08 aprīlis 2022
Latvijas Olimpiskās komitejas 100 gadi.
Latvijā saka dibināt sporta veidu pārvaldības institūcijas. Kā pirmie savu pārvaldi 1921. gada 24. aprīlī izveidoja Latvijas Vieglatlētu savienība, kuru 1923. gada 23. jūlijā uzņēma Starptautiskajā vieglatlētikas savienībā. 1922. gada 1. martā reģistrēja Latvijas Futbola savienību, 1923. gada 11. aprīlī Latvijas Smagatlētikas savienību. 1939. gadā darbojās jau 32 sporta veidu savienības. 1920.gada 22.augustā sporta organizāciju pārstāvji nodibināja Latvijas Pagaidu olimpisko komiteju, par tās vadītāju iecēla Stokholmas olimpisko spēlu dalībnieku Dāvidu Veisu.
Sporta organizāciju pārstāvji 1922. gada 23. aprīlī izveidoja Latvijas augstāko sporta vadības institūciju – Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA). LSOA sastāvā tika izveidota Latvijas olimpiskā komiteja (LOK), ko 1926. gadā atzina Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK). Par LOK vadītāju vienlaikus kļuva LSOA vadītājs J. Dikmanis (1926.-1933.) - finanšu un saimniecības nodaļas vadītājs Latvijas Tieslietu ministrijā. 1926. gadā J. Dikmani uz mūžu ievēlēja par SOK locekli. LSOA ietilpa sporta veidu savienības – vieglatlētikas, basketbola, peldēšanas, airēšanas, futbola, tenisa, vingrošanas, burāšanas, šaušanas, motosporta, paukošanas, kā arī 57 sporta biedrības. LSOA rīkoja dažādus sporta pasākumus. Jau 1922. gadā notika 1. Latvijas jaunatnes svētki. 1924. gada maijā Esplanādē notika Latvijas vingrošanas svētki, 1927. gada augustā sporta propagandas nedēļa.
1933.gadā par LSOA un LOK vadītāju ievēlēja Robertu Plūmi (1933.-1934.). R.Plūme bija 1915. un 1916. gada Viskrievijas čempions riteņbraukšanā, ziemas olimpisko spēļu dalībnieks slēpošanā, 1924. gada un 1928. gada olimpisko spēļu dalībnieks riteņbraukšanā. R.Plūme bija arī biedrības “Universitātes sports” dibinātājs un vadītājs, Latvijas basketbola savienības ilggadējs priekšsēdētājs, Starptautiskās studentu komitejas vadītājs. R.Plūme sportu vadīja arī kara laikā (1942.-1944.). LSOA un LOK vadību 1934. gadā pārņēma Marģers Skujenieks - Tautas padomes, Satversmes sapulces un Saimes loceklis, ministrs, Ministru prezidenta biedrs. Pēc Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas nodibināšanas M. Skujinieks bija tās priekšsēdētājs (1936.-1938.). Savulaik nodarbojies ar burāšanu.
1936. gada 5. maijā Ministru kabinets pieņēma „Likumu par fizisko kultūru un sporta organizācijām”. LSOA vietā apstiprināja Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju (FKSK). No 1938. gada 1. janvāra līdz 1940. gada jūnijam FKSK un LOK vadīja sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Viņš savulaik bija nodarbojies ar cīņas sportu, ievēlēts par Saeimas locekli. 1938. gada 22. aprīlī notika Fiziskās kultūras un sporta kongress, tajā piedalījās ap 2000 delegātu. Ar Ministru kabineta 1938. gada 10. maijā pieņemto likumu tika pastiprināts centrālisms sporta vadībā. Attiecībā uz LOK tika noteikts, ka to vada valsts sporta dzīves vadītājs, divi uz četriem gadiem ievēlēti FKSK un divi sporta padomes locekļi. FKSK bija daudz ieceru, bet to izjauca karš.
Pēc kara latviešus emigrācijā neatstāja doma par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs. Jau 1947. gada 7. jūnijā Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš nosūtīja vēstuli SOK, paziņojot, ka jaunā LOK nodibināta emigrācijā un ka LOK turpina būt par SOK locekli un ka J. Dikmanis kā SOK pārstāvis ir arī LOK sastāvā. Vēstulē norādīja, ka likumīgā vēlēšanās ir piedalīties 1948. gada olimpiādē Londonā. No SOK atbilde netika saņemta, J. Dikmani pat neuzaicināja uz SOK 1947. gada kongresu Stokholmā.
Tomēr cīņa par LOK atjaunošanu turpinājās. 1988. gada 1.-2. jūnijā radošā inteliģence sarīkoja sanāksmi - „Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnumu”. Plēnumā Latvijas PSR Motosporta federācijas prezidents Valdis Kleinbergs panāca, ka rezolūcijā ierakstīja: ”... panākt, lai Latvijas PSR tiktu uzņemta par locekli ANO, UNESCO, olimpiskajā kustībā, sporta un citās federācijās ar tiesībām piedalīties starptautiskos politikas, kultūras, zinātnes un sporta forumos, lietojot mūsu suverenās republikas valstiski nacionālo simboliku.” Šādā rezolūcijā pirmo reizi publiski tika paziņota sabiedrības nostāju par Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanu. Preses namā 1988. gada 29. jūlijā tika sagatavots „Aicinājuma” teksts, kurā bija rakstīts „... atjaunot nepamatoti slēgto Latvijas Nacionālo olimpisko komiteju, to nosaucot par Latvijas PSR Nacionālo olimpisko komiteju...”. Aicinājumu parakstīja olimpieši, sporta darbinieki, aktīvisti. Daugavas stadionā 1989. gada 28. augustā notika sporta un fiziskās kultūras aktīva mītiņš, tajā pieņēma rezolūciju, kurā izteica protestu pret PSKP CK pausto viedokli, jo tas nav pamatots uz objektīvu informāciju. Laikraksts “Sports” 1988. gada 17. septembrī publicēja aicinājumu, kuru bija parakstījuši 24 pazīstami sportisti un sporta darbinieki. Tajā tika norādīts, ka LOK savulaik slēgta nepamatoti. Desmitiem tūkstošu iedzīvotāju 7. oktobrī pulcējās Mežaparkā, kur notika tautas manifestācija «Par tiesisku valsti Latvijā», kas bija veltīta Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam. Sapulcējušies atbalstīja olimpiskās komitejas atjaunošanu. Pēc divām dienām tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kuras programmā bija rakstīts: „LTF atbalsta aicinājumu atjaunot Latvijas Nacionālo olimpisko komiteju.”
Pirmā LOK atjaunošanas darba grupas sanāksme notika 21. oktobrī, bet jau 25. oktobrī sporta biedrības “Daugava” un LOK atjaunošanas darba grupa nolēma 19. novembrī sasaukt sporta aktīva kopsapulci.1988. gada 19. novembrī kopsapulcē 483 vēlēti delegāti pasludināja Latvijas Olimpisko komiteju par atjaunotu. Par LOK prezidentu ievēlēja Vilni Baltiņu - vienu no LOK atjaunošanas iniciatoriem. Tā paša gada 1. decembrī notika LOK Ģenerālās asamblejas sesija, kurā ievēlēja izpildkomiteju, pieņēma LOK darbības programmu un izveidoja vairākas komitejas.
