Reformas

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās izglītības reformēšana. To veic jau septiņpadsmitais  izglītības ministrs  pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grinblats; Saimnieks - Juris Celmiņš;  Tautas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Inta Druviete;  Zaļo zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija - Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis un atkal, tagad gan no Vienotības - Ina Druviete.

Kuriem no viņiem bija skolu pieredze? Varbūt M.Vītolam ar LU bakalaura grādu, varbūt zinātniekiem, varbūt juristiem J.Radzēvičam vai R.Brokam? Neliela skolu pieredze  bija A.Piebalgam, bet viņš, mēģinādams ieviest ārzemju pieredzi,  visu sagrieza ar kājām gaisā - skolēni varēja izvēlēties ko mācīties. Protams, viņi neizvēlējās ķīmiju un fiziku! Bijušais, pēc skaita priekšpēdējais  ministrs V.Dombrovskis, lai izpatiktu darba devējiem un celtu savu prestīžu, panāca, ka visiem obligāti būs jākārto centralizētais eksāmens ķīmijā un fizikā. Tas nekas, ka  nav nepeiciešamā skolotāju sagatavošana, nav nepieciešamā materiālā bāze, nav nepieciešamie mācību līdzekļi – bet ir ideja! Izvēles brīvību skolvadībā un mācību saturā vēlējās ieviest R.Ķīlis - labi, ka nepaspēja, jo tad gan katrs rīkotos kā māk vai kā nemāk. Bet tās nebija vienīgās R. Ķīļa „ieceres”! Daži priecājas, ka R.Ķīlis sakustinājis „stāvošo dīķi”, bet sakustināts tas dzidrāks un skaidrāks netop, tieši otrādi –„sāk jau smakot”.

Ja izglītību salīdzinātu ar mājas būvēšanu, tad pamati ir pamatskola, sienas – vidējā (vispārējā vai profesionālā) izglītība, jumts – augstākā izglītība. Katram sava vieta, tomēr būvēt nesāk no jumta. Šodien jākonstatē, ka kļūda ir pašos pamatos. Arī sienas nav īstās, jo vajagot panākt proporcijas izmaiņas  - vispārējo pret profesionālo izglītību kā 50:50. Bet kā ir faktiski - 65:35! Izmainīt neizdosies, kāmēr pastāvēs princips – nauda seko skolēnam  - vidusskolas savējos nelaidīs projām, tām palīdz pašvaldības, „piemetot” nelielas stipendijas tiem, kas paliek skolā. Igaunija ļoti nopietnus ERAF  līdzekļus investēja profesionālās izglītības infrastruktūrā. Igaunijas profesionālās izglītības skolas ir sakārtotas un nodrošinātas ar modernākajām tehnoloģijām, programmām.

Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas, jo nav bērnu un jauniešu. Toties augstskolas un to izstrādātās studiju programmas aug kā sēnes pēc lietus. Ko tikai neizdomā - vienā dienā vienlaikus tiek akreditētas sešas studiju programmas „Karjeras konsultants”, tajā skaitā trīs universitātēs. Kādā augstskolā radīta programma ar  nosaukumu „Trīs I” - inovācijas, investīcijas, intuīcija! Tātad studeniem mācīs „intuīciju”? Katru gadu diplomu saņem aizvien jauni politologi, sociologi, ekonomisti, juristi, kuriem šeit nav darba. Valsts ne tikai velti izsķiež naudu, bet zaudē arī savus cilvēkresursus, jo aizbraucēju skaits turpina augt. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemās strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotājs zemnieku laukos.

Maģistrantūras studijas turpat divdesmit gadus bija augstskolu lielais bizness, jo nebija budžeta vietas un studijas maksāja paši studējošie. Un tikai pēc divdesmit gadiem atļāva pielīdzināt PSRS laika augstāko izglītību maģistra grādam! Kam tas bija izdevīgi – pirmkārt, privātajām augstskolām!

Pēc neatkarības atgūšanas PSRS laika zinātņu kandidāta disertācijas tika nostrificētas (pielīdzinātas) Latvijas doktora grādam. Izveidoja padomes, nodrošināja darbu, tika tērēti līdzekļi.  Ko ieguva – neko, toties paspēja kādam „ieriebt” –  jo lūk tavs zinātniskais darbā ir pārāk politizēts. Un atkal Igaunija - tur  šādu manipulāciju neveica.

Latvijā atvēra koledžas. Tajās 2-2,5 gados var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, savukārt universitātē vai akadēmijā 3 gadu laikā iegūst augstāko (bakalura) izglītību. Arī koledžās studētāju skaits mazinās. Ko darīt? Risinājums – koledžās sāk uzņemt audzēkņus pēc devītās klases, lai tie apgūtu profesionālo vidējo izglītību. Iekārtas, laboratorijas un mācībspēku pietiek. Koledžā studentiem un audzēkņiem māca tie paši mācībspēki (skolotāji) – „no rīta vieniem, pēcpusdienā tiem otriem”. Varbūt nākotnē koledžās varētu apgūt arī arodizglītības otro līmeni – mācīt kādu arodu!

Mērnieku laiku izglītības sistēmā turpinās, paliek jautājums – cik ilgi?

Raksts no www.tvnet.lv

 

Noslēdzies  2014.gada konkurss “Jaunais skolotājs”

Par konkursa “Jaunais skolotājs” uzvarētājiem atzīta Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Egita Atslēga un Ulbrokas vidusskolas un Majoru vidusskolas matemātikas, mūzikas un informātikas skolotāja Zane Pilsneniece.

Savukārt konkursa laureātu gods piešķirts Jelgavas 2. pamatskolas mājturības un informātikas skolotājam Mārtiņam Dzerkalim, Rīgas Pārdaugavas vidusskolas ārstnieciskās vingrošanas skolotājai Anastasijai Piparei un Teikas vidusskolas angļu valodas skolotājai Inesei Bugrijai.

Konkursa uzvarētāji saņems katrs pa 600 eiro stipendiju, bet pārējie laureāti – atzinības rakstu, piemiņas balvas. Žūrijas locekļi dosies uz skolām, lai apbalvotu uzvarētājus un laureātus. “Latvijas Avīze” turklāt plāno publicēt intervijas ar izcilajiem jaunajiem pedagogiem.

Tie lieliskie jaunie skolotāji, kuri nokļuva uzvarētāju vai laureātu godā, tuvākos sekotājus apsteidza vien par punktu vai pat puspunktu. Lielākas izredzes uzvarēt bija tiem pretendentiem, par kuriem vēstules bija sūtījuši vairāk nekā viena persona. Tāpat ņēmām vērā, vai jaunais skolotājs ir izcils tikai klasē, vai līdztekus tam aktīvi iesaistās arī ārpusklases un ārpusskolas darbā.

Pirmajā konkursā - 2010.gadā - par uzvarētāju atzina Lieni Krūmiņu – Iļģuciema vidusskolas skolotāju un Lieni Milleri – Valmieras Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāju.

Par uzvarētējiem 2012.gadā konkursā tika godināti Daudzeses pamatskolas sporta skolotājs Kaspars Židovs un Rugāju vidusskolas fizikas skolotājs Jānis Ikstens.

Pieteikt jaunos skolotājus konkursam varēja skolēnu vecāki un skolotāji, pašvaldību izglītības pārvaldes vai departamenti, nevalstiskas organizācijas, kā arī pats jaunais skolotājs.

Balva izcilam ārstam

Latvijas Sirds ķirurģijas centra vadītājam Romanam Lācim 2014.gada 17.aprīlī pasniedza Paula Stradiņa balvu par izcilu ieguldījumu kardioķirurģijas attīstībā.

Apsveicam!

Romans Lācis bija pirmais, kuram 2002.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija, A/s “Latvijas gāze” un Latvijas Izglītības fonds pasniedza Gada balvu kā ievērojamam zinātniekam un praktiķim sirds ķirurģijas un kardioloģijas zinātnēs par izcilu darbu kopumu un mūža veikumu. Balvu laureāti: 2002. gadā — R. Lācis; 2003.gadā— J. Anšelevičs; 2004. gadā— J. Volkolākovs; 2005. gadā — I. Siliņš; 2006. gadā — V. Rudzīte; 2007.gadā — A. Kalvelis; 2008.gadā — A. Lācis. Kopš 2009.gada balvu piešķiršana tika pārtraukta

Romans Lācis ir sertificēts sirds ķirurgs, Latvijas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, valsts profesors sirds ķirurģijā.

R. Lāča disertācijas veltītas miokarda revaskularizācijai, sirds vārstuļu bioprotezēšanai un biomehānikai. Laureāts ir Latvijas Sirds un asinsvadu ķirurgu asociācijas, Eiropas Kardiotorakālo ķirurgu asociācijas un Eiropas sirds un asinsvadu ķirurgu asociācijas biedrs, kā arī Eiropas mākslas un zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. 2002. gada 10. aprīlī Romana Lāča vadībā veikta pirmā sirds transplantācija Latvijā. Atzīmējot pirmās sirds transplantācijas Latvijā 10. gadadienu tika izveidota arī videofilma «Romans Lācis. Sirdslieta».

«Sirds ķirurģija ir ļoti sarežģīts, atbildīgs un reizē cēls darbs. Tas ir arī simbolisks, ja runājam par dvēseles mājvietu sirdī.» — tā Romans Lācis.

Paula Stradiņa balvu par izciliem pētījumiem medicīnas vēsturē vai ievērojamu veikumu praktiskajā medicīnā piešķir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un Latvijas Zinātņu akadēmija kopš 1983. gada. Balva ir dibināta par godu izcilajam ķirurgam, onkologam, slimnīcas, muzeja un medicīnas māsu skolas dibinātājam, Medicīnas fakultātes docētājam, profesoram Paulam Stradiņam.


Informācija no  Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja


 

Eksāmeni pret pastāvīgu novērtējumu.

Sen zināma patiesība, ka „Centralizētie eksāmeni” tomēr daļēji ir arī laimes spēle un parastā metode atzīmēt kādu no atbildēm ļauj veiksmei daudz kur paspīdēt.

Diemžēl, izglītībā tiek samazināts mācību apjoms un pārbaudījumu grūtības līmenis. Piemēram, matemātikā izņēma no mācību kursa pierādījumus un formulu izvedumus - kāda tur vairs matemātika? Protams, pedagogi arī nav bez grēka, jo visi grib labākus sekmju rādītājus un tos īslaicīgi var dabūt, samazinot prasības. Diemžēl, arī turpmāk var nākties samazināt prasības, jo zināšanu līmenis dilst ātrāk, nekā cerēts! Kāpēc pirms vairākiem gadu desmitiem prasības bija augstākas un neviens nepārpūlējās, bet zināšanu līmenis atsevišķos eksaktos priekšmetos bija tomēr labāks. Viss minētais tomēr ir sava veida radīts komplekss, ko sastāda vecāku, skolotāju, arī politiķu un ministrijas vēlme izdabāt sekmju līmenim ar vieglāko pasākumu palīdzību.

Šādos apstākļos, lai vismaz noturētu lejupslīdi, ir jāveic permanenti pasākumi, kas neļauj skolēnam atslābt un tikai „uzpumpēties” centralizētam eksāmenam. Šim nolūkam būtu lietderīgi ieviest pastāvīgu obligātu zināšanu un izpratnes diagnostiku, kas ļautu sekot skolēnu zināšanu apgūšanai un izpratnes veidošana, kā arī konstatēt vājos punktus priekšmeta konkrētu tēmu apgūšanā.

Par izpratni ir jārunā īpaši, jo kontroldarbi (it sevišķi darba burtnīcas un ankešu tipa novērtējumi) dod ieskatu par konkrētu līdzekļu lietošanas apguvi, bet nesniedz ieskatu par skolēna izpratni par priekšmetu. Var labi iemācīties formāli risināt uzdevumus, bet nesaprast to, kam tie ir domāti un kāpēc tie ir jārisina. Izpratne pieļauj varbūt pat nezināt konkrēto teorijas aparātu, bet ļauj to pat izvest pie vajadzības un neļauj to lietot nepareizi, kā arī ļauj saistīt vairākus priekšmetus, kuros darbojas līdzīgas likumsakarības.

Diagnostiku vajadzētu veidot uz neatkarīgas bāzes – internetā pieejamu centralizētu sistēmu - kas ģenerē individuālus uzdevumu kompleksus par katru lielāku tēmu loku, savukārt skolēns risinātu šos uzdevumus un saņemtu novērtējumu. Šādi mācību gaitā varētu uzkrāt katra skolēna izpratni rakturojošu vēsturi katrā eksaktā priekšmetā. Par izpratni var gūt ieskatu, sistematizējot skolēnu veidotos modeļus par jēdzieniem un sakarībām, vai arī balstīties uz esošo modeļu uzlabošanu vai pārveidošanu. Protams, šādā ceļā var atlasīt skolēnus ar ļoti labu izpratni un radošumu (fantāziju), vai arī skolēnus ar citām spējām (analoģiski japāņiem, kas daudz paši neizgudro, bet spēj citu izgudrojumus novest līdz daudz augstākam ralizācijas līmenim).

Liels obligāto centralizēto eksāmenu skaits neko neatrisinās, tas tikai palielinās spriedzi eksāmenu laikā, kurā visi centīsies saglābt to, kas palaists garām mācību procesā. Tamdēļ ir jarunā par permanentu mācību procesu nevis par „šturmēšanu” pēdējā brīdī. Tas ir visai svarīgs jautājums, jo pēdējā brīdī pirms eksāmena „sagrābtais” nekādi nav saistāms ar izpratni, bet lielākoties balstās uz dažu formālu teorijas aparāta detaļu izmantošanu, kas dod iespēju kaut cik sekmīgi to veikt.

Atbalstāma būtu skolās ieviest augstāko mācību iestāžu praksi - kontroldarbi, ieskaites un pēc tam eksāmeni - kā pamata formulu skolām. Tas nozīmētu pastāvīgu diagnostiku ar zināšanu un izpratnes uzkrāšanu un tālākās pakāpes iegūšanu. Tas nozīmētu to, ka skolēns nedrīkst atslābt un viņam ir jāveic kārtējais solis, lai sekmīgi tiktu pie nākamā. Kā to ieviest skolas praksē šobrīd nav konkrētas, delatizētas izstrādes, bet pastāvīga obligātā diagnostika, kas aptvertu katra skolēna izpratnes līmeņa un prasmju līmeņa vienlaikus noskaidrošanu un rezultātu uzkrāšanu, būtu pirmais solis izpratnes un prasmju stabilitātes nodrošināšanai. Obligātās diagnostikas rezultāti būtu uzkrājami un veidotu skolēna „zināšanu un izpratnes CV”, kas noteikti būtu lielāks ieguvums nekā centralizēto eksāmenu rezultāti.

Skolēni varētu savas radošās spējas izvērst modeļu radīšanā, bet ja nevar radīt jaunus modeļus, tad jau esošo uzlabošanā un tas būtu redzams visiem internetā, un ja šos rezultātus būtiski ņemtu vērā izpratnes novērtēšanā, tas radītu motivāciju. Prasmju rezultātus varētu konstatēt pēc skolēnu sekmēm, risinot viņiem speciāli ģenerētus uzdevumus par katru tēmu un tādējādi varētu gūt punktus par izpratni un prasmēm.

Protams būs skolēni ar labu izpratni un vājākām prasmēm, bet turpat būs skolēni ar ekselentām prasmēm un vāju izpratni vai fantāziju kā to atspoguļot. Būs skolēni, kas varēs sekmīgi veikt abus diagnostikas elementus. Varētu šādā veidā izveidot būtisku sacensību jomu, kurā visi gribošie skolēni varētu veidot savu „zināšanu CV”, kas sekmētu noteikt viņu spējas tālākām studijām, kā arī viņu saprātīgu tālāko studiju izvēli, jo viņiem būtu vispusīgs priekšstats par dažādiem mācību priekšmetiem un to saistību.

Centralizētie obligātie eksamēni būtu jākārto divos priekšmetos – latviešu valodā un matemātikā, bet pārējie pēc izvēles, atbilstoši katras Latvijas augstskolas iedibinātai savai specifikai par atbilstošiem iestājeksāmeniem. Centralizētie eksāmeni paliktu, lai gribētāji varētu klasificēties ES augstskolām, kur tāpat daudzām ir savi iestājeksāmeni un pat pirmsstudiju mācību laiki. Tas viss atbrīvotu augstākās mācību iestādes no nevajadzīgās, bet pastāvošās prakses - mācīt vēlreiz skolas materiālu, jo skolu abiturienti dažkārt nemāk pat saskaitīt daļskaitļus. Diemžēl, tas ir fakts un par to ir ļoti nopietni jādomā, jo neskatoties uz sekmīgi nokārtotiem centralizētiem eksāmeniem pirmā kursa studenti praktiski nevar tikt galā ar elementāriem jautājumiem, kas ir iekļauti viņu skolas kursā saskaņā ar izglītības standartiem.

Šāds solis samazinātu pirmseksāmenu spriedzi, atļautu veikt centralizēto eksāmenu izvēli un augstskolām ļautu atlasīt tiešām tos, kas grib un var studēt konkrētajā augstskolā, kā arī atlasīt talantīgos, kuriem būtu jāpievērš īpaša valsts uzmanība neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai skolas prestiža. Iedibinot šādu sistēmu var parādīties noteikta skolēnu grupa, kas ir tiešām īpaši talantīgi – izcila izpratne + prasmes - un kas būtu novērtējams visiem internetā. Par šādu skolēnu tālāku atbalstu būtu vēlams rūpēties īpaši, piemēram, piešķirot valsts stipendiju studiju laikā un cita veida atbalstu.

Vispār ir jāatdala tie skolēni, kas ir radoši un māk skatīties no dažādiem skatu punktiem uz lietām no tiem, kas ir īpaši spējīgi prasmēs. Tas nenozīmē kādus noniecināt, bet palīdzēt viņiem attīstīties katram savā nozarē un tās jomā. Katras īpašās spējas ir zelta vērtas un tās ir produktīvi jāizmanto. Domājams, ka visai īsā laikā tādējādi izveidotos skolēnu motivācijas platforma, kur tie, kas nebūs īpaši spējīgie izpratnē, prasmēs vai abos kopā, tomēr būs ieguvuši punktu skaitu, kas viņiem ļautu gan kārtot centralizētos ekāmenus, gan kārtot augstskolu eksāmenus, kā arī iet tālāk apgūt kādu profesiju profesionalās izglītības laukā.

Par „vispār bezcerīgiem” skolēniem būtu īpaša saruna, jo tādi vienmēr ir bijuši. Viņi nekam neseko līdzi, viņi neko negrib zināt un pat mācību materiāls ar zelta burtiem sudraba apvalkā viņiem neko nenozīmē. Šīs ir psihologu un vecāku jautājums, jo nevar nevienam neko iemācīt, ja viņš to negrib, izvairās un noliedz. Tas tiešām nevar būt vispārējās izglītības masveida pielietošanas uzmanības priekšmets, jo nevar pakļaut 95% skolēnus eksperimentiem dažu procentu dēļ. Visam ir jābūt otrādi – var daudz ko mainīt sekmīgāko 5% dēļ ar domu, ka pārējie tieksies uz to pašu.

Katrs skolotājs var nosaukt mācību grāmatas no daudzām variācijām par to pašu fiziku, matemātiku, ķīmiju u.c., kā arī prasīt, lai pēc tām mācās (it kā demokrātija), bet algebra arī Āfrikā ir tā pati un mācību grāmatas neatšķiras kursa apjomā, bet tikai izklāstā. Zināmā mērā šāda daudzpusība mācību vielas izklāstā kaut kur bija racionāla pirms vairākiem gadiem, jo varbūt varēja to pašu materiālu „iebarot” mazliet citādā veidā mēģinot uztaustīt varbūt labāku izpratni.

Tomēr jāsecina, ka grāmatu autortiesības ir visai apšaubāmas, jo viņi paši nav izmainījuši nevienu definīciju vai formulu, jo tās ir „iemūrētas” teorijā. Grāmatu autoru autortiesības ir tikai uz materiāla interpretāciju, pasniegšanas secību un ar to arī viss ir izsmelts, jo nedomāju, ka šeit ir tādi domu graudi, kā pasniegt ģeometriju izejot no simetrijas aksiomām, bet tādi mēģinājumi bija un visai pieņemami. Tagad šo visu daudzo grāmatu, kas satur to pašu, autori kopā ar izdevēju ceļ skandālu, ka kaut kas ir nozagts kopējot, bet kur ir autoru atbildība pret Eiklīdu? Eiklīds tiek zagts pilnībā!!! Protams, Eiklīdam nav obligāti mūsu apdrošinājumi, bet pēc būtības autoriem ar to ir jārēķinās. Vai tā varam veidot mūsu mācību literatūru? Ja zogam, tad pasakām, kur ir mūsu jauninājumi. Piemēram, ir mācību metode - www.goerudio.com - kas izpratnes jautājumus ar skolēnu auditorijas līdzdalību var daudz labāk īstenot, nekā pielāgota mācību grāmata. Droši var secināt, ka mācību grāmata interneta versijā interpretāciju variantu cīņā zaudē, jo skolēni atrod tik daudzus variantus kā paskaidrot ar pašu izveidotu modeļu palīdzību, ka pat pieredzējušiem skolotājiem elpa aizraujas.

Lielas, ka mācību grāmatu ražošanas bizness atmaksājas, bet pastāv jautājums - par ko maksājam? Maksājam no valsts budžeta naudas par dažādām viena un tā paša materiāla dažādiem materiāla pasniegšanas veidiem un interpretācijām, kur materiāls paliek visu laiku nemainīgs! Var taču kaut kā izbeigt mācību grāmatu ražošanu tajās jomās, kurās saturs nemainās, bet mainās tikai interpretācijas. Protams, ir izņēmumi, bet paskatoties uz grāmatveikala grāmatu plauktu vismaz 90% vajadzētu izņemt ārā.

Vēl ir tā saucamās darba burtnīcas, kas varbūt der mazākās klasēs, bet tālāk jau ir personu degradējošs elements, jo prasa tikai atbildes uz jautājumiem. Ja nevari pats rakstiski pamatot kā un kāpēc ir dota atbilde, bet izvēlies to no dažiem variantiem, tad visa izglītība noreducējas uz bērnu grāmatu – izkrāso pats. Tas ir vissliktākais variants no visiem pieejamiem. Ja nevari pats uzrakstīt ko par to domā, tad tas ir intelekta nabadzības apliecinājums. Varbūt vārdi par skarbu, bet nē, jo mēs gribam, lai mūsu absolvents būtu konkurētspējīgs, lai viņi nebūtu „blondīne”, kas meklētu evakuatoru, ja ir tikai pārdurta auto riepa

Mācību grāmatu lielā izvēle un darba burtnīcu nepieciešamība ir radījusi problēmas vecākiem, kas to visu pērk par visai lielu naudu. Šeit var saredzēt visai nopietnu reketu, jo bez darba burtnīcas nedrīksti mācīties, kaut vari visu prasīto uzrakstīt pats. Nevari arī mācīties normāli, jo viss ir piesaistīts konkrētai mācību grāmatai un darba burtnīcai, bet priekšmets ir viens un tas pats jau vismaz 400 gadus!!! Tātad to var nosaukt par piespiedu – neapstiprinātu - nodokli izglītībai ar ko uzturas vesela virkne IZM atbalstītu autoru, kas mēģina gadsimta vecu fiziku uzrakstīt mazliet citādi, proti, cerot, ka tā to labāk izpratīs ja vēl klāt pieliks darba burtnīcas, kurās vajadzēs kaut kur pielikt kāsīšus.

Vispār jāsaka, ka tās darba burtnīcas degradē jauniešus, jo netiek izraisīta fantāzija, bet bez fantāzijas jaunais cilvēks nevarēs izmantot pat savu naudu. Fantāzija ir domāšanas mērs un tās plašums ir mūsu resurss. Te ir senais jautājums vajag darba burtnīcas vai nē? Uzskatu, ka vecākām klasēm nē, jo tādējadi tiek degradēta persona.

Romans Vitkovskis

Kāds būs augstākās izglītības modelis?

Vairāki akadēmiskās vides pārstāvji uzskata, ka mūsdienu izglītībā ir ieliktas trīs mīnas, kuru degaukla jau sākusi degt. Šīs mīnas, iespējams, uzspridzinās esošās izglītošanas fomas un metodes, kuras, liekas, ir nosatbilizējušās un nav izkustināmas.


Pirmā mīna, lai ne visai spēcīga, pamatojas uz elektronisko apmācību, izmantojot distances kursus un interaktīvas apmācības programmas. Šāda veida apmācība eksistē jau ilgāku laiku, bet vēl nekonkurē ar klātienes mācībām. Un tomēr konkurence pastāv, arī kvalitatīvi augstākā līmenī nekā parastie kursi. Šo formu pagaidām cenšas ieviest vairākas augstskolas, diemžēl, visai primitīvi.

Kas notiktu, kad elektronisko apmācību sāktu veidot pasaulē lielākās un autoritatīvākās augstskolas un biznesa vide? Faktiski šis process jau ir sācies. Desmit pasaules lielākās augstskolas, Stenfordas universitātes profesoru vadībā, bezmaksas vienotā bāzē izvietoja savas elektroniskās lekcijas, kurām pieeja nodrošināta jebkuram studentam jebkurā pasaules daļā. Tas radīja konkurenci citu augstskolu profesūras vidū un tā kļuva tikpat spraiga, kāda tā ir informāciju servisa firmu – Google, Facebook – starpā. Studiju procesā aktivizējās dialogs, kuru veidoja paši studenti – sekmīgākie izmantoja paplašinātās iespējas apgūt daudzās eklektroniskās lekcijas un varēja mācību materiālu saviem studiju biedriem izskaidrot saprotamāk nekā viens otrs mācībspēks.

Nav nepeiciešamas futuroloģiskas spējas, lai saskatītu to, ka augstskolas, protams, pamazām sāks pārvērsties par uzņēmumiem, kas „ražos” elektroniskos mācību materiālus, bet mācībspēki kļūs līdzīgi komersantiem, kas iekļausies kādā no projektiem. Radīsies mācībspēki - režisori, konsultanti, scenāristi, darbu iegūs programmisti, mākslinieki noformētāji. Būs arī producenti, kuru lomu šobrīd pilda rektori un arī citas kategorijas darbinieki, kuri aktivizēs elektronisko mācību procesu.

Protams, paliks tie macībspēki, kuri tiksies ar studentiem personīgi, pamatā tajos priekšmetos un mācību formās, kuras nevar tiražēt un kurās tiks sagalabāts pats būtiskākais – mācēt iemācīt domāt. Pamatā tie nebūs tradicionālie mācībspēki, bet zinātnieki, kuri varēs nodot studējošiem savu radošās domāšanas pieredzi.

Kas notiks ar augstskolām? Iespējams, ka tās izmirs – tādā formā kādā tās eksistē mūsdienās - pirmārt, milzīgās, gigantiskās.

Bet ir vēl otra mīna ar vēl lielāku spēku, kuras sprādziens var izmainīt visu izglītības sistēmu. Mīnas nosaukums – zināšanu ēra. Iegūstošās nozarēs tehnoloģijas attīstās strauji. Zināšanas, atšķirībā no parastiem produktiem, tiražējas bezgalīgi un neiedomājami atri. Zināšanas nezūd un pārvietojas. Tas nozīmē, ka jaunā attīstības ēra būs saistīta ar zināšanu iegūšanu un nodošanu, ar zinātnes un izglītības ciešu saistību. Jau šobrīd ar izglītību nodarbojas uzņēmumi, veidojas korporatīvas augstskolas, profesionālājā izglītībā ienāk duālā izglītība – liela daļa mācības notiek uzņēmumos. Veidojas dažādi kvalifikācijas kursi, ienāk mūžizglītība, pieaug nelielu biznesa skolu skaits. Augstskolas zaudē monopoltiesības uz izglītību!


Bet vislielākā mīna saistīta ar zināšanu koletīvu radīšanu un patērēšanu. Jau šodien grūti sameklēt zinātnieku, kurš būtu iepazinies ar visiem publicētajiem rakstiem un monogrāfijām par savu zinātnisko tēmu. Zināšanu ērā zināšanas, pat šaurā jomā, neiespējami apgūt un izmantot vienatnē. Cilvēki spiesti kooperēties informācijas iegūšanā, veidot tādus profesionālus tīklus, kuri darbojas vienotā sistēmā, kā vienots organisms. Un tad izglītība kļūs par pamatprocesu, kas uzturēs un nodrošinās šādu tīklu darbību. Un tās nebūs tikai augstskolas, tikai mācībspēki, bet tas būs vienots organisms, kurā katrs indivīds īstenos un attīstīs savas kompetences, pats mācīsies un palīdzēs citiem.

Tomēr neviena interaktīvu tīklu izglītība nespēs aizstāt studenta un pasniedzēja personīgo saskarsmi. Vienīgais, kas met ēnu uz pasniedzēja darbu ir atbildības trūkums par rezultātiem.
Dažreiz skolotājs var teikt dažus vārdus, bet ieguldīt šajos vārdos nozīmi, kādu nedod pat 100 stundu apmācība. Šie divi vārdi var mainīt cilvēka dzīvi, lai mainītu uztveri, izpratni.


Kā raksta Financial Times (FT), tad vadošās pasaules augstskolas arvien biežāk atļauj bezmaksas piekļuvi saviem mācību resursiem, lai organizētu distances studijas. Kā liecina Smart Education publikācijas, tad bez maksas var iegūt materiālus no tādiem pasaules izglītības līderiem kā Harvard University, Stenford University, University of California (Berkeley), Yale University, Columbia University u.c. Pieejamas studiju programmas, kursi, audio un video lekcijas par dažādu tematiku, sākot ar mākslu, sociālām zinātnēm un literatūru līdz mūsdienu vēsturei, precīzām zinātnēm un matemātikai. Par simbolisku cenu – 3-5 dolāriem, no Harvardas saita var iegūt biznesa situāciju studiju materiālus par dažādām tēmām.

Jaunās tīkla tehnoloģijas izglītībā ir pierādījušas, ka tās spēj pamatoti pretstatīties tradicionālajam lekciju modelim un daudzējādā ziņā pat pārspēt. Patērētāji var apskatīt tiešsaistes lekcijas vairākas reizes, savā tempā un laikā, bet pasniedzēja laiku var izmantot radošāk nekā tradicionālajā modelī. Un, protams, būtiskākais ir tas, ka viss šis saturs ir bezmaksas.
Var rasties jautājums - kāpēc vadošajās universitātēs atdot savu intelektuālo īpašumu tiešsaistes lietotājiem par brīvu? Šis pakalpojums palielina ticamību universitātei, piesaista labākos studentus, uzlabo izglītības kvalitāti. Apskatot finansiālo ieguvumu, saskaņā ar FT publikācijām, pasaules izglītības līderi, izmantojot uzņēmējdarbības modeli, izvirzīja uzdevumu - iegūt jaunus tirgus, kur pakalpojumu sniegšanas stratēģija būtu: pamatpakalpojumi ir bezmaksas, bet par papildus pakalpojumiem būs jāmaksā. Šī biznesa modeļa - ko parasti izmanto liela interneta lietotāju daļa - ieguvums galu galā kļūst patukšs attiecībā pret to, par kuru ir jāmaksā. Loģiski sagaidīt, ka tradicionālās izglītības tirgus līderi un jaunā izglītības biznesa modeļa ieviesēji var sākt prasīt par "precēm” attiecīgu cenu, cerot, ka cilvēki maksās par zīmolu .

Tomēr, virzoties šādā veidā, vadošās augstskolas riskē. Bez šaubām, tām ir labs izglītības saturs, kas pilnveidojies desmitu gadu laikā, un ko veicinājuši daudzie kvalitatīvie pētniecības un inovatīvie atklājumi. Bet internets samazina tirgū ienākšanas barjeras un padara tirgu pieejamu jauniem, mazāk zināmiem spēlētājiem, kuri ātri un par zemākām izmaksām var radīt lielu lietotāju bāzi.

Jaunais, zinašanu veicinošais modelis rada jaunu tirgu un līdz ar to jaunu konkurenci.


Pasaules labākām augstskolām var nākties konkurēt par cenu veidošanu ar mazāk pazīstamiem zīmoliem un, visticamāk, zaudēt cīņā. Kā uzsver FT, tām ir būtisks iemesls bažām ilgtermiņā. Pasaules labaākajām augstskolām konkurences priekšrocība ir ilgstoša reputāciju un pieredze, kas iegūta gadu desmitu gaitā un kas iepriekš nav "ceļojušas" bezmaksas tīmeklī. To materiāli var kļūt viegli kopējami, maināmi un pat uzlabojami. Augsti motivēti "atdarinātāji" modelēs topa augstākās izglītības iestādes, un lēnām, bet pārliecinoši veidos savu "dzelzs" reputāciju. Tomēr nākotnē šo jauno zīmolu izglītības resursi nevar būt tik pārliecinoši, ja top augstskolas izveidos partnerattiecības un izstrādās vienotu stratēģiju, uzsver FT. Nesen Harvard University, Massachusetts Institute of Technology un Berkeley universitāte, paziņoja, ka apvienosies, lai dotu iespēju studēt ikvienam ar interneta pieslēgumu.

Vai ir nākotne jaunajam modelim un vai tas padziļinās zināšanas, varbūt tas ir "siers peļu slazdā”? Daži klasiskās izglītības modeļa piekritēji uzskata, ka nav iespējams aizstāt dzīvu komunikāciju, ka daudz svarīgāk ir „redzēt acis” un "turēt roku rokā". Šis spriedums ignorē faktu, ka šodien daudziem cilvēkiem nav pieejams kvalitatīvs saturs un tīklošanas iespējas ar labākajiem pasniedzējiem. Kāpēc maksāt par neefektīvu augstskolu, ja ir piekļuve kvalitatīvām zināšanām praktiski bez maksas? Augstskolas, kuru mērķis ir tikai saglabāt izglītības tirgus daļu, piedāvājot pakalpojumu, vērstu uz klienta vēlmēm, veidojot "pieejamu cenu", saglabās tradicionālo izglītību.


Sagatavoja Ilgvars Forands

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma