Vai bizness ir māksla, vai zinātne?

Pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu racionālais cilvēks pamatā darbina smadzeņu kreiso puslodi, bet labo „ieslēdz” izejamās dienās, kad dodas, piemēram, uz teātri vai muzeju. Turpat 99 biznesa cilvēki no 100 reti kad iedomājas, ka māksla ir dzīves sastāvdaļa. Globālā ekonomiskā krīze pilnībā izmainījusi biznesa vidi, darboties nākas nemitīgos pārmaiņu apstākļos, kad iegūtās zināšanas noveco, tehnoloģijas un metodes tiek kopētas. Racionālie „kreisās puslodes” biznesi, kuru galvenais mērķis ir gūt peļņu, liekas, ir sanieguši savu maksimumu.

Lai izdzīvotu, nepieciešama drosme, emocijas, patstāvīga domāšana, iedvesma, radošums, intuīcija. Biznesam nepietiek ar „fiziku”, nepieciešama patiesa „līrika”, lai skaistums glābtu biznesu. „Mākslas laikmetā” skaitļi un patērētāja attiecības pret sevi un citiem, pret dabu nevarēs nodrošināt konkuretspējas priekšrocības organizācijām un arī valstij. Mūsdienu līderiem uzdevums veidot plaukstošu biznesu un dot patiesu labumu sabiedrībai. Tamdēļ jāattīsta darbinieku radošais potenciāls.

Kompānija „Adobe” veikusi pētījumu par tēmu – kas jāsaprot ar jēdzienu „radošuma spējas”. Izrādījās, ka astoņi no demit aptaujatiem uzskata, ka, lai izietu no pasaules ekonomiskās depresijas nepieciešams attīstīt darbinieku radošais potenciāls, norādot, ka, diemžēl, paši darbinieki to nevar atļauties, jo 75 % atbildēja, ka darbā izjūt pastāvīgu spiedienu, kas liek viņiem būt vairāk produktīviem nekā radošiem. Vairāk nekā puse uzskatīja, ka iemesls radošuma spēju trūkumam ir esošā izglītības sistēma (sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolau), kas jau saknē apspiež radošumu. Daži tic uzskatam, ka radošums ir dotums, kas nepiemīt visiem. Tomēr dažādās valstīs aptaujātie uz jautājumu - „vai jūs uzskatat sevi par radošu cilvēku”  - no 62% līdz 79% atbildēja kā „jā”.

Daudzās pasaules augstskolās tiek ieviesta izglītošana, kas pamatojas uz mākslu un iztēli. Pamatojums – radošums  jāmācās no māksliniekiem. Sens teiciens - skaistums izglābs pasauli, iespējams arī biznesu. Vislabāk cilvēks mācās no emocionālas un izprastas darbības. Tātad visizglītotākajiem cilvēkiem vajadzētu būt tiem, kuriem attīstīta intuīcija, kuriem ir lielāka un plašāka personiskā pieredze, kurš spēj šo pieredzi loģiski izvērtēt.

Tradicionālā „kreisās puslodes” formati un korporatīvā apmācība veiksmīgi iekļāvās industriālā un aizejošā informācijas laikmetā – loģiskās izzināšnas monopola laikmetā. Korporatīvā treniņa uzplaukums bija XX gadsimta otrā pusē. Šobrīd šīs metodes dzīves cikls uzskatāms par izbeigtu. Jautājums – kāpēc?

Pirmkārt, tradicionālais treniņš pamatojas uz iepriekšējo (labāko!) praksi. Bet laikā, kad zināšanas ātri noveco, izstrādāt jaunas programmas, kas pamatojas uz labāko praksi un algoritmiem, jau ir par vēlu. Daudzkārt lietderīgāk iemācīt cilvēkiem pašiem apgūt jaunāko, attīstīt spēju ātri raģēt uz pārmaiņām.

Otrkārt, tradicionālais treniņš ir dārgs. Organizācijai cilvēki jāatbrīvo no darba 2-3 dienas, lai mācītu, to, kas ir jau novecojis, vai tuvākā laikā nebūs aktuāls.

Treškārt, tradicionālam treniņam kā pārmaiņu instrumentam ir ierobežota efektivitāte. Apmācot cilvēkus ar loģisko metodi, tiek dotas zināšanas, bet tās ir tikai kā secinājumi. Bet, lai notiktu reālas pārmaiņas darbā, nepieciešamas emocijas. Tieši emocijas izraisa darbību. Izplatītakais pieņēmums, ka  2-3 dienu laikā var izveidot iemaņas, uzskatāms par mēģinājumu pārdot treniņa pakalpojumu. Iemaņas veidojas apzinātā, reālā darbības procesā.

Ceturtkārt, tradicionālais treniņš un treneri uzskatāmi kā skolotāju un stundu prototipi. Skološanai  ne tikai ir slikta reputācija pieaugušo auditorijā, bet tā neder darbinieku radošā potenciāla attīstībai, jo treniņa standarta paradigma – iemācīt „kā vajaga” – ieliek cilvēku vēl lielākos „rāmjos”, un attālina viņu no iziešanos no šiem rāmjiem.

Tātad, mūsdienu  apmācībā svarīgi meklēt jaunas formas un metodes, kas palīdzētu veidot konkrētus, konkurētspēju paaugstinošus priekšnoteikumus. Šādām metodēm vajadzētu:

  • būt ekonomiskām (laika un izmaksu ziņā) , ekoloģiskām un ar ilgstošu efektivitāti;
  • attīstīt spēju ātri adaptēties nākotnes pārmaiņām, lai nebalstītos tikai  uz iepriekšējo praksi;
  • katram darbiniekam būt individuālam un brīprātīgam. Lēmumiem jānodrošina darbinieku atbildību, izveidot organizācijā pašregulācijas mehānismu un pāšizglītošanās koncepciju;
  • veidot darbiniekiem  radošu domāšanu un prasmi mācīties neatkarīgi no veicamā uzdevuma;
  • izsaukt emocijas un, protams, būt skaistuma iemiesotiem!

Alberts Enšteins esot teicis, ka vislielāko mīlestību gūst tie, kas visvairāk padarījuši cilvēci  un   cilvēku dzīvi cēlāku. Tas vispirms attiecināms uz dižajiem māksliniekiem, bet mazākā mērā uz   lielajiem zinātniekiem. Padarīt cēlāku nav zinātniskā pētījuma rezultāts, bet gan tieksme izprast, radošums un uztvere garīgā darbā.

Māksla kā izziņas metode, kas pamatojas uz intuīciju, mūsdienās ir ideālākais instruments, lai veiktu pārmaiņas, jo:

  1. tā ir ekonomiska.  Sekundes laikā kāds tēls (caur kreiso smadzeņu puslodi) var nodot tūkstošiem cilvēku to, ko ar vārdiem un faktiem var nodot  tikai ilgstošā laikā (caur labo puslodi);
  2. tās efekts ir ilgstošāks, jo  ir emocionālāks (atstāj paliekošu iespaidu uz visu mūžu);
  3. tā neuzpiež „kā vajaga”, bet uzdod jautājumu un aicina skatītāju radošai sadarbībai, tā attīstot biznesam tik nepieciešamo intuīciju un iztēli;
  4. tā palīdz izdarīt nākotnes prognozi, pamatot tagadni un analizēt pagātni, iekļaujot loģiku un attīstot tieksmi mācīties. Tas, ko māksla rada šodien būs paliekoša arī pēc daudziem gadiem – mūsdienu māksla ir kā „nākotnes laboratorija”.

Sastopami kolekcionāri un mākslas zinātnieki, kuri ātrāk nekā citi nosaka jaunā mākslinieka iespējamo talantu. Līdzīgi darbojas cilvēki, kuri ne tikai saredz iespējas sava uzņēmuma konkurētspējai, bet pārliecina „kreisās puslodes” pārvaldi veikt „labās puslodes” eksperimentu.

Prasme „lasīt, rakstīt un runāt” ar mākslas līdzekļiem ir biznesa priekšrocība, jo mākslinieks izsenis ir filozofs un domātājs, bet māksla ir viņa „kods”.  Iepazīt pasauli caur mākslu – tas ir neizmantots instruments, lai analizētu pagātni, veidot tagadni un paredzēt nākotni.  Kāpēc lai bizness neiemācītos lasīt šo „kodu”? Mūsdienu klasiskais  menedžers ir vajāks tur, kur spēcīgāks ir menedžers mākslinieks.  „Māklsas ēras” noslēpums ir fizikas, lirikas un ekonomikas sinerģija.

Izmantoti  publicēti materiāli

Izpratne

Kas kopīgs fabrikām kosmosā, Lego klucīšiem, mašīnas virsbūvei un sanitāriem? Atmetam variantu, ka sanitāri fabrikās kosmosā varētu ražot Lego klucīšus un mašīnu virsbūves, jo ar šo gluži nesaistīto lietu palīdzību skolēni ir izskaidrojuši dažādas šūnu uzbūves īpašības.

Faktiski par visām tēmām dabaszinību priekšmetos un matemātikā ir iespējams pastāstīt, ne vien izmantojot sausas formulas un teoriju, bet arī modeļus no konkrētām dzīves situācijām, ir pārliecināti Rīgas Angļu ģimnāzijas (RAĢ) skolotāji. Tāpēc viņi kopā ar skolēniem veido izpratnes lapu www.goerudio.com, kurā atrodama datubāze ar galvenokārt skolēnu pašu izstrādātajiem modeļiem, lai palīdzētu sev un citiem labāk izprast mācību tematus.

Lai apgūtu eksaktos priekšmetus, nepietiek vienkārši iekalt kādus terminus, formulas un saprast, kā tos pielietot, bet gan ir jāizprot, kā šie procesi notiek dabiski. Veids, kā padziļināt skolēnu izpratni, ir skaidrot mācību vielu, pārceļot to uz pašiem jauniešiem saprotamu uztveres jomu. Ideja šai mācību pieejai ir jau ar sirmu bārdu, izriet no goerudio.com iniciatora, Latvijas Izglītības fonda valdes locekļa Romana Vitkovska teiktā. Sākotnēji bija doma pēc šāda principa veidot mācību grāmatas, dažas ir arī izveidotas, tomēr mainīgajā pasaulē modeļi ātri novecotu, tāpēc labāk esot uzturēt datubāzi internetā, kas ļauj nepārtraukti atjaunot informāciju.

No izpratnes lapas ir divi ieguvumi. Pirmkārt, modeļi, kas skaidro dažādus tematus matemātikā un dabaszinību priekšmetos, ir brīvi pieejami visiem interesentiem. Otrkārt, lielākoties šos modeļus veido skolēni, un viņu skolotāji norāda - tā jaunieši padziļina savu izpratni, attīsta radošo domāšanu un ar saviem modeļiem palīdz arī citiem. Lai izveidotu modeli, pašiem skolēniem vispirms labi jāapgūst teorija par konkrēto tematu - bez tās nekur nevarot likties.

Izpratnes lapa darbojas jau vairākus gadus, un pedagogi novērojuši, ka skolēnu veidotie modeļi kļūst arvien labāki un precīzāki. «Ir vienkārši vienreizēji, kādas tik viņiem rodas idejas,» stāsta RAĢ ķīmijas skolotāja Anita Krišmane. Papētot goerudio.com, redzams, ka, piemēram, elektroķīmisko koroziju skolēni pielīdzinājuši kariesam, nukleīnskābes - aprikozes kauliņam, elektronus - skudriņām, kas čakli ceļ savu pūzni, atomus - valriekstiem.

Tā kā skolēniem ir atšķirīga pieredze, līdz ar to atšķiroties arī modeļi, kas viņiem palīdz izprast vielu. Piemēram, A. Krišmani esot sajūsminājis kāda skolēna iesniegtais modelis ķīmisko formulu skaidrošanai - viņš to salīdzinājis ar tamborējuma rakstu. Taču skolotāja nenoliedz - tiem, kam tamborēšana nav tuva, šāds salīdzinājums, visticamāk, nepalīdzēs. Pedagogi ar interesi vērojot arī, kādas domāšanas atšķirības atklāj skolēnu veidotie modeļi. Piemēram, fizikas skolotājs Uldis Heidingers iedevis vienu un to pašu tematu trim dažādām klasēm un ieguvis trīs atšķirīgus modeļus.

Vai šādos modeļos var attēlot jebko? Ir lietas, kurām tos izveidot ir ļoti sarežģīti, atzīst U. Heidingers. Piemēram, ar modeli stāvviļņiem esot cīnījušies divus gadus, līdz vienu vakaru pie galda nācis uzplaiksnījums: «Jā, ir!»

RAĢ šo mācību pieeju izmantojot seši skolotāji, un viņi neiebilstu, ja modeļus iesniegtu arī citas skolas, bet tas faktiski nenotiekot. Esot dažas skolas, kas lietojot mājaslapu, bet arī tādu neesot daudz. Tikmēr R. Vitkovskis jau stāsta par plāniem izvērsties ārpus Latvijas. Jūtams, ka arī skolotājiem ir ziņkārīga interese par to, kādus modeļus veidotu citu valstu skolēni ar atšķirīgu kultūras un pieredzes bagāžu.

Pārpublicēts no “Diena” 05.09.2012.

 

Jānis Lūsis

Dzimis 1939. gada 19. maijā, Jelgavā.
Absolvējis Kandavas vidusskolu ( 1957.g. ) un Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju ( 1961.g. )
Sieva Elvīra Ozoliņa, olimpiskā čempione šķēpmešanā.
Dēls Voldemārs Lūsis , divu ( 2000.g. un 2004.g.) Olimpiādes spēļu dalībnieks.
Treneris Valentīns Mazālītis


No 1957.gada līdz 1976.gadam startējis 274 oficiālās sacensībās, 200 no tām izcīnījis uzvaras.
Bijis PSRS izlases treneris šķēpa mešanā.
Strādājis par treneri Madagaskarā.
Latvijas Vieglatlētikas veterānu asociācijas padomes priekšsēdētājs.
Latvijas Šķēpa metēju kluba dibinātājs un treneris.
Kopš 1995.gada notiek tradicionālās Jāņa Lūša un Ineses Jaunzemes dāvātā kausa izcīņas šķēpmešanas sacensības jauniešiem.

1964., 1968., 1972. un 1976.gada Olimpiskajās spēlēs piedalījās kā sportists.
1980.gadā Maskavā –  PSRS šķēpmetēju izlases vecākais treneris.
1992. un 2004.gada Olimpiskajās spēlēs Latvijas vieglatlētu komandas pārstāvis.
2000.gadā Sidnejas Olimpiskajās spēlēs – treneris.

Izcilākie sasniegumi sportā:
Olimpiskais čempions šķēpmešanā XIX Olimpiādes spēlēs Mehiko, 1968.gadā.
2. vieta Olimpiādes spēlēs Minhenē, 1972.gadā.
3.vieta Olimpiādes spēlēs Tokijā, 1964.gadā.
Savā šķēpmešanas karjerā vienīgais latvietis, kuram izdevies iegūt visa kaluma olimpiskās  medaļas   -  zelts, sudrabs, bronza.
Četrkārtējs Eiropas čempions šķēpa mešanā ( 1962., 1966., 1969., 1971.)
Divkārtējs Eiropas kausu izcīņas sacensību uzvarētājs  ( 1965., 1967 )
Latvijas PSR čempions ( 1968.g. )
Divas reizes sasniedzis pasaules rekordu ( 1968.g. – 91,98 m ; 1972.g. – 93,80 m )
Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) aptaujā  1987.gadā atzīts par pasaules visu laiku labāko šķēpa metēju.
Desmit reizes atzīts par gada populārāko Latvijas sportistu ( 1962., 1963., 1965. – 1969., 1971. – 1973.)
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un LOK Goda zīmi.


 

Izgaismot fizikas tumšo bildi

Skolotājs Jānis Ikstens ir viens no diviem Latvijas Izglītības fonda un "Latvijas Avīzes" rīkotā konkursa "Jaunais skolotājs" uzvarētājiem. Iespējams, pedagoga amats ieinteresējis arī tāpēc, ka viņa mamma ir skolotāja – māca mūziku Eglaines pamatskolā.

Jānis izvēlējās studēt fiziku tāpēc, ka tā ir "aizraujoša un interesanta, kā arī dzīvē noderīga; tā ir zinātne par visu, kas tev apkārt". Fizika patika, jau mācoties skolā, taču, gatavojoties vidusskolas noslēguma eksāmenam fizikā, šī zinātne iepatikās vēl jo vairāk. No svara bijis arī, ka Bērzpils vidusskolā Jānim bijusi laba un stingra fizikas skolotāja. "Man patika, ka stundās bieži iedomājos – ak, jā, tas ir no dzīves. Bija interesanti uzzināt, kā, piemēram, rodas varavīksne," stāsta Jānis. Arī tagad, kad pats māca fiziku, Jānis cenšas pēc iespējas vairāk skolēniem parādīt fizikas sasaisti ar dzīvi, lai skolas bērni justu, ka fizikas likumi nav abstrakti: "Mājās veicot kādus darbus, ik pa laikam pamanu fizikas likumu īstenošanos un tā man rodas jauni piemēri, ko pastāstīt skolēniem. Viņi jau var iekalt likumus, taču, ja nesapratīs to jēgu, ātri atkal aizmirsīs. Ja stundā runāšu pārāk gudri, skolēniem nekas skaidrs netaps," saka Jānis. Viņš pamanījis, ka visgrūtāk skolēni uztver tieši tās fizikas tēmas, kas nav saistītas ar ikdienas dzīvi. Piemēram, stundas par molekulām ir vienas no sarežģītākajām.

"Strādājot skolā, man patīk tieši tas, ka ir iespēja bērniem kaut ko iemācīt," teic Jānis. "Ja skolēns saprot, redzu, ka mans darbs ir noderīgs. Patīk bērnos radīt interesi par fiziku." Protams, ne visiem skolēniem šo mācību priekšmetu izdodas viegli saprast. Tad Jānis aicina uz konsultācijām un domā, kā tēmu izstāstīt citādi.  Skolotājs priecājas, ka pēdējos gados par Eiropas struktūrfondu naudu izremontēts un aprīkots fizikas kabinets – ir viss laboratorijas darbiem nepieciešamais. Pats gatavo digitālos mācību materiālus, ko izmantot darbā ar interaktīvo tāfeli: "Skolēniem jau tas ļoti patīk. Saka, ka esot " vauuu", taču šo tāfeli izmantoju paretam, lai ir kā bonuss."

Audzināmo klasi Jānis dabūs tikai nākamajā mācību gadā. Iedota piektā klase, kurā daudz puišu. "Tad jau man darba pietiks," prognozē Jānis. Viņš vada stundas arī Sīļukalna un Dekšāres pamatskolās. Abās skolās ir salīdzinoši maz skolēnu un fizikas skolotājs vajadzīgs vien četrām stundām. Jaunais skolotājs ir "tīrs" fizikas bakalaurs un pedagoģiju studē tikai tagad, mācoties maģistrantūrā. Par savu augstskolu Jānis sauc Daugavpils Universitāti – te iegūts bakalaura grāds, te viņš studē joprojām.

Vaicāju Jānim, kāpēc, viņaprāt, jaunieši joprojām lielākoties izvēlas studēt sociālās, nevis eksaktās zinības? "Grūti pateikt, varbūt viņi domā, ka ar dabaszinātnēm nevarēs nopelnīt," atbild Jānis. Vai jaunais fiziķis arī jūt skolēnu visatļautību un bezkaunību, par ko gana daudz runāts publiskajā telpā? "Gadās jau visādi," viņš saka. "Taču nevienu no klases nav nācies dzīt ārā un vecākus uz skolu arī neesmu saucis. Man sanāk ar bērniem visu sarunāt."

Par algu arī Jānis negrib sūdzēties – laukos ar pedagoga algu, vismaz pagaidām, kamēr nav savas ģimenes, var iztikt. "Pilsētā, ja būtu dzīvoklis jāīrē, tad gan nezinu, kā iztiktu. Tagad nemaz nezinu, cik dzīvokļi maksā," teic Jānis. "Te man ir lauku māja, sava malka. Kurini tikai! Ir savs kartupelis, ko galdā likt." Vienīgā problēma – degviela dārga un, braukājot uz darbu skolā un studijām Daugavpilī, to daudz sanāk nodedzināt: "Uz skolu jau it kā varētu braukt ar skolēnu autobusu. Taču līdz vietai, kur tas pietur, no manām mājām jāiet pieci kilometri kājām."

Kamēr daudzi vienaudži laižas uz Rīgu vai vēl tālāk, Jānis apņēmies dzīvot laukos, jo ir īsts lauku cilvēks. Pat, ja nebūtu darba skolā, paliktu tepat: vai tad laukos darba trūkst? "Labi, ziemā grūtāk, bet vasarā var iet ogot, sēņot – ar to arī var labi nopelnīt. Var kaut ko piehaltūrēt – malku pazāģēt. Ir te kokzāģētava, kur arī var nopelnīt ap 300 latiem. Daudziem dzīvot laukos ļoti traucē alkohols," klāsta Jānis.

"Pats labprāt eju ogot. Mežā atpūšos. Te, laukos, putni čivina, vardes kurkst. Skaisti! Laukos nav nemaz tik traki, kā mēdz runāt." Tā lielākā nelaime laukos ir odi, smej Jānis. Viņš dzīvo starp mežu un upi; odu tik daudz, ka vasaras vakaros nevar "degunu ārā izbāzt". Tomēr ārā jāiet, jo jāstrādā – jāpļauj zāle, jācērt malka, jāapkopj vistas un zirgs, ko vecāki Jānim atveduši, "lai padzīvo vasarā".

Jānis aizraujas ar hokeju un futbolu, kā arī iestājies zemessardzē. Uz pēdējām zemessargu mācībām gan neticis, jo bija jāgatavo skolēni fizikas eksāmenam: "Zemessardzē ir interesanti – var paskriet, tikt pie ieročiem, satikt interesantus cilvēkus." Jānis cer, ka arī turpmāk Rugājos pietiks skolēnu un viņš varēs turpināt iemīļoto skolotāja darbu.

Izmantots “Latvijas Avīzes” žurnālistes Ilzes Kuzminas raksts

Uzvarētājs

Daudz atzinīgu vārdu skolēnu un kolēģu vēstulēs bija teikts par Daudzeses pamatskolas sporta skolotāju Kasparu Židovu.
 Viņš ir viens no Latvijas Izglītības fonda un "Latvijas Avīzes" rīkotā konkursa "Jaunais skolotājs" uzvarētājiem.

Daudzās vēstulēs atzīts, ka gribētos būt tikpat stipram kā Kasparam. Skolotājs slavēts par to, ka pēdējā mācību gada laikā, kopš skolā ieradies jaunais pedagogs, sporta stundas kļuvušas daudzveidīgākas, interesantākas. "Cenšos, lai stundas nebūtu vienmuļas," atzīst Kaspars. Skolēniem patīk, ka skolotājs nekomandē no malas, bet visu dara kopā ar bērniem.  Ar mazāko klašu skolēniem Kaspars piedalās stafetēs. Mazajiem ir lieli prieki, ja izdodas skolotāju noskriet, bet īstas skaidrības nekad nav, vai viņš tiešām zaudējis vai tikai izlicies, smaida Kaspars. Nesen skolā viesojās nākamie pirmklasnieki un, jautāti, kas skolā vislabāk paticis, mazie bijuši vienisprātis – sporta halle un skolotājs Kaspars. Viņš gādā, lai skolēni kustētos arī ārpus stundām. Piemēram, noorganizējis, lai pie skolas tiktu uzliets ledus laukums, un skolēniem izdevās labi izslidoties.

Visā skolā neesot pat vairs nevienas meitenes, kas izvairītos no sporta, teikts kādā vēstulē. Kaspars gan atzīst, ka "tik skaisti tomēr nav". Diemžēl esot skolēni un ne tikai meitenes, kam nav vēlmes nodarboties ar sportu. Kaspars domā, ka lielākoties vainojams slinkums – pat ja ir ārsta atbrīvojums, kaut ko taču stundā varētu darīt.  Cik nav redzēts, ka no sporta atbrīvots skolēns pa skolas gaiteņiem skrien, bet, kā jānāk uz sporta stundu, tā pietrūkst spēka un veselības!

Fiziskie normatīvi, kuru dēļ agrāk vienam otram teicamniekam sportā bija vienīgā ne tik izcilā atzīme, tagad vairs neesot tik stingri, turklāt skolotājs ir tiesīgs paaugstināt vērtējumu par attieksmi, ja redz, ka bērns tiešām cenšas. Tāpat vērtējumu par attieksmi varot samazināt, ja skolēns, kuram ir sportista spējas, tīšuprāt slaistās. Kaspars gan uzskata, ka pārāk atvieglot fiziskos normatīvus nevajaga.

Kaspars slavē skolas direktoru Valdi Puidu, kurš ir izpalīdzīgs, atbalsta jaunā pedagoga idejas, tāpat ar citiem skolotājiem izdodas labi sastrādāties. "No skolēnu puses gan pret mani ir citāda attieksme nekā pret kolēģiem. Bērni bija pieraduši pie vecākiem skolotājiem, un tagad atnācu es – tāds jauns. Skolēni bieži, jo sevišķi mācību gada sākumā, ir mēģinājuši mani pārbaudīt: kā es reaģēšu uz tādu vai citādu izlēcienu." Tādos gadījumos esot "stingrāk jāpaņemas". Jo skolēni nopietnāk strādā pirmajā daļā, jo ātrāk tiek pie spēlēm. Tā Kaspars panācis, ka lielākoties stundās valda disciplīna.

Audzināmā klase, kā jau lauku pamatskolā, ir maza – vien desmit skolēnu. Kaspars, uzņemoties audzinātāja darbu, skolēniem atzinies, ka nezina, kā jāaudzina klase, un aicinājis aizrādīt, ja kaut ko dara nepareizi. Arī astotie rakstīja vēstuli konkursa komisijai – Kaspars daudz ar viņiem runājot par pareizu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, liek pumpēties tam, kurš pateicis rupju vārdu, māca runāt arī pareizā latviešu valodā, jo valoda jāciena tāpat kā vecāki un valsts.  Mācību gada beigās Kaspars neslēpj, ka ar trim audzināmajiem kontaktu tā arī nav izdevies rast. Toties prieku jaunajam skolotājam sagādāja paša trenētās skolas komandas iegūtā 2. vieta valstī U-14 grupā. Interesanti, ka florbolu veiksmīgais treneris pats sāka spēlēt tikai tad, kad sāka strādāt Daudzesē. Pats trenējas kopā ar puikām. Prieku par darbu skolā vairo arī nesen uzceltā pamatskolas sporta halle – plaša, ērta, labi aprīkota. Sporta inventārs esot pat labāks nekā daudzās Rīgas skolās.

Kā negatīvo pedagoga darba pusi Kaspars min algu: treknajos gados skolotāju atalgojums vēl bija samērā labs, bet "tagad ir švaki" un "daudzi jaunieši negrib strādāt skolā tieši atalgojuma dēļ". Kaspars piepelnās, vadot florbola un volejbola treniņus.

Kaspars pats ir no Daudzeses, šajā skolā arī mācījies. Kad te pabeidza 9. klasi un devās uz ģimnāziju netālajā Aizkrauklē, viņš vēl nedomāja par sporta skolotāja karjeru. Tolaik Kaspars bija aizrāvies ar hokeju. Šā iemesla dēļ vidusskolu pabeidza Rīgā, jo bija uzaicināts spēlēt hokeja kluba "Rīga" U-18 komandā. Treneris ieteica studēt Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo tur veidošot augstskolas hokeja komandu. Tāda gan netika izveidota, tomēr studijas Kaspars pabeidza, kļūdams par sporta skolotāju un vecāko hokeja treneri. Rīgā daudzesietis nevēlējās palikt – gan ģimenes apstākļu dēļ, gan tāpēc, ka "Rīga mani nesaista", bet Aizkrauklē hokeja halle jau bija aizvērta un Kaspars pieņēma darba piedāvājumu Daudzeses pamatskolā. "Darbs ir interesants, neesmu savu izvēli nožēlojis," rezumē jaunais skolotājs.

Kaspars sola turpināt darbu skolā un cer, ka varbūt drīzumā tomēr atkal būs hokeja treniņi Aizkrauklē. Tad viņš varētu pedagoga darbu apvienot ar trenera amatu. Pagaidām Kaspars savu nezūdošo interesi par hokeju apliecina, spēlējot uzbrucēja pozīcijā amatieru komandās "Umix" Ogrē un "Privatbank" Rīgā.

Izmantots "Latvijas Avīzes" žurnālistes Ilzes Kuzminas raksts

 

Kontakti

Skanstes 9, Rīga, Latvija, LV-1013
KARTE
E-pasts: centrs@izglitibasfonds.lv
Tālrunis: 67373705
Fakss: 67519921

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma