Parasti  vērtības  nefunkcionē  pašas  par  sevi,  tās  asimilējas  cilvēka prātā, veidojot individuālu vērtību  sistēmu.  Tiek  uzskatīts,  ka  vērtību  sistēmai  ir  hierarhiska  uzbūve,  dažas vērtības  ierindojas  augstāk  par  citām. Šāda hierarhiska kārtība  nav konstanta.

Uzskata, ka ir astoņas vērtību grupas un nosauca tās par profesionālās karjeras „enkuru”.

1. Tehniskās/funkcionālās kompetences. Tās ir saistītas ar vēlēšanos „būt ekspertam” kādā noteiktā jomā, ar paša meistarības apstiprinājumu un horizontālo  karjeras  izaugsmi. Šādus cilvēkus parasti neinteresē vadītāju amati.

2. Vispārīgās vadītāja kompetences. Profesionālais mērķis ir iegūt jaunu organizatorisku pieredzi, pieņemt lēmumu, paplašināt ietekmes sfēru, tiekties pēc finansiālas veiksmes.

3. Autonomija/neatkarība. Šīs  grupas  cilvēki negrib  būt svešu pavēļu izpildītāji, viņu  mērķis  ir strādāt patstāvīgi un uzņemties par to atbildību.

4. Drošība/stabilitāte. Galvenais virzītājspēks šādā gadījumā ir emocionālas attiecības ar institūciju, lojalitātes sajūta. Šādi darbinieki tiecas uz  vadošiem  amatiem  tajā  pašā  struktūrvienībā.  Viņi  parasti  necenšas  mainīt esošo vidi pret, piemēram, starptautisku karjeru.

5.  Uzņēmējdarbības  radošums. Radoši  cilvēki  pamana problēmas un tās novērš, kā arī tiecas ieviest izmaiņas, jauninājumus utt. Šādi cilvēki parasti ir mobili, viņiem ir pozitīva attieksme pret struktūrvienību maiņu kā kvalifikācijas paaugstināšanas un horizontālās karjeras attīstības līdzekli. Vairākums no viņiem jūtas apmierināti, esot vadītāja asistenti.

6. Uzticība mērķim. Šādā gadījumā cilvēkam galvenais dzīves mērķis ir īstenot humānisma  vērtības,  risināt  politiskas  problēmas, sniegt palīdzību citiem. Šādi cilvēki iesaistās  sociālajā darbā.

7. Izaicinājums. Šādi cilvēki labprāt strādā vidē, kas piedāvā cīņu un konkurenci. Izaicinājums var izpausties visdažādākajā veidā, piemēram, tirdzniecība, sports.

8. Dzīvesveids. Cilvēki, kam ir svarīga šī vērtība, cenšas saglabāt līdzsvaru starp dažādiem dzīves aspektiem – galvenokārt starp darbu un personīgo dzīvi. Viņi ir ar mieru atteikties no papildu ienākumiem, lai pavadītu vairāk laika ar tuviniekiem un draugiem. Indivīds,  kas  rod  apmierinājumu,  kāpjot augšup pa organizācijas  karjeras  kāpnēm,  jutīsies  labi  hierarhiskos  amatos  un  organizācijās.

Personīgās un profesionālās dzīves plānu, kuru pamats ir vērtības, izveidei nepieciešams noteikts darbības virziens – mērķi, kas  nosaka  cilvēka  uzvedību  tās  plašākajā  nozīmē.  Tie  palīdz atklāt paša indivīda iespējas. Mērķi  stimulē  cilvēku darboties ilgtermiņā. Mērķi var identificēt ar noteiktas  darbības galveno vērtību.

Izvēlētā  mērķa  īstenošana  norisinās  noteiktā  laika  periodā. Pusaudžu centieni ir atkarīgi no dzīves posma, ar kuru šie mērķi ir saistīti. Nākamās  nedēļas mērķi atšķirsies no nākamā mēneša mērķiem. Dzīves mērķis var būt veiksmīga un komfortabla  dzīve,  laimīga  un  stabila  ģimene, pētniecība un radošs darbs, pašrealizācija utt. Bez šiem bieži minētajiem mērķiem cilvēki izvirza individuālus mērķus, kurus nevar iekļaut kādā lielākā  grupā. Atšķirīga  ir  arī  personīgo  mērķu  struktūra, sākot no vienas nedēļas mērķiem līdz pat dzīves mērķiem. Daži cilvēki īstermiņa mērķiem piešķir mazāku nozīmi nekā  ilgtermiņa mērķiem, savukārt  citi  izvirza  savā  starpā  nesaistītus  mērķus.  Cits  gadījums  ir ilgtermiņa mērķu trūkums.

Mērķu  klasifikāciju veido  četri  elementi. Pirmkārt, mērķim ir jābūt konkrētam. Pusaudža vēlēšanās: „Es gribētu darīt kaut ko interesantu dzīvē.”  ir  pārāk  vispārīga,  lai  veiktu  konkrētus  pasākumus  tās  īstenošanai.

Otrkārt, mērķim jābūt sasniedzamam. Skolēna laiks, enerģija un domas jāvelta reālam mērķim.

Treškārt,  mērķa sasniegšana  ir  atkarīga  arī  no adekvāta  pašvērtējuma.  Savas  kompetences  pārvērtēšana  vai novērtēšana  par  zemu  ir  saistīta  ar  līdzsvara  izjaukšanu  starp  iespējām un  plānoto  pasākumu izpildi.

Ceturtais  nozīmīgais  mērķa elements  ir mērķa  augstā  vērtība bērna  acīs.  Mērķiem  ar augstu  vērtību  dažkārt  var  būt  motivējoša  nozīme  no  vecāku  un  skolotāju  skatpunkta,  taču svarīgāka ir indivīda iekšējā vēlēšanās sasniegt konkrēto mērķi.

Galvenā  mērķa  noteikšana  ir  plānošanas  sākumpunkts. Pēc tam  ir svarīgi  noteikt starpposmu mērķus, kas atbilst galvenā mērķa īstenošanas posmiem, un noteikt arī līdzekļus, kas var palīdzēt galīgajā plānu izveidē. Šādi līdzekļi var būt, piemēram, labas semestra atzīmes vai vecāku atbalsts.

Svarīgs  elements  dzīves  programmas  precizēšanā  ir  plānotāja  laika  uztvere.  Cilvēki  piešķir pagātnei,  tagadnei  un  nākotnei  dažādu  nozīmi.  Daži  koncentrējas  tikai  uz  vienu  laikposmu, uzskatot, ka pārējie ir nesvarīgi. Šādā gadījumā varam runāt par īslaicīgu orientāciju.  Ir  cilvēki,  kas  visus  laikposmus  vērtē  vienādi  un  atbilst pilnīgai orientācijai laikā. No racionālā un efektivitātes viedokļa tā ir vispilnīgākā orientācija, jo, no vienas puses, notikumi tiek traktēti kā turpinājums, no otras puses, − kā jauni notikumi. Tas ļauj selektīvi piemēroties gan pārmaiņām, gan jauniem notikumiem.

Dažādu  darbu  veikšanai  ir  nepieciešamas  dažādas  specifiskas  prasmes,  taču  ir prasmes, kas noder  jebkurā darbā – tās ir universālās prasmes vai pamatprasmes.  Universālās prasmes ietver intelektuālās, sociālās un praktiskās prasmes un tās var praktiski lietot daudzās dzīves situācijās, piemēram, pašizglītībā, biznesā, darbā, sociālajā dzīvē. Komunikācijas,  grupu  darba  un  problēmu  risināšanas  pamatkompetenču  apguvi  kā  pretstatu tradicionālajai  un  uz  atmiņu  balstītajai  apmācībai  izglītībā  aizsāka  ASV. Pamatkompetenču apguves nepieciešamību noteica strauji mainīgā realitāte.

1. Mācību procesa plānošana, organizācija un novērtēšana. Katram,  kas  mācās,  ir  jāpieņem  lēmumi,  piemēram,  ko  un  kādā  secībā  apgūt,  kā pamanīt kļūdas un to, ka pietrūkst zināšanu, kā zināt, kas tekstā ir svarīgākais un kas ir akcentējams. Skolā šos lēmumus tradicionāli pieņem skolotājs. Skolēns apgūst skolotāja norādīto, respektīvi, skolēns tiek vests „aiz rokas pa skolotāja norādīto ceļu”. Pieņemt pareizu lēmumu ir prasme, kas pusaudzim jāapgūst, lai bez skolotājiem un vecākiem pats  uzņemtos  atbildību  par  mācīšanos.  Ir  svarīgi,  lai  bērns  prastu  plānot,  organizēt, kontrolēt darba gaitu un rezultātus, kā arī apgūtu efektīvas mācīšanās prasmi.

2. Efektīva komunikācija dažādās situācijās. Nepārtraukti  pieaug  dažādu  starppersonisku  kontaktu  skaits.  Darba, sociālie un personīgie jautājumi  ir  daudz  vieglāk  risināmi,  ja  mēs  protam  citiem  pastāstīt  par  saviem nodomiem, vajadzībām, iespējām un dalīties ar citiem savās zināšanās.

3. Efektīvs darbs grupā. Grupas mainās, tādēļ svarīgi prast sadarboties ar katru. Mainās arī lomas, jo vienu dienu darbu organizē un vada viens grupas loceklis, citudien rīkojumus dod kāds cits grupas loceklis – svarīga ir gan prasme būt vadītājam, gan prasme būt partnerim un padotajam. Darbs kopīgam mērķim nelielā grupā sagatavo indivīdu sociālo un profesionālo uzdevumu izpildei un māca pusaudžiem apvienot pūliņus un sadarboties ar citiem.

4. Radoša pieeja problēmu risināšanai. Aizvien  biežāk  saskaras  ar  netipiskiem  jautājumiem,  kuriem  nepieciešams oriģināls  risinājums. Darba tirgū īpaši vajadzīgi inteliģenti un radoši cilvēki. Ir svarīgi maksimāli izmantot mācību materiālus, lai veidotu skolēnos proaktīvu attieksmi pret sarežģītām problēmām.

5. Datorprasme. Datori nodrošina ērtu piekļuvi visdažādākajai informācijai, kas nepieciešama kāda uzdevuma izpildei. Mūsdienās dators ir informācijas avots, tās pārraides un apstrādes līdzeklis.

Karjeras izvēli nosaka ārējie faktori, kas  klasificējami nepsiholoģisko faktoru grupā, un tas nozīmē, ka daži faktori ir grūti kontrolējami, jo tie ir ārēji.

• Nejaušības  teorija.  Karjeras  lēmumu  pieņem  nejauši.  Lēmums  ir  riskants,  jo  tiek pieņemts gadījuma rakstura apstākļu vai neplānotu situāciju ietekmē. Tas ir raksturīgs cilvēkiem, kuriem ir plaša ārējā kontrole.

• Piedāvājuma un pieprasījuma likums. Profesijas izvēli izdara iegūstamo ekonomisko labumu ietekmē. Ekonomikas faktors pats par sevi neizskaidro šādu lēmumu, bet lielā mērā to ietekmē.

• Sociālie faktori. Profesijas izvēli  ietekmē  indivīda  kultūrvide  un  sabiedrība. Ģimene, skola un draugi lielā mērā ietekmē karjeras lēmumu.

Svarīgs  faktors ir  apstākļu  noteikts „spiediens”. Ar „spiedienu” saprotams spēks, kas liek darīt to, par ko neesam pilnīgi pārliecināti, vai darīt kaut ko lielā steigā. Pakļaujoties „spiedienam” un darot to, ko vēlas vai cer sagaidīt citi, bērni svārstās un pieņem kļūdainus lēmumus. Pastāv „iekšējais  spiediens”  un  „ārējais spiediens”.  Vēl ir „ laika spiediens”, kas liek steigties un paātrina rīcību. Ja ir noteikts pēdējais termiņš, tas izraisa diskomfortu, nedrošību un nervozitāti. Apkārtējie cilvēki, ģimene un draugi šo „spiedienu” vēl vairāk pastiprina.

Vēl ir „ ģimenes cerību” spiediens. Tas izpaužas situācijās, kad bērns izvēlas profesiju, lai iepriecinātu vecākus vai lai turpinātu ģimenes tradīciju karjeras izvēlē, kaut gan tāda nākotne viņu neinteresē. Bieži vien tā notiek gadījumos, kad vecāki uzskata, ka bērnam kaut kas labi padodas. Izvēles iespējas var ierobežot „ finansiālo apstākļu spiediens” (finanšu trūkums).

Bērna vienaudžu un draugu ietekme uz karjeras izvēli ir būtiska sociālās vides ietekme. Pusaudžu vecumā bērns sāk attālināties no ģimenes, parādās vienaudži un draugi un šajā vecumā saites ar vienaudžiem ir stiprākas. Tas nenozīmē, ka bērnam nav vajadzīgs atbalsts un padoms, tas nozīmē, ka viņš noliedz tēva vai mātes ģimenes modeli. Jāņem vērā, ka brieduma sasniegšanai, kas ļauj uzsākt pieauguša cilvēka dzīvi, bērnam jādod  telpa,  kurā  jaunā  informācija  un  uzskati  palīdzēs  pieņemt  pareizo  karjeras lēmumu. Šāda  telpa  ir  draugu  loks.

Problēma „ienākt darba tirgū” nav tikai sabiedrības problēma. Par to ir atbildīga arī ģimene un izglītības sistēma, tādēļ visiem ir jādod savs ieguldījums šīs problēmas risināšanā. Dzīves apstākļi nosaka turpmākās karjeras alternatīvas. Tas nozīmē, ka apkārtējā vide piedāvā gan prasībām atbilstošas, gan neatbilstošas profesijas. Bērni lolo zināmas cerības, kļūstot vecāki, viņi jau jūtas „kaut ko” paveikuši. Diemžēl bieži vien šīs cerības sabrūk vai apstākļu dēļ. Sniedzot atbalstu karjeras plānošanā, jāņem vērā arī konkrētās nozares attīstības perspektīva. Nozares attīstība ir būtisks bērnu karjeras plānošanas aspekts.

Kādreiz  ienākšanu  darba  vidē  uzskatīja  par  globālu  procesu,  kas  ļāva  apvienot  dažādu sociālo aģentu, tādu kā ģimenes un skolas, sniegtās zināšanas/spējas. Cilvēka  nodarbošanās  norāda  viņa  sociālo  noderību,  pašcieņu,  ekonomisko  neatkarību un  sociālo  atzinību.  Darbs,  kas  saskan  ar  personīgajām  vēlmēm,  rada  gandarījumu,  sociālo mijiedarbību un pozitīvu viedokli par sevi. Aktuālās problēmas, kas rada grūtības iekļūt darba tirgū:

• konkurētspēja. Piekļūšanu darba videi ierobežo lielais kvalificēto kandidātu skaits uz brīvajām darba vietām un neatbilstoša izglītība padara šo procesu vēl sarežģītāku.

• īslaicīgums. Ir  dažādas  darba  iespējas,  bet  tās  negarantē  pastāvīgu  darbu. Tas  nozīmē,  ka  jaunie cilvēki  atliek  ģimenes  veidošanu,  jo  nav  garantēta  darba  nepārtrauktības.

• daudzpusība. Ir pieprasīti aktīvi darbinieki, kas spēj pildīt vairākas funkcijas.

• profesionālo stereotipu dominēšana. Šie  stereotipi  atbilst  profesiju  prestižam sabiedrībā (ne vienmēr pozitīvam), kas maina lēmumu pieņemšanas procesa akcentu − no sociālas atzinības gūšanas uz atalgojuma saņemšanas funkciju, arī par sociālu darbu.

Sabiedrībai  ir  vajadzīgi  kvalificēti  profesionāļi,  cilvēki,  kuri  spēj  veikt darbu jebkurā mainīgā situācijā, kuri ir elastīgi saskarsmē ar dzīves grūtībām. Nozīmīga ir prasme pieņemt lēmumu, jo:

• jāapzinās, ka lēmuma pieņemšana ir katra paša personīgā izvēle;

• visi faktori, kas ietekmē lēmumu, jāuztver kā prioritāte;

• jāapsver visas iespējamās alternatīvas;

• jāizvērtē katra alternatīva;

• jāizvēlas vislabākā alternatīva.

Karjeras plānošanas procesam jāsākas ar pašvērtējumu. Tas ir būtisks karjeras plānošanas komponents,  kas  palīdz  bērnam  vairāk  uzzināt par  sevi.  Līdz  ar  to  bērns  spēj  noteikt,  kādas profesijas  viņam  ir  vispiemērotākās.

Pieņemti   četri  pašvērtējuma instrumenti, kas iekļaujami pašvērtējumā.

• Vērtību izvērtējums. Tā ir indivīdam būtisku personīgo vērtību izvērtēšana (piemēram, darba samaksa, drošība vai autonomija).

• Interešu izvērtējums. Tā  ir personīgo  interešu izvērtēšana, lai atklātu atbilstību  starp interesēm un potenciālo profesiju (piemēram, lasīšana, ceļošana, sports).

• Personības izvērtējums. Šis instruments pēta cilvēka individuālās īpašības, vajadzības, motivāciju un attieksmi.

• Prasmju izvērtējums. Šis  instruments atklāj indivīda spējas  un  kvalifikāciju, ar  tā palīdzību iespējams identificēt dažādas karjeras jomas.

Bērns  var  veikt  pašvērtējumu  gan  individuāli,  gan  kopīgi  ar  karjeras  konsultantu.

Pašvērtējuma  posmā bērnam jāizpēta profesijas, kuru izvēli viņš apsver. Vecākiem jāpalīdz atrast katras potenciālās profesijas aprakstus un izglītības ieguves ceļus. Informācijas apkopošanas process noslēdzas ar alternatīvu profesiju identificēšanu. Šajā posmā vecāki palīdz bērnam novērtēt tās prasmes un vajadzības, kas  ir  saistītas  ar  iespējamām  alternatīvām,  piemēram,  izveidot  sarakstu  ar  profesiju  plusiem un  mīnusiem.  Tādējādi  bērns  var  sašaurināt  potenciālo  profesiju sarakstu.  Ja  tas  neizdodas, nepieciešam veikt katras profesijas papildu izpēti. Kad bērns spēj pieņemt lēmumu par profesijas izvēli, var sākt nākamo posmu – pieteikuma sagatavošanu.

Latvijā labs palīgs informācijas par profesijām ieguvei ir ”Latvijas Profesiju klasifikators”. Tas ir sistematizēts profesiju (arodu, amatu,  specialitāšu) saraksts, kas veidots, lai nodrošinātu starptautiskai  praksei  atbilstošu  darbaspēka  uzskaiti  un  salīdzināšanu.  Katras profesijas aprakstā ir arī norādītas galvenās prasības, kuras ir jāzina un jāprot  ikvienam  cilvēkam,  uzsākot  darbu  attiecīgajā  profesijā. Izglītības ieguves ceļa izvēle  ir atkarīga no bērna interesēm, spējām, prasmēm un  sasniegumiem. To ietekmē arī ārējie  faktori: mācību ilgums, mācību maksa, izglītības iestādes atrašanās vieta vai bērna veselības stāvoklis. Izglītības ieguves iespējas ir apkopotas, un ar tām var iepazīties internetā dažādās mājas lapās, piemēram, www.niid.lv, www.prakse.lv

Materiāls (saīsināts) no „MANS BĒRNS IZVĒLAS KARJERU”. © Valsts izglītības attīstības aģentūra. Šis projekts ir īstenots ar Eiropas Kopienas atbalstu. Tulkojumu sagatavoja Valsts izglītības attīstības aģentūras Euroguidance tīkla Latvijas nodaļa.

 

Godināti zinātnisko sasniegumu autori.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) telpās svinīgā ceremonijā šodien godināti un apbalvoti 2015.gada izcilāko zinātnisko sasniegumu autori - par nozīmīgākajiem atzīti 11 sasniegumi gan teorētiskās, gan lietišķās zinātnes nozarēs.

Par ļaundabīgo audzēju profilakses un skrīninga pētījumu veikšanu Latvijā godināti 12 akadēmiķi. Viņu īstenotais gremošanas sistēmas audzēju (kuņģa vēzis, zarnu vēzis) profilakses pētījums ir vienīgais šāda veida pētījums Eiropā. Pētījuma, kurā iekļauti 3360 iedzīvotāji Cēsīs, Alūksnē, Ludzā un Saldū, mērķis ir samazināt audzēju izraisīto mirstību, pārbaudot jau zināmās un meklējot jaunas iespējas. Godināti arī akadēmiķi, kas strādāja pie oriģinālu selēnu saturošu pretvēža zāļu atklāšanas. Atklātas vairākas vielu grupas, kas "in vivo" modeļos nomāc audzēja attīstību līdz pat 100%.

Godināta arī akadēmiķu grupa, kas strādāja pie jaunu metožu izstrādes nelineāro optomagnētisko rezonanšu izmantošanai vāju magnētisko lauku mērīšanai. Darbu ciklā par nelineāro optomagnētisko rezonanšu pētījumiem sārmu metālu atomos ir noskaidrota šo rezonanšu atkarība no ārējā magnētiskā lauka, vides temperatūras un lāzera stara intensitātes.

Godināts arī pētījuma par līdz šim pilnīgi neapzinātu Latvijas kultūras mantojuma vērtību - unikālo jūgendstila arhitektūru Liepājā - veicējs Jānis Krastiņš. Pētījums devis iespēju uzrakstīt Liepājas pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturi, noskaidrot daudzu iepriekš nezināmu arhitektu radošo mantojumu un apzināt vismaz 120 Liepājas ēku arhitektonisko un kultūrvēsturisko vērtību, kā arī Liepājas jūgendstila vietu pasaules kultūras vērtību uzkrājumā.

Apbalvota arī Guna Zeltiņa, kas veica pētījumu par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra daiļradi un viņa darbu interpretācijām teātrī, sākot no 16.gadsimta angļu teātra pieredzes līdz Baltijas mūsdienu režisoru interpretācijām. Balstoties uz arhīvu studijām, tostarp arī Šekspīra dzimtās vietas fonda bibliotēkā Stretfordā pie Eivonas un Šekspīra Globa teātra bibliotēkā Londonā, kā arī jaunākajiem šekspirologu pētījumiem, autore piedāvā savu versiju par Šekspīra dzīvi un personību, ieskatu viņa darbu kanonā un šo darbu likteņos dažādu valstu teātra kultūrās.

Apbalvoti arī akadēmiķi, kas izstrādāja jauna magnetrona izsmidzināšanas tehnoloģiju un izveidoja daudzfunkcionāla klastera iekārtu vakuuma pārklājumu iegūšanai. To veica Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts (LU CFI) sadarbībā ar AS Sidrabe. Apbalvoti arī akadēmiķi, kas izstrādājuši jaunus katalītiskus procesus biomasas konversijai degvielās. Darbā apkopoti pētījumi ar mērķi uzlabot biodīzeļdegvielas ražošanas procesu.

Tāpat apbalvoti akadēmiķi, kas izstrādāja ar šķiedrvielām bagātinātas graudaugu pārslas. Tās izgatavotas no Latvijas reģionam tipiskajiem graudaugiem un reģistrētas ar preču zīmi Milzu!. Jauno produktu izstrādes procesā zinātnieki pārbaudīja dažādu izejvielu (graudaugu un to izstrādājumu veidu, augļu, ogu un dārzeņu produktu veidu, kā arī dažādu papildus vielu - saldvielu un garšvielu) piemērotību konkrētā produkta veida izgatavošanai, tika atrasts optimālais risinājums, lai saglabātu vērtīgās uzturvielas izejvielās, izstrādāta tehnoloģija un atrasti tehnoloģiskie risinājumi, lai no izvēlētajām izejvielām izgatavotu produktu ar augstiem kvalitatīvajiem rādītājiem.

Godināta akadēmiķu grupa, kas izstrādāja inovatīvu procesu kurināmo granulu ieguvei ar uzlabotām īpašībām.

Apbalvots arī Vadims Mantrovs, kurš pētīja teorētiskos un praktiskos ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aspektus Eiropas tiesību kontekstā. Viņa grāmatā aplūkoti teorētiskie un praktiskie ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aspekti - īpaši Eiropas tiesību kontekstā. Autors izvirzījis četrus savstarpēji saistītus mērķus. Pirmkārt, analizēt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu regulējuma teorētiskos aspektus, analīzē iekļaujot norāžu vēsturisko izcelsmi, terminoloģiju, aizsardzības mehānismus. Otrkārt, grāmatā autors centies aptvert sistēmisku Eiropas Savienības tiesību analīzi ģeogrāfiskās izcelsmes kontekstā. Treškārt, aplūkota Eiropas Savienības tiesību un nacionālo tiesību savstarpējā mijiedarbība, īpaši norādot uz pretrunām. Visbeidzot, autors analizē likumdošanas iniciatīvas, iespējamos attīstības virzienus Eiropas Savienības ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu regulējumā.

Tāpat godināta akadēmiķu grupa, kas izstrādāja jaunu iespēju precizēt astronomisko objektu sastāvu un hronoloģiju - detalizēti izpētīta pārejas grupu elementu enerģētiskā struktūra. Tā ļauj modelēt astrofizikā iegūtos spektrus un būtiski uzlabot elementu izplatības zvaigžņu un galaktikas sastāvā noteikšanu, precizēt astronomisko objektu hronoloģiju.

Papildus ar Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu apbalvota doktore Sandija Zēverte-Rivža - Ziemeļvalstu un Baltijas valstu lauksaimniecības zinātnieku 25.kongresa sekretariāta vadītāja un rakstu krājuma atbildīgā redaktore par kongresa norises sekmēšanu un kongresa rakstu krājuma Ziemeļu skatījums uz ilgtspējīgu lauku attīstību sagatavošanu.

No LETA

Kādu mēs vēlētos redzēt skolu?

Ojārs Rode, tautskola «99 Baltie zirgi»

Decembra sākumā Daugavpilī notika UNESCO, konference «Izglītība un zinātne ilgtspējīgai attīstībai», kurā piedalījās arī tautskola «99 Baltie zirgi». Mēs piedāvājām apspriešanai savas skolas alternatīvās izglītības praktisko pieredzi un ieskatu par to, kādu mēs vēlētos redzēt izglītības organizāciju Latvijā.

Pagājušo vasaru septiņu cilvēku grupa: A.Zlatopolskis, A. Aleksejeva-Korta, D. Rubene, E. Garklāvs, J. Filks, J. Tālbergs un O. Rode strādāja, lai sakārtotu tautskolas izglītības konceptu. Mēs savu darbu sākām ar to, ka katrs mēģināja ieraudzīt nākotnes sabiedrības vīziju. Pēc tam aprakstījām, tai atbilstošu bērnu audzināšanas vidi un skolas lomu bērnu audzināšanā, kā arī konkrēto darbu ceļā uz nākotnes sabiedrību.

Ieskicējot nākotnes sabiedrību, mēs ieraudzījām vispārcilvēciskās vērtības darbībā - dzīvē. Vispārcilvēciskās vērtības mēs redzējām un sajutām, cilvēki - līdztiesīgi, godīgi, čakli, atbildīgi un dzīvojo tikumīgu dzīvi. Cilvēki būs iemācījušies mīlēt tuvāko kā paši sevi. Tie evolucionēs savā apziņā. Nākotnes sabiedrībā cilvēkam nebūs domas, ka ir jākļūst bagātākajam, veiksmīgākajam, pārākam par citiem, konkurētspējīgākam, - cilvēciskās darbības būs vērstas uz to, lai radītu. Tam, ko cilvēks būs radījis, nebūs tik svarīga saimnieciskā vērtība, - tas būs kaut kas lietderīgs visai dabai, cilvēkiem. Cilvēks, dzīvojot saskanīgā vienotībā ar Dabu, būs savas dzīves radītājs! Cilvēks izpratīs Dabas valodu, mīlēs un dziļi cienīs visas tās valstības un sugas. Nevienai radībai netiks nodarīts pāri. Cilvēki arvien vairāk pievērsīsies «zaļajam» dzīvesveidam (veselīgs uzturs, videi draudzīgs transports, būvniecība, tehnoloģijas, enerģijas ieguve u.c.). Tā būs sabiedrība, kurai nozīmīgs būs katra cilvēka personīgais, unikālais mūžs, kurā katrs cilvēks, atbilstoši savam iekšējam spēkam, realizēs savus dotumus, talantus; kurā harmoniskā vienotībā atklāsies un realizēsies indivīda un sabiedrības intereses.

Jaunais izglītībā, mūsu skatījumā, nozīmē to pašu vecu veco pedagoģijas korifeju, Latvijas domātāju pausto, bet gadsimtu gaitā nerealizēto, es to nosauktu par ilgtspējas dabiskumu, un tas citu neko nenozīmē, kā atzīt cilvēku kā Veselumu Veselumā (holistiska VISA, KAS IR interpretācija).

Pakāpeniskai pārejai uz jaunu izglītības modeli būtu jāsākas, decentralizējot valsts pārvaldību izglītībā. Tā tiktu īstenots ļoti nepieciešamais uzticēšanās princips no valsts puses, t.i., izglītības iestāžu dibinātājiem tiktu radītas brīvas attīstības, funkcionēšanas un patiesas atbildības iespējas. Izglītības iestāžu izglītības, mācību saturs, kā arī darba kvalitāte būtu izglītības pasūtītāja kompetence. Izglītības pasūtītājs varētu būt ne tikai valsts, tās varētu būt pašvaldības, tautsaimniecības nozares, konkrēti ražošanas uzņēmumi, konkrētas nākošā līmeņa izglītības iestādes, vecāki un bērni u.c. Izglītības iestādes dibinātāji, sadarbojoties ar izglītības pasūtītājiem, veidotu savus «izglītības standartus» t.i., noteiktu izglītības-audzināšanas un mācību saturu, savstarpēji saskaņojot to izpildes kontroles instrumentus. Valstij (izglītības ministrijai) būtu jārūpējas par to, lai visi līdzekļi: valsts, pašvaldības u.c. (izglītības finansēšanā varētu iesaistīties visi izglītības pasūtītāji) tiktu izdalīti taisnīgi visiem izglītoties gribētājiem. IZM varētu palīdzēt skolu dibinātājiem apmierināt vajadzības pēc mācību līdzekļiem; sniegtu palīdzību bērnu personību izpētē; palīdzētu ieviest dibinātāju pieprasītas inovatīvas mācību metodes, izdotu metodiskos materiālus; palīdzētu veidot konkrētas mācību programmas; organizētu pieredzes apmaiņas seminārus, konferences, kā arī valsts mēroga pasākumus; organizētu izglītības pasūtītājiem un sniedzējiem nepieciešamo zinātniskās pētniecības projektu izstrādi; būtu kā centrs, kurā saplūst visa informācija par notiekošo izglītībā, lai atsevišķiem izglītotājiem, piemēram, palīdzētu savā starpā koordinēt savu darbību; palīdzētu izglītības pakalpojuma ņēmējiem atrast saviem bērniem vispiemērotāko skolu un citas lietas. T.i., likvidētos laikmetam neatbilstošas uzspiestas vadības un kontroles institūcijas (atbrīvotos līdzekļi), kuras traucē veidoties dinamiskai, elastīgai skolai, kura, kā neliela vienība, reāli īsā laikā, būtu daudz spējīgāka, kā tagad saka, pielāgoties mainīgajai sabiedriskajai videi, ekonomiskai situācijai un izglītības pasūtītāju prasībām, izglītojamā interesēm.

Izglītības decentralizācija ļautu izglītojamam atrast skolu, kura to apmierina, jo būtu saskanīga ar viņa personīgām interesēm. Tā ļautu izbēgt no izglītības un mācību satura pārsātinātības ar konkrēta indivīda dzīvei nepielietojamām, nevajadzīgām un līdz ar to neinteresantām lietām. Šobrīd mācību procesa sadrumstalošana, mācību satura bezmērķīga pārsātinātība visnedažādām lietām, neveicina ne spēju spriest, ne radoši pilnveidoties kādā jomā; ne pat kopainas veidošanos, jo informācijas gabaliņi cilvēku attālina no Veseluma, cilvēks no tā tiek it kā izstumts ārā, nejūtas ar to ne saderīgs ne tai piederīgs, kā rezultātā rodas skepse, vienaldzība, nihilisms. Informācijas sadrumstalošana, kā apgalvo Froms, paralizētē domāšanu.

Nav nevienam noslēpums, ka tikai mūsu katra iekšējā motivācija ir patiesais neizsmeļamais spēka avots, no kura katram arī būtu jādzer; iekšējā motivācija ir galvenais katra personības radošuma avots, kurā meklējama spēja pašrealizēties. Tāpēc, jau pirmskolā jābūt iedīgļiem bērnu agrīnai profesionālai orientācijai. Jāveido dabīga vide ar pietiekami daudz izteikšanās iespējām, lai caur tām bērns pats, pedagogi un vecāki kopīgiem spēkiem caur konkrēta bērna interesēm, dotumiem un spējām varētu sataustīt pamata orientāciju. Nākošā izglītības pakāpē - pamatskolā, mācības būtu jābalsta uz konstatētām interesēm, bet ne uz iekšēji nemotivētu sabiedrības prasību pamatiem t.i., interešu apmierināšanas vajadzībām jātop par motivātoru mācībām vispārizglītojošos mācību priekšmetos. Pieredze rāda, ka galvenās vispārizglītojošās lietas var tikt apgūtas jau līdz sestai klasei, tāpēc pēc sestās klases bērni, atbilstoši savām interesēm un dotumiem, varētu mācīties vai nu amatus amatskolās (arodskolās) ar krietnu praktiskā darba devu, kļūstost par sava darba mīlošiem, kvalificēties strādniekiem vai koledžās (tehnikumos), vienlaikus apgūstot ar profesiju saskaņotu vidējo vispārīgo izglītību, kļūstot par vidējā līmeņa speciālistiem – meistariem, vai turpinot, atbilstoši interesēm, mācības vidusskolā. Respektīvi, skolai jābūt tā organizētai, lai bērna tieksmi izglītoties vadītu viņa iekšējās motivācijas spēks.

Viens no iemesliem, kas esošajā izglītības modelī ļauj «ražot brāķi», faktiski ir no skolas neatkarīgā vērtētāja trūkums. Absurdā pārbaužu centralizācijas atcelšana ļautu sabiedrībai ne tikai iegūt patiesāku informāciju par izglītības kvalitāti, bet ļautu ietaupīt nelietderīgi izšķiestos resursus, novirzot tos kur citur. Lai iestātos nākošā līmeņa skolā ir jābalstās neviss uz skolā iegūtām ballēm, kredītpunktiem, bet reāli, caur pārunām, interešu izpētes rezultātiem, pārbaudes darbiem jaunajā skolā, jāpierāda tai nepieciešamās zināšanas, iemaņas, prasmes, jāatklāj atbilstoši dotumi t.i., dabīga atbilstība izvēlētai profesijai. Šo procesu atvieglotu dažādu līmeņu skolu savstarpējā sadarbība bērnu skološanā.

Evolūcijas ābeces pirmajā rindā rakstīts: daudzveidība. Daudzveidība sevi var izteikt tikai caur otro bausli: brīvību. Brīvība ir nepieciešams nosacījums dabiskajai lietu kārtībai, kas nozīmē dzīvot savstarpējā saskaņā ar VISU, KAS IR. Trešais bauslis: dabīga attīstība dabīgā vidē. Dabīga vide ir cilvēku vajadzību kāpnes (Maslova), bet attīstība ir kāpšana pa tām ar Ruso vēlējumu: nedari neko tādu, kas neatbilst tavam «iekšējam spēkam» un tu dzīvosi mierā ar sevi un pasauli. Dabīgā vide ir meklējama ne tikai dabā, ne tikai cilvēka būtību izteicošajā, bet arī tautas tradicionālajā dzīves veidā, tautas tradicionālajā kultūrā, tautas dzīvesziņā. Nekur pasaulē, kā apliecina mūsu tradicionālās kultūras pētnieki, nevar atrast to, ko rodam mūsu Dainās – Dainu ētiskajai domai pasaule vēl tikai tuvojas! Izglītības videi (kura nav meklējama ne Tibetas plakankalnē, ne Āfrikas svelmainajos tuksnešos, ne Silikonu ielejā) ir jābūt saskaņotai ar indivīdu – tik stipri saskaņotai, ka indivīds sevi uzskata par piederīgu tai. Un ne tāpēc, ka izglītības vide ir beidzot nospiedusi to uz ceļiem un piespiedusi pieņemt sevi, bet tāpēc, ka tā ir veidota indivīda vajadzību apmierināšanai un ir saskanīga ar mūsu Latviju.

Materiāls tapis sadarbībā ar «Helsus» - kustība par cilvēka pašizglītošanos dažādās jomās.

 

Godinot labākos

Latvijā ir iedibināta “Gada balva” sportā, kuru sāka pasniegt 2005.gadā. Balvu pasniegšanas ceremoniju rīko Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) kopā ar “Igo Japiņa Sporta aģentūru. Gada balva ir  pasniegta vairākās nominācijās – “Uzlecošā zvaigzne”; “Sporta notikums”; “Gada ieguldījums sportā”, piemēram, ar tādu tika atzīmēta J.Prokopčukas uzvara Ņujorkas maratonā; “Par cīņas gribu”; “Sporta skolotājs”; “Paraugs sportā” (LOK speciālā balva), kura piešķirta Artūram Irbem; “Populārākais sporta veids” (līdzjutēju balsojums), kuru saņēmis Orientēšanās sports; “Par godīgu cīņu”; “Paraugs sportā”; “Gada sportists paraolimpiskajā sportā”, ar kuru apbalvots Aigars Apinis (vieglatlētika) un citas. Bijusi arīLTV7 specbalva – Ivo Lakučam (riteņbraukšana).

Sportistu godināšanai Latvijā  ir sena vēsture. Šādu aptauju un sportistu godināšanu jau pirms Otrā pasaules kara organizēja laikraksts „SPORTA PASAULE”.  Rīgas Latviešu biedrības namā godināja pirmo aptaujas uzvarētāju – šāvēju Kārli Kļavu, pirmo latvieti, kas uzvarēja pasaules čempionātā.

Pēc kara laikraksts „ Sports”  rīkoja aptauju par gada izcilāko sportistu, to veica sporta žurnālistu vidū. Toreiz uzvarēja leģendārais basketbolists Maigonis Valdmanis. Turpmākās aptaujās piedalījās arī lasītāji un par gada laureātu tika izvēlēta slavenā basketboliste Skaidrīte Smildziņa-Budovska, olimpiskais čempions Jānis Lūsis, pasaules šaha čempions Mihails Tāls. Vēlāk balsoja arī arī par labākajiem treneriem, komandām, sporta veidiem. „Sports” aptaujā divpadsmit reize laureātes godā bijusi Uļjana Semjonova, desmit reizes par uzvarētāju atzīts Jānis Lūsis. Treneru godā vislielākais atbalsts bijis TTT vadītājam Raimondam Karnītim.

2014.gadā par Latvijas labākajiem gada sportistiem tika nosaukti skeletonists Martins Dukurs un cīkstone Anastasija Grigorjeva, savukārt par populārāko sportistu tika nosaukts rallijkrosa braucējs Reinis Nitišs.

Latvijas “Gada balvā sportā 2015″ labākie tika noteikti 15 nominācijās.

Gada balvu nominācijā "Labākā Latvijas sportiste"  tika pasniegta vieglatlētei Lauri Ikauniecei-Admidiņai ", savukārt balvu nominācijā "Labākais Latvijas sportists" saņēma skeletonists Martins Dukurs, kura viņa tā bija piektā kopumā.

Talantīgais basketbolists Kristaps Porziņģis tika nosaukts par Latvijas gada uzlecošo zvaigzni sportā. Savukārt nominācijā “Labākā Latvijas sporta spēļu komanda” balvu ieguva Latvijas vīriešu basketbola izlase, kas šoruden notikušajā Eiropas čempionātā iekļuva ceturtdaļfinālā un izcīnīja astoto vietu. Balvu pasniedza Valsts prezidents Raimonds Vējonis. “Labākā Latvijas komanda individuālajos sporta veidos” bija bobsleja pilota Oskara Melbārža četrinieka ekipāža ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu, kuri pasaules čempionātā izcīnīja bronzu, bet Pasaules kausa sezonas kopvērtējumā spēja iegūt pirmo vietu.

Par Latvijas gada populārāko sportistu portāla “Delfi.lv” līdzjutēju balsojumā kļuva pasaules vicečempions motokrosā Pauls Jonass, kurš bija labākais arī nominācijā “Labākais tehnisko sporta veidu sportists”. Latvijas “Gada balvas sportā 2015″ nominācijā “Gada sporta notikums” trešdien triumfēja Eiropas čempionāta finālturnīrs vīriešu basketbolā. Pieredzējušais bobsleja stūmējs Edgars Dreiškens saņēma balvu kā paraugs sportā. Nominācijā “Gada notikums tautas sportā” triumfēja Vienības velobrauciens, kas šogad svinēja 25 gadu jubileju. Savukārt Latvijas Televīzijas (LTV) speciālbalvu saņēma Latvijas čempionvienības – Liepājas futbolā prezidents Māris Verpakovskis. Latvijas Paralimpiskās komitejas speciālbalvu ieguva pasaules vicečempions lodes grūšanā Edgars Bergs.

Kā labākais treneris balvu saņēma Sandis Prūsis, kurš vada valsts bobsleja izlasi. Par Latvijas gada sporta skolotāju tika nosaukta Jelgavas 4.vidusskolas skolotāja  Nataļja Gorškova.  Apbalvojumu nominācijā “Mūža ieguldījums Latvijas sportā” tika pasniegta BMX pamatlicējs valstī, pedagogam, treneris Jānis Siliņš.

Par Latvijas sporta sasniegumiem var  plašāk uzzināt vietnē – www.latvijasports.lv

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma