14 marts 2013
Vai bizness ir māksla, vai zinātne?
Pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu racionālais cilvēks pamatā darbina smadzeņu kreiso puslodi, bet labo „ieslēdz” izejamās dienās, kad dodas, piemēram, uz teātri vai muzeju. Turpat 99 biznesa cilvēki no 100 reti kad iedomājas, ka māksla ir dzīves sastāvdaļa. Globālā ekonomiskā krīze pilnībā izmainījusi biznesa vidi, darboties nākas nemitīgos pārmaiņu apstākļos, kad iegūtās zināšanas noveco, tehnoloģijas un metodes tiek kopētas. Racionālie „kreisās puslodes” biznesi, kuru galvenais mērķis ir gūt peļņu, liekas, ir sanieguši savu maksimumu.
Lai izdzīvotu, nepieciešama drosme, emocijas, patstāvīga domāšana, iedvesma, radošums, intuīcija. Biznesam nepietiek ar „fiziku”, nepieciešama patiesa „līrika”, lai skaistums glābtu biznesu. „Mākslas laikmetā” skaitļi un patērētāja attiecības pret sevi un citiem, pret dabu nevarēs nodrošināt konkuretspējas priekšrocības organizācijām un arī valstij. Mūsdienu līderiem uzdevums veidot plaukstošu biznesu un dot patiesu labumu sabiedrībai. Tamdēļ jāattīsta darbinieku radošais potenciāls.
Kompānija „Adobe” veikusi pētījumu par tēmu – kas jāsaprot ar jēdzienu „radošuma spējas”. Izrādījās, ka astoņi no demit aptaujatiem uzskata, ka, lai izietu no pasaules ekonomiskās depresijas nepieciešams attīstīt darbinieku radošais potenciāls, norādot, ka, diemžēl, paši darbinieki to nevar atļauties, jo 75 % atbildēja, ka darbā izjūt pastāvīgu spiedienu, kas liek viņiem būt vairāk produktīviem nekā radošiem. Vairāk nekā puse uzskatīja, ka iemesls radošuma spēju trūkumam ir esošā izglītības sistēma (sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolau), kas jau saknē apspiež radošumu. Daži tic uzskatam, ka radošums ir dotums, kas nepiemīt visiem. Tomēr dažādās valstīs aptaujātie uz jautājumu - „vai jūs uzskatat sevi par radošu cilvēku” - no 62% līdz 79% atbildēja kā „jā”.
Daudzās pasaules augstskolās tiek ieviesta izglītošana, kas pamatojas uz mākslu un iztēli. Pamatojums – radošums jāmācās no māksliniekiem. Sens teiciens - skaistums izglābs pasauli, iespējams arī biznesu. Vislabāk cilvēks mācās no emocionālas un izprastas darbības. Tātad visizglītotākajiem cilvēkiem vajadzētu būt tiem, kuriem attīstīta intuīcija, kuriem ir lielāka un plašāka personiskā pieredze, kurš spēj šo pieredzi loģiski izvērtēt.
Tradicionālā „kreisās puslodes” formati un korporatīvā apmācība veiksmīgi iekļāvās industriālā un aizejošā informācijas laikmetā – loģiskās izzināšnas monopola laikmetā. Korporatīvā treniņa uzplaukums bija XX gadsimta otrā pusē. Šobrīd šīs metodes dzīves cikls uzskatāms par izbeigtu. Jautājums – kāpēc?
Pirmkārt, tradicionālais treniņš pamatojas uz iepriekšējo (labāko!) praksi. Bet laikā, kad zināšanas ātri noveco, izstrādāt jaunas programmas, kas pamatojas uz labāko praksi un algoritmiem, jau ir par vēlu. Daudzkārt lietderīgāk iemācīt cilvēkiem pašiem apgūt jaunāko, attīstīt spēju ātri raģēt uz pārmaiņām.
Otrkārt, tradicionālais treniņš ir dārgs. Organizācijai cilvēki jāatbrīvo no darba 2-3 dienas, lai mācītu, to, kas ir jau novecojis, vai tuvākā laikā nebūs aktuāls.
Treškārt, tradicionālam treniņam kā pārmaiņu instrumentam ir ierobežota efektivitāte. Apmācot cilvēkus ar loģisko metodi, tiek dotas zināšanas, bet tās ir tikai kā secinājumi. Bet, lai notiktu reālas pārmaiņas darbā, nepieciešamas emocijas. Tieši emocijas izraisa darbību. Izplatītakais pieņēmums, ka 2-3 dienu laikā var izveidot iemaņas, uzskatāms par mēģinājumu pārdot treniņa pakalpojumu. Iemaņas veidojas apzinātā, reālā darbības procesā.
Ceturtkārt, tradicionālais treniņš un treneri uzskatāmi kā skolotāju un stundu prototipi. Skološanai ne tikai ir slikta reputācija pieaugušo auditorijā, bet tā neder darbinieku radošā potenciāla attīstībai, jo treniņa standarta paradigma – iemācīt „kā vajaga” – ieliek cilvēku vēl lielākos „rāmjos”, un attālina viņu no iziešanos no šiem rāmjiem.
Tātad, mūsdienu apmācībā svarīgi meklēt jaunas formas un metodes, kas palīdzētu veidot konkrētus, konkurētspēju paaugstinošus priekšnoteikumus. Šādām metodēm vajadzētu:
- būt ekonomiskām (laika un izmaksu ziņā) , ekoloģiskām un ar ilgstošu efektivitāti;
- attīstīt spēju ātri adaptēties nākotnes pārmaiņām, lai nebalstītos tikai uz iepriekšējo praksi;
- katram darbiniekam būt individuālam un brīprātīgam. Lēmumiem jānodrošina darbinieku atbildību, izveidot organizācijā pašregulācijas mehānismu un pāšizglītošanās koncepciju;
- veidot darbiniekiem radošu domāšanu un prasmi mācīties neatkarīgi no veicamā uzdevuma;
- izsaukt emocijas un, protams, būt skaistuma iemiesotiem!
Alberts Enšteins esot teicis, ka vislielāko mīlestību gūst tie, kas visvairāk padarījuši cilvēci un cilvēku dzīvi cēlāku. Tas vispirms attiecināms uz dižajiem māksliniekiem, bet mazākā mērā uz lielajiem zinātniekiem. Padarīt cēlāku nav zinātniskā pētījuma rezultāts, bet gan tieksme izprast, radošums un uztvere garīgā darbā.
Māksla kā izziņas metode, kas pamatojas uz intuīciju, mūsdienās ir ideālākais instruments, lai veiktu pārmaiņas, jo:
- tā ir ekonomiska. Sekundes laikā kāds tēls (caur kreiso smadzeņu puslodi) var nodot tūkstošiem cilvēku to, ko ar vārdiem un faktiem var nodot tikai ilgstošā laikā (caur labo puslodi);
- tās efekts ir ilgstošāks, jo ir emocionālāks (atstāj paliekošu iespaidu uz visu mūžu);
- tā neuzpiež „kā vajaga”, bet uzdod jautājumu un aicina skatītāju radošai sadarbībai, tā attīstot biznesam tik nepieciešamo intuīciju un iztēli;
- tā palīdz izdarīt nākotnes prognozi, pamatot tagadni un analizēt pagātni, iekļaujot loģiku un attīstot tieksmi mācīties. Tas, ko māksla rada šodien būs paliekoša arī pēc daudziem gadiem – mūsdienu māksla ir kā „nākotnes laboratorija”.
Sastopami kolekcionāri un mākslas zinātnieki, kuri ātrāk nekā citi nosaka jaunā mākslinieka iespējamo talantu. Līdzīgi darbojas cilvēki, kuri ne tikai saredz iespējas sava uzņēmuma konkurētspējai, bet pārliecina „kreisās puslodes” pārvaldi veikt „labās puslodes” eksperimentu.
Prasme „lasīt, rakstīt un runāt” ar mākslas līdzekļiem ir biznesa priekšrocība, jo mākslinieks izsenis ir filozofs un domātājs, bet māksla ir viņa „kods”. Iepazīt pasauli caur mākslu – tas ir neizmantots instruments, lai analizētu pagātni, veidot tagadni un paredzēt nākotni. Kāpēc lai bizness neiemācītos lasīt šo „kodu”? Mūsdienu klasiskais menedžers ir vajāks tur, kur spēcīgāks ir menedžers mākslinieks. „Māklsas ēras” noslēpums ir fizikas, lirikas un ekonomikas sinerģija.
Izmantoti publicēti materiāli