Kā mācīt savadāk

Kā mācīt savādāk?

Romans Vitkovskis

Ilgus gadu simtus māca apmēram vienādi un to pašu, piemēram, skolā algebru, kas ir pati daudzus simtus gadu veca, bet par spīti dažādiem izglītošanas paņēmienu dažādošanai ieguvumi ir visai vāji. Ir lietas, ko bija jāignorē, jo nebija piemērota modeļa tam, kas notiek cilvēku galvās un viss notika tikai balstoties uz ārējiem novērojumiem (attīstījās psiholoģija, pedagoģija, u.c.), jo galvās iekšā pilnībā neviens līdz šim nav ticis – tātad darbs ar melno kasti.Cilvēku galvās darbojas viss tas, ko esam iemantojuši piedzimstot + tas, ko no zīdaiņa vecuma esam ieguvuši ar pašu līdzdalību + skolotāju, profesoru u.c. izglītošanas pasākumiem.Šī raksta mērķis ir parādīt kāds bija ceļš uz pietiekami labi tuvinātu priekšstatu par to, kas notiek galvās un kas notiek, ja to ignorē.

Ļoti būtisks ievads no vēstures

1977. gadā zinātniskais un nodaļas vadītājs nosūtīja mani uz konferenci par „vienotu informācijas meklēšanas valodu”. Konferences laikā sapratu, ka viss ir kaut kur šķērsām, jo lingvisti un citi speciālisti tika ieguldījuši arvien lielākus resursus, bet ieguvums dila kopā ar resursu palielinājumu. Pat tāda prasība, kā tantiņas jautājums bibliotēkas kompjūtera veida bibliotekāram – lūdzu iedod man kaut ko par mīlestību nevarēja tikt izpildīta. Es sapratu, ka tā nevar, jo problēma ir kaut kur tajā, ka mēs visu uztveram aptuveni un turpat reizē pietiekami precīzi, lai varētu pilnvērtīgi eksistēt. Tā, kā universitātes skaitļošanas centrā nodarbojos bez programmēšanas arī ar induktīvā izveduma teoriju, tad sāku no tās, jo tā tika uzskatīta, kā izziņas un jaunrades procesa modelis, kā arī bija man vistuvākā. Induktīvā izveduma teorija, īsi sakot, ir darbs ar melno kasti, kur, apskatot to, ko tajā ieliekam un ārā saņemam, mēģinām uzminēt, kas ir melnajā kastē, uzrakstot uz garas lentes katrā lentes iedaļā hipotēzi (kaut kādam rīkam - hipotēzei iedodot to pašu, ko melnajai kastei, ir jādabū ārā to pašu, ko izdod melnā kaste, bet nākamajā solī var hipotēzes izdotais nesakrist ar melnās kastes izdoto un tad ir jāmaina hipotēze nākošajā lentes iedaļā) par to,  kas dzīvo melnajā kastē. Par hipotēzi nosauksim melnajā kastē dzīvojošā hipotētisku rīku/analogu, piemēram, ieliekam melnajā kastē gaļu un dabūjam olu – hipotēze krokodils, ieberam graudus un dabūjam olu – mainām hipotēzi – tagad vista, jo vista arī ir visēdājs utt.  Matemātiķis Golds formulēja, ka, ja no kādas vietas, ko iepriekš nezinām, līdz bezgalībai sākam rakstīt vienu un to pašu, tad esam uzminējuši, kas dzīvo melnajā kastē. It kā vienkārši, bet ir viens liels trūkums – ja tā mēs pazītu pasauli, tad vajadzētu bezgalīgi ilgu laiku, lai atšķirtu krēslu no kafijas tases. Vai vispār kādam ir vajadzīga lielā un baltā patiesība kaut kad, bet nevis tūlīt? Nav vajadzīga un tāpēc ienāca prātā doma aizvietot teorētisko patiesību ar lietojamu patiesības kandidātu. Ja nu uztaisām augošu kritēriju hipotēzes rezultātu sakritību skaitam ar melnās kastes rezultātu skaitu, tad katru reizi hipotēze dos kaut ko arvien vairāk sakrītošu ar melno kasti, bet līdz bezgalībai darbojoties būs uzminēts tieši tas, kas dzīvo melnajā kastē. Protams, par galvām runājot, viss grozās ap attēliem nevis taustāmām lietām. Šī doma pašu pārsteidza, jo izpratu, ka tiešām mēs visu uztveram un atceramies aptuveni un ar laiku arvien precīzāk nevis absolūti precīzi. Ticis galā ar patiesības nevajadzību, sāku apdomāt to, kāpēc vispār nevarēja atbildēt uz tantiņas jautājumu. Varam analizēt tekstu vārdu pa vārdam, pa vārdu kopām, bet ir tāda lieta, kā jēdziens ko var nosaukt dažādos vārdos un pat nenosaucot dot tā aprakstu ar dažādiem vārdiem un visi tāpat sapratīs. Visiem ir skaidrs, kas ir krēsls, ja pateiks – lieta uz kuras var sēdēt un atbalstīt muguru. Katrs konkrēts krēsls ir jēdziena par krēslu atsevišķs piemērs – jēdziena noteikts pārstāvis. Tā maz pamazām braucot tālāk nonācu līdz lietu pazīšanai, atmiņai, domāšanas solim utt.Tā pamazām tika uzbūvēts galvas modelis, kas nebūt nepretendē uz baltu un lielu patiesību, bet ir kādu laiku lietojams tāpat, kā viss mūsu radītais.

Kas tad varbūtiski notiek cilvēku galvās?

Kā jau minēju iepriekšējā nodaļā lielā baltā patiesība nav vajadzīga un iespējama, bet mēs lietojam tai tuvinātus kandidātus – hipotēzes. Ko tad mēs atceramies un kā pazīstam? Mums šķiet, ka atceramies it kā konkrētas lietas, bet pazīstam lietas vispār un līdz ar to konkrētas lietas. Piemēram, pazīstam automašīnu un pazīstam tieši kaimiņa automašīnu. Daudz kas mums šķiet, bet nav taisnība. Pēc manām domām daudzas attēlu pazīšanas programmas to pirmsākumos tika būvētas pēc to rakstītāju spējas aprakstīt atpazīstamo lietu – kājas četras, taisnas vai izliektas vērstas no plakanas platformas uz leju, utt.. Nedomāju, ka mūsu galvās dzīvo šādi apraksti.  Lai visu aprakstītu tā, lai neadvancēts lasītājs saprastu par ko ir runa un intuitīvi sajustu, ka tas ir dabiski, nākas paskaidrot to lietu būtību ar kurām rīkosimies. Visiem ir zināms, kas ir pavārgrāmata ar ēdienu pagatavošanas receptēm, tāpat daudzām iekārtām nāk klāt instrukcijas, kas ir tās pašas receptes, jeb darbību apraksti soli pa solim, kuras izpildot iegūs vēlamo rezultātu. Ja kaut ko intuitīvi iztēlojamies, kā kaut ko var izdarīt, tad tam ir iespējama arī uzrakstīta recepte. Receptes datoram ir programmas, kuru lielu daļu pēdējā laikā dēvē par aplikācijām. Vispār interesanta terminoloģija, jo aplikācijas ir dekori, kas iegūstami krāsainus papīrus līmējot uz kartona un tādus kādreiz taisīja pamatskolas pirmajās klasēs. Šeit jau varam pamanīt to, ka valoda ir neviennozīmīga - vienam vārdam atbilst dažādi jēdzieni.

Pamata vienošanās – norunas.

Vispār mēs visi dzīvojam norunu pasaulē, kur vārds „vārds” valodā pats ir kādreiz izveidojusies noruna, norunājam tikšanās laiku un vietu, norunājam attiecības u.c. Tāpēc arī šoreiz bez norunām neiztikt. Vienosimies - norunāsim, ka receptes, instrukcijas, aplikācijas un visādi citādi sauktus darbību aprakstus dēvēsim par programmām – nav labs termins jo pārāk asociējas ar datoriem, bet ir tomēr tuvāks kaut kam, ko pildot var dabūt vēlamo. Ar programmu iespējām, grupējumiem, darbības laiku, garumu, īpašībām un vēl ko citu nodarbojas rekursīvo funkciju teorija, algoritmu teorija un automātu teorija. Tajās ir pierādīts, ka netriviālu programmu var uzlabot tā, lai tā strādā ātrāk, ir pierādīts, ka ir programmas, kas uzražo citas programmas utt. Būtiski ir zināt, ka ir programmas, kas spēj, piemēram, uztaisīt jebkuras krūzītes analogu attēlu, vai cita programma jebkuras  ķemmes analogu attēlu. Šos pierādītos faktus uzņemsim ar ticību, jo tos var pārbaudīt izlasot atbilstošo zinātnisko literatūru. Vienkāršības labā vienosimies, ka ievadā minētās lietas melnajā kastē būs programmas - attēli un viss, kas cits, bet hipotēzes būs programmas attēli. Lai būtu vienkāršāk, vienosimies, ka programmas veidos attēlus, kuros ietilpst vizuāls fiksēts attēls, kustības attēls, skaņas attēls, taustes attēls u.c. attēli.  Protams, vēlreiz pieminēsim, ka teorētiski visas hipotēzes/programmas rakstām uz lentes, kas ir sadalīta vienādās iedaļās, katrā iedaļā pa hipotēzei/programmai atbilstoši kārtējam eksprimentam ar melno kasti, kur apskatot to, kas tika ielikts melnajā kastē un kas no tās iznāca ārā. Advancētākiem lasītājiem ir zināms, ka datorprogrammu pirmteksti sastāv no „0” un „1”, kur šo skaitli - programmu binārā skaitīšanas sistēmā var viegli pārvērst naturālā skaitlī, tāpat, kā pēdas un jardus metros un centimetros. Šo naturālo skaitli nosauksim par programmas numuru.  Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir lietojamības kritēriji. Tos pieņemsim šādus – programmas/hipotēzes atbilstība prasībām, lai to uzrakstītu uz lentes kārtējās iedaļas ir sekojoša – programmas saražotajam ir jāsakrīt ar melnās kastes saražoto ne mazāk, kā kaut kādā daļā, piemēram, 2/3 punktos/vietās, bet nākamā solī jau ¾ punktos/vietās, t.i. jābūt arvien labākai sakritībai.

Pirmie soļi uz atcerēšanos jeb atmiņu

Ko tad īsti mēs atceramies un vai šim fenomenam ir iespējams modelis – pietiekami derīgs analogs, jo smadzeņu pētnieki vēl tik tālu nav tikuši, lai precīzi pateiktu ko un kā tās atceras. Atcerēties visu pēc kārtas, kā fotogrāfijas nav īsti labi, jo tad būs problēmas ar konkrētā attēla sameklēšanu, kā arī ar tās iekārtas/smadzeņu apjomu, kurā to visu ierakstīt. Daba noteikti ir gājusi vienkāršāku un racionālāku ceļu. Tātad sāksim vēlreiz no sākuma – mums ir KĀDS (visdrīzāk ģenētiski inspirēts un galvā piedzimstot esošs, bet šeit programma, kas var uzražot un ražo citas programmas. Bija pētījumi un praktiski eksperimenti programmu sintēzei pēc piemēriem.), kam ir kāda jauna lieta, ko viņš sāks iepazīt. Šis KĀDS ir arī galīgi uzrakstāma recepte un dod atbildi galīgā laikā. Jauno lietu varam uzskatīt par to, kas it kā ir melnajā kastē un uz lentes. Pirmajā tās iedaļā KĀDS ieraksta programmu (tās numuru – naturālo skaitli, kas ir programmas teksts izmantojot 0 vai 1 un to pārvēršot naturālā skaitlī), kas pretendē attēlot visu to lietu kopuma attēlus, ko pārstāv konkrētā lieta (attēli nav tikai taustāmu lietu attēli, bet arī sajūtas, kustības u.c.). Pēc kāda laika atkal KĀDAM ir novērošanai tā pati lieta vai tai līdzīga un KĀDS atkal padarbina pirmajā iedaļā uzrakstīto programmu un skatās vai tas, ko KĀDS redz, ir aptuveni tas pats attēls, ko uzražoja programma, ja ir, tad to pašu programmu KĀDS ieraksta otrajā iedaļā, ja nē, tad KĀDS maina programmu pret labāku, ko ieraksta otrajā iedaļā, utt.. Ja programma ražo pavisam ko atšķirīgu (uzlabošanas mēģinājums izgāžas), tad KĀDS sāk tādu pašu jaunu procesu ar jaunu lenti, jo izskatās, ka sadūries ar lietu no cita kopuma. Šis KĀDS vienmēr var uzrakstīt lentes iedaļā programmu/numuru, jo pats KĀDS ir programma, kas māk raksīt programmas – recepte, kurā ir uzrakstīts, kā var rakstīt receptes, piemēram, dažādām zupām. To kopumu, kam programma/KĀDS raksta attēlu taisīšanas programmu virkni, ko rakstīs lentes iedaļās programma/KĀDS izvēlas saskaņā ar pašā ierakstītiem principiem, ko šobrīd nezinām. Protams, programma/KĀDS nedarbojas pēc tā, kā mums šķiet var būvēt automašīnu un citu lietu attēlus, bet tikai pēc paša dziesmugrāmatas.

Vispār jāpieņem tas, ka šis KĀDS ir katram individuāls un izskatās, ka šis KĀDS tiek daudzkārt dublēts un aizsargāts smadzenēs, kā arī tas nāk kopā ar piedzimšanu, kā mūsu ģenētiskā koda būtiskākais ieguldījums.

Šis ir būtiskākais pieņēmums galvas modelim.

KĀDS arī nodarbojas ar visu paša sataisītā uzkrāšanu, meklēšanu un visa paša sataisīto programmu darbināšanu No visa teiktā prasās dabisks secinājums, ka KĀDAM jāatceras ir programmas/KĀDS pēdējā lentes iedaļā ierakstītā programma, kas kandidē uz visu jomas lietu attēlu ražošanu. KĀDS saņemot kārtējo attēlu vispirms pameklē savās uzražotajās programmās vai kaut kas jau neder, lai uzlabotu, bet, ja kaut kas der, tad pēc analoģijas – pēc tuvākās līdzības izmanto jau senāk uzbūvēto, lai no tā jau gataviem fragmentiem uzbūvētu kaut ko jaunu, kas tomēr būs un ir vecā atvasinājums. Tāpēc automobīļu pirmsākumos tie izskatījās pēc karietēm un ir vēl virkne citu piemēru, kas apliecina to, ka daudzreiz jaunais ir veidots pēc analoģijas ar veco. Par to, kā notiek momentāla pazīšana un kā atceramies konkrētu lietu attēlus tiks izrunāts tālāk, bet tagad saskaņā ar norunu/vienošanos mūsu modelis atcerēsies programmu numurus jeb pašu programmu kodus – recepšu tekstus. Izskatās, ka KĀDS ir arī datu bāzes administrators un visa procesa vadītājs. Reāli KĀDS ražo tās programmas, kas var uzražot attēlus visam tam, uz ko ir atvēzējušās, kur ne vienmēr tas ir tas, kas sakrīt ar novērojamo.

Vēl viens modelis tam pašam

Iedomāsimies, ka KĀDS ir zīmēšanas skolotājs, kas palīdz mācīties zīmēt saviem skolniekiem. Redzot kādu lietu, viņš izsauc savu nesagatavoto skolnieku un saka – tagad tu mācīsies uzzīmēt to, ko tu redzi un visu, kas tavuprāt var būt vienā maisā līdzīgs ar redzēto pēc paša izvēlētiem kritērijiem. Skolnieks kaut ko uzzīmē.  Nākamajā reizē KĀDS liek zīmēt citu lietu ar domu, ka tā varētu būt no skolnieka maisa un skolniekam ir divi varianti – vai nu piemācīties, lai varētu šo lietu uzzīmēt, vai jāsauc cits skolnieks, kas taisīs citu maisu. Skolotājs pieņem skolnieka darbu tikai tad, kad viņš pēc KĀDA noteiktiem kritērijiem ir padarījis oriģinālajam objektam tuvāku bildi kā iepriekš. Ja iestājas moments, kad skolnieks ilgāku laiku netiek vairāk mācīts, jo viss viņa zīmētais sakrīt ar KĀDA kritērijiem, tad KĀDS viņam piešķir vārdu un pasludina par jēdzienu, kas var ar laiku mainīties, jo kaut kad KĀDAM vajadzēs vēl konkrēto skolnieku pamācīt labāk zīmēt vai atsaukt citu skolnieku.Vienosimies turpmāk programmu/KĀDS īsi saukt par Galvu. Tik vienkārši, kā prasta numuru saraksta izveidošana viss nebūs, bet tas ir viens no pamata pieņēmumiem. Uz šādu soli virza arī mūsu spēja iedomāties kādu lietu, piemēram, gleznu, kur, aizverot acis, mums parādās kaut kāda glezna rāmī, ar krāsām, bet īsti nenosakāma kura tieši tā ir – kaut kas, ko atceramies kā gleznu, var būt arī mazliet konkrētāki attēli, bet katram savu un visai nenoteikti. Ja mēģinām atcerēties kādu konkrētu gleznu, piemēram, Džordžones Venēru, tad aprises jau ir visai konkrētas. Tas it kā apstiprina domu, ka varētu būt kaut kas, kas taisa visu gleznu un pa starpām arī ne gleznu attēlus, bet kuru starpā ir mūsu redzētās gleznas.

Lietu pazīšana.

Ja mums kādas lietas attēls ir atmiņā, tad to varam pazīt – atskaņot ar jau iepriekš uzbūvētas programmas palīdzību un salīdzināt. Protams, parādās jautājums – kā iepriekš nekad neredzējušam, piemēram, „ZIM” (PSRS laikos, 50-tajos gados ražota septiņvietīga automašīna)  izdodas to pazīt, kā automašīnu, jo šīs konkrētās automašīnas nav viņa atmiņā? Kāpēc ir vesela virkne lietu, kuras gandrīz nekļūdīgi pazīstam un šīs pazīšanas kvalitāte ļoti ilgstoši vai pat vispār laika gaitā netiek mainīta. Viss var tikt modelēts, kā dažādo hipotēžu/programmu stabilizēšanās dažādu lietu apskates gaitā. Tagad apskatīsim situāciju, ka jums apskatē nonāk „Toijota”, tad „Ford”, tad „Dusenbergs” (pagājušā gadsimta sākuma automašīna) u.c. un uz lentes Galva raksta to programmu numurus, kas spēj uzražot visu šo redzēto automašīnu attēlus. Ja kārtējā programma – hipotēze slikti tiek galā ar uzdevumu (nespēj uzražot pietiekami labu konkrēti apskatāmās automašīnas attēlu), tad Galva maina programmu pret labāku – ar citu numuru. Pēc kāda laika, ja iestājas situācija, kad programma netiek mainīta pietiekami ilgu laiku (piemēram, noturās vismaz tik soļus cik ir prasītas sakritības programmas ražotajam ar melnās kastes ražoto), tad sakām, ka process ir stabilizējies un esam ieguvuši jēdzienu – programmu, kas spēj uzražot, piemēram, visu atomašīnu attēlus – jēdzienu par automašīnu. Protams, katra jēdziena iegūšana prasa daudzu lietu apskatīšanu – t.i., novērojumus, kas prasa laiku. Ja ir jēdziens, tad apskatot lietu tiek darbināta programma, kas rāda šīs lietas attēlu, ko var salīdzināt ar apskatāmās lietas izskatu un tādējādi, attēlu salīdzināšanas rezultātā, lieta tiek pazīta jēdziena līmenī. Visiem ir zināmi gadījumi, kad esam pārskatījušies un atpazinuši pavisam kaut ko citu redzētā vietā. Tas dabiski izriet, ja atmiņa un pazīšana tiek veidota tā, kā aprakstīts. Par novērojumiem praksē nevis modelī ar melno kasti ir jāmēģina iejusties visā tajā, kas savā dzīvē tika apskatīts, lai nonāktu pie jēdziena – automašīna. Vairāki riteņi, pārvietošanās, cilvēki iekšā, stūrēšana, bagāža, krava, motors, logi, lukturi, un virkne citu lietu, kas, kā mums šķiet, veido kopumu – automašīnu. Galva noteikti izmanto kaut ko citu, lai nonāktu pie automašīnas, bet to mēs praktiski neuzzināsim. Mums ir arī iespēja vairākus jēdzienus no redzētā salikt kopā un pasviest sev - Galvai, kā jaunas lietas, piemēram, krūzītes, šķīvīšus, kanniņas, kā vienu veselu un iegūt jaunu jēdzienu – servīze. Tātad jēdzieni nāk ne tikai no novērotā, bet varam tādus būvēt paši savā apziņā. Atmiņas un pazīšanas modelis ir tas, uz kā var būvēt galvas modeli, jo šis ir tikai sākums, jo ir jāatbild uz jautājumiem – kā atceras vai pazīst konkrētas lietas?, kāpēc pazīst praktiski momentāli?, kāpēc varam atcerēties notikumus?, kā ievirzīt atmiņas un pazīšanas procesus tā, lai mēs aptuveni vienādi uztvertu lietas?  kas ir domāšana?, utt.

Viens no pamata pieņēmumiem ir, ka Galva var pamest pati sev kādu objektu kopumu, lai uztvertu to kā vienu veselu objektu. No šāda pieņēmuma nāk arī abstraktu lietu jēdzieni.

Pazīšanas un atmiņas individualitāte.

Katram mums bija dažāda tikšanās ar lietām un to kombinācijām, tāpēc katram programma, kas ir stabilizējusies un tapusi par jēdzienu, atšķiras no citas personas programmas. Neviens nevar ielikt savas acis cita cilvēka acu vietā un izdzīvot viņa dzīvi precīzi soli pa solim, kas rāda, ka katram jēdziens ir izveidojies individuāli un mēģinot atcerēties kafijas tasīti katram būs savas oriģināls jēdziena attēls. Katram ir sava Galva, sava lietu secība kādā tās tiek apskatītas un laiks – soļu skaits (var stādīties priekšā, kā taktis, vai piemēram laika porcijas pa 12 sekundēm, u.c.), kas tiek atvēlēti dažādiem apskates posmiem. Ievērosim, ka ir iespējams un vajadzīgs šāds taktsmērs, lai varētu atcerēties konkrētas lietas attēlu.

Kopējā bilde – kadrs.

Iepriekš bija runa par to, kā veidojas atsevišķi jēdzieni/programmas kaut kādam lietu kopumam, kas izveidojas katram individuāli. Mēs apzināmies, ka mums katru brīdi skats tver nevis izolētas atsevišķas lietas, bet veselu lietu kopumu - vēl reāli redzam tādas lietas, kā kustību, kaut ko taisnu, kaut ko līku, raupju, smaržojošu, smakojošu, skaļu, utt. Līks un taisns arī ir jēdzieni, kas kopā ar veselu virkni citu var piedalīties kādu lietu attēlu papildināšanā. Redzam dēli, kā lietu, kā arī pamanām, ka tas ir sameties līks. Tā ir mūsu ikdiena. Tātad visu šo attēlu – kadru, kā filmā, redzam, dzirdam, sajūtam ik brīdi. Pie domas, ka vajadzēs modelēt kadru, tā atminēšanos un tajā konkrēto lietu atminēšanos, jau tiku nonācis un lielākā problēma bija izdomāt, kāpēc varam atcerēties iepriekš esošu telpu, cilvēkus tajā un konkrētus personāžus, kā arī citas lietas, piemēram, mēbeles. Vistuvāk bija doma, ka katru kadru, ko novērojam, turpat atskaņo visu to jēdzienu kopums, kas piedalās šajā kadrā iekļauto un novēroto lietu attēlu ražošanā – aptuvenā kopēšanā, ko visu laiku salīdzina ar novērojamo. Līdzīgi, kā uzņem kino – katra aktieru darbība, runa un telpa tiek fiksēta uz filmas un katrā brīdī varam slīdzināt filmas kadru ar atbilstošo aktieru stāvokli, runu un telpu, kurā viņi darbojas. Ja tā ejam soli pa solim – taktīm, tad katras takts rezultāts ir pārbaudāms. Tātad vēlreiz – kadra bildi būvē jēdzieni/programmas, kas katru mirkli atkārto to, kas tiek redzēts, dzirdēts, sajusts, utt. Pārbaude notiek katru mirkli iekšējo uzbūvēto attēlu salīdzinot ar novēroto. Ja pārbaudē kaut kas nav tā, tad vai nu tiek uzlabota kāda programma/jēdziens, vai tās vietā ņemta kāda cita programma/jēdziens – par to var izlasīt iepriekš rakstīto, kā tas notiek. Ar minēto atmiņai nepietiek, jo ir jāatceras kadru secība un konkrētās lietas tajā. Lai šādu problēmu risinātu, vajadzēja ievest divas lietas – visu lietu attēlu – jēdzienu un to uzražoto konkrēto lietu attēlu saistību, kā arī secības ievērošanu, jo atceramies to, kas pēc kā sekoja. Šeit vajadzēja pieņemt lēmumu – pieņemt, ka tas notiek un neinteresēties kāpēc, jo tas tā ir un varam pieņemt to, kā eksperimentālu rezultātu, ko iekļaujam modelī, vai pamēģināt modelēt šo situāciju. Izdomāju modelēt un nonācu pie secinājuma, ka ir jāiedarbina bioloģiskais pulkstenis, kas sāk darboties vismaz kopš dzimšanas un skaita taktis visu mūžu. Par jēdzienu saražoto attēlu saistības izveidošanu liela problēma nebija, jo katram jēdziena saražotajam konkrētajam attēlam konkrētajā kadrā varam pierakstīt visus tā kaimiņus – citu jēdzienu saražotos attēlus, prasti sakot, katram pielikt references uz visiem citiem. Takts mēra ieviešana sākot no nulles izveido noteiktas takts numuru tai situācijai/kadram ko novērojam. Programmām ir parasti ieeja un izeja, jeb dati ko jāapstrādā ieejā un rezultāts izejā. Tas tāpat kā virtuvē – receptei tiek iedoti produkti un ārā saņemam to, kas iznāk, ja recepti pilnībā izpilda. Tātad pēc šādas loģikas iedodot, piemēram, cilvēka sejas jēdziena programmai kadra takts numuru vajadzētu rezultātā iegūt tieši konkrētā cilvēka seju, kas ir piedalījies konkrētajā kadrā konkrētajā taktī. Tam pašam būtu jānotiek ar visiem kadrā iesaistītajiem jēdzieniem. Tātad, ja pieņemam, ka jēdziens no konkrēta takts numura izsniedz konkrētas lietas attēlu, kas atbilst šim takts numuram, tad atceroties takts numuru varam iegūt tās konkrētās lietas attēlu, kas piedalījusies kadrā tieši tajā laikā. Tagad visus kadrus saveidosim tā, ka atmiņā būs jēdziena adrese - numurs, takts un references uz katru kaimiņu. Tas ir garš saraksts, bet garantē, ka pēc jebkura kadra dalībnieka varam uzbūvēt visus pārējos dalībniekus un pat viņu konkrētos attēlus. Tātad pirms nedēļas ballītē klubā bija galdi, glāzes un cilvēki, bet cilvēki bija Jānis, Anna, Ilze, Agris un glāzes bija garas, bet galdi apaļi. Tas visai tuvināti, jo atmiņas par ballīti vizuāli būs visai savādākas, bet tas tā piemēram. Protams, ka visi ar jēdzienu sataisītie attēli būs visai tuvināti, jo būs atkarīgi no novērojumu skaita un laika, jo katru brīdi mums nāk priekšā cits attēls – kadrs un katram ir jāatrod visus nepieciešamos jēdzienus, kurus ir jānodarbina, bet jēdzieniem attēlu ražošanai laiks ir ierobežots un rezultātā viss ir pusfabrikāts (ja jēdzienam ir jāražo jau iepriekš uzražots attēls – persona vai mēbeles ir iepriekš redzētas, tad tas notiek ātrāk un pilnīgāk – to var visai prasti pierādīt). Tāpēc arī daudzās lietās liecinieki nevar daudz aprakstīt redzēto, jo viņu atmiņā tas viss ir visai aptuveni. Kopumā it kā ir izdevies noformulēt – aprakstīt, kā mēs varam ejot pa kādu svešākas pilsētas ielu, ieraugot pazīstamu stūri, atrast pareizo ceļu atpakaļ.

Asociāciju ķēdes.

Ja man ir jāatceras kaut kādu kadru konkrēti no bijušā, tad ir jāmēģina atcerēties ar ko tas ir bijis saistīts – konkrētu personu, lietu, laiku, vietu u.c. Ja kādu no minētiem sastop biežāk, tad izmantojot viņa takts numuru nonākam tur, kur vajag. To parasti sauc par asociatīvo atmiņu – Jāņa atcerēšanās pasākumam ir jāatceras galds pie kura svinējām Jāņus un tad arī Jānis tika atcerēts. Protams, daudz ko neatceramies, bet modelējam tālāk – to lietu jēdzieni un konkrētu lietu takts numuri un references uz kaimiņiem, ko sastopam biežāk brauc pēc „pludiņa” principa uz augšu sarakstā un tāpēc ar viņiem visu var dabūt ātri un bez pūlēm, bet, ja viss ir tālu nogrimis, tad iespēja atcerēties ir tikai tad, ja kāds kadra dalībnieks ir saistīts ar kādu, kas ir saraksta augšgalā. Tā arī notiek, jo bieži nevaram kādu konkrētu uzvārdu atcerēties, bet paiet laiks un tas uzpeld, jo esam ieraudzījuši konkrētu vāzi, ko varam ar tās referencēm novest tieši pie meklētās personas attēla.  Izskatās, ka smadzenes saskaņā ar šo modeli neko neaizmirst, bet viņām nav laika pārlasīt visu datu bāzi, jo visu laiku ir jāapstrādā jauna ienākošā informācija – jātaisa novērotās bildes dublikāts un tas jāsalīdzina ar novēroto.

Talants

Skaidri zināms, ka programmas, kas taisa kādus attēlus var strādāt ātrāk vai lēnāk. Ja kādā jomā programmas strādā ātrāk, tad var teikt, ka šajā jomā ir talants.

Domāšanas solis.

Domāšanas solis ir visdiskutablākais, jo izskatās par vienkāršu, bet daba darbojas pēc mazākā enerģijas patēriņa principa. Šis galvas modelis tika radīts izslēdzot visas sajūtas, kas attiecas uz mūsu fizioloģiju – izsalkumu, sāpes, diskomfortu, mīlestību, u.c., kas praktiski izslēdza motivāciju domāšanai. Ja mums ir konkrēts kadrs, tad varam palaist tajā darbojošos jēdzienu komplektu paturpināt – paražot „savas samaitātības ietvaros” šo kadru jaunus attēlus un tad dabūsim to, ko iekšēji esam uzbūvējuši, jo tikai šajā brīdī jēdziens ražo to, kas ir ātrāk un vieglāk uzražojams, jo cita uzstādījuma nebija. Rezultātā kaut ko ieguvām, kas kaut kam der vai nekam neder, bet tas ir radošuma solis. Kadra konfigurācija ir sākuma nosacījums, jo tā nosaka kādā versijā būs tajā jāiederās. Vispār par domāšanas soli būs nākamā nodaļa, bet ir vesela virkne problēmu, ko varu modelēt šeit pat, bet par kurām nākas padomāt, kā tās labāk formulēt. Viss jaunais tiek uzražots no vecā ir visai veca tēze un, izskatās, ka tā nav bez pamata, ja uzskatām, ka eksperimentāli un teorētiski atklātais ir tas pats vecais. Protams, var būt vēlme uzzināt atbildes uz dažiem jautājumiem un uzsākt jaunus eksperimentus, kas dos rezultātus, bet pie to pabeigšanas varam uzskatīt, ka tas ir tas pats vecais, jo eksperimenti atbild uz jautājumu „kā tas notiek?”, bet domāšanai ir jāatbild uz jautājumu „Kāpēc tas notiek?” un tātad galvai ir jāveido modelis no tā, ko labi pazīst (ir jēdzieni, analoģiskas situācijas - kadri u.c.), kas sader ar eksperimenta norisi un iznākumu, kā arī intuitīvi parāda kāpēc tas notiek. Tad, kad zinām kāpēc var iet tālāk.

Tā visa ir belistrika – kā būtu, ja būtu, bet priekšā ir smags uzdevums - uz iepriekš aprakstītā pamata izveidot modeli domāšanas solim un radīšanas solim.

Viens pieņēmums droši uzprasās – domāšanas motivācija ir diskomforts.

Apmācība

Lai vispār sāktu sarunu par domāšanas soli, nāksies vēlreiz atgriezties pie atmiņas, pazīšanas un tikai pēc tam pie domāšanas soļa. Ja aprakstīto galvas modeli ieliksim kādā citā vidē, tad būs uij, uij, uij, cik laika jāgaida kamēr tāds sāks nonākt pie jēdzieniem. Izrādās, ka daudzu simtu tūkstošu gadu laikā cilvēki ir iemācījušies apmēram uzminēt ko un kā rādīt bērniem, lai viņi būtu apmēram līdzīgi vecāku vēlmēm. To, ka līdz šim nav varējuši precīzi uzminēt, var apstiprināt jebkuri vecāki un tātad to varam pieņemt par sava veida aksiomu. Tātad apmācības metode saduras ar pamatīgu aptuvenību, esošu tuvinātu, lietojamu rezultātu esamību un tādām problēmām, kas jau ir saistītas ar informācijas eksponenciālu augšanu. Iepriekš aprakstīto modeli var apmācīt pēc vecās piramidālās shēmas – panāk vienu soli, kad atbilde ir tā, ko sagaidām, tad pie otrā soļa, kur tiek pastrādāts pie pirmā soļa un sāk nākošo soli utt., bet tas ir neproduktīvi, jo patērēs neadekvāti ilgu laiku un apmācāmais nomirs pirms būs kaut ko apguvis. Šāda pieeja tikai rāda, ka ir iespējama konstruktīva/realizējama apmācības metode un ka nekad nevar atrast  labāko. Tas izriet no virknes teorēmu no rekursīvo funkciju teorijas un induktīvā izveduma teorijas, kuras neminēsim, bet šoreiz uzņemsim ar ticību un intuitīvo sajūtu, ka tiešām tā ir. Tīri praktiski varam secināt, ka jau dažus simtus tūkstošu gadu meklējam labāko apmācības metodi un neesam atraduši. Es atspēros no sava „galvas” modeļa un sāku meklēt, kā kādu var apmācīt tā, lai iegūtu apmēram to pašu, ko sagaidām. Lielākā problēma ir tā, ka eksperimentāli tas ir jau noticis daudzu simtu tūkstošu gadu laikā un tagad sastopas ar visai grūti atrisināmām problēmām. Visu laiku cilvēki izgāja no prakses un kā viņiem šķita, kā vislabāk iemācīt. Grieķu akadēmijas balstījās uz disputiem un spēju pierādīt savu viedokli ar loģikas, novērojumu un visa kā cita tajā laikā pieejamā. Tālāk monoteistiskās reliģijas ieviesa kanonus un bija tikai viena versija – iemācies un atkārto, kas divus tūkstošus gadus prevalēja un šo inerci vēl sajūtam šodien. Protams, bija eksperimenti, uz tiem balstītas atziņas, jaunas teorijas, bet izglītībā tomēr tiek lietota vecā formula – iemācies un atkārto kaut arī ar vājiem mēģinājumiem izveidot kaut kādu izpratni par notiekošo. Šodien to mēģina aizstāt ar situāciju izspēli, kurās pastāv līdzīgas lietas, lai apmācāmais varētu tās kaut kā saistīt, kas nav slikti, bet tas lielākoties noved pie dažādu piemēru apskatīšanas, kur pašam apmācāmajam nav jēdziena par apskatāmo lietu un tās piemēriem. Praktiski izpratne tieka atstāta pašu apmācāmo ziņā – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Talantīgākie to varēja, bet visi parējie to nevarēja un nevar pat šodien. Pat šodien STEM priekšmetu mācīšana un mācīšanās ir milzīga problēma, kam tiek veltīta liela uzmanība. Negribu mest akmeni pedagogu un psihologu dārziņā, jo viņi godprātīgi darbojas izmantojot eksperimentus, pieņēmumus, vēsturi u.c. lietas, kas viņuprāt kaut ko var uzlabot. Viņi darbojas ar apmācāmo, kā ar melno kasti un mēģina uzminēt ko un kā tādam jāparāda, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tas notiek jau daudzus gadus, tiek tērēti ļoti lieli resursi pie ļoti maza sekmju pieauguma. Ir radītas n-tās metodes, paņēmieni u.c., bet ieguvums ir minimāls. Protams, tāpat kā vēsturē Ņūtons, Einšteins, Bors un citi šodien arī daudzi talantīgie var. Lielu resursu tērēšana pie maza rezultātu pieauguma liecina, ka kaut kas ar visu šo darbošanos nav kārtībā. Pats „galvas” modelis uzprasās pēc citas pieejas – nemēģināsim strādāt ar apmācāmo, kā ar melno kasti, bet apskatīsim visu apmācību, kā efektīvas metodes  – paņēmiena meklēšanu izejot no „galvas” modeļa, kā tas atceras, pazīst un saista lietas. Tātad meklēsim ceļu, kā hipotētiskās smadzenes vislabāk uztvers – izveidos jēdzienus, kadrus, saites, u.c. Dabiski uzprasās iespēja izmantot analoģiju, ja modelī mācēsim parādīt, kā tāda darbojas. Izskatās, ka Galvai ir jāiedod vēl kāda īpašība – būvējot jaunu programmu – jēdzienu tam vistuvāk būtu izmantot jau iepriekš paša lietotas shēmas – analogus, kas samazina tā resursa izmantošanu. Šī spēja mums nav novērota, bet, ja tāda ir, tad vērā ņemama. Tātad modeļa konstrukcijā parādās pieņēmums, ka Galva pēc iespējas lieto iepriekš izmantotas shēmas – receptes vai to daļas katras jaunas programmas izveidošanā. Tas var būt diskutabli, bet pieņēmumam var derēt. Ja šo pieņemam, tad apmācībai būtu jābūt būvētai tā, lai viss jaunais, ko ir jāapgūst, ir jāsasaista ar veco, kas ir jau sen apgūts, kam ir jēdziens. Tātad nebūs vajadzīga virkne jaunu novērojumu, jo tie tiks aizstāti ar iepriekš izdarītiem un jau apstrādātiem. To var izdarīt jau apzināti pasviežot apmācāmajam informāciju, ka tas ko viņš apskata ir tas pats ko viņš sen jau zina, vai stimulējot viņu pašu to atrast/atcerēties. Atkal bez valodas un citiem informācijas nodošanas veidiem šī nodaļa paliek atklāta līdz nākamajam solim.

Valoda, attēli un citi informācijas nodošanas veidi.

Tikko ir jēdziens, tam piekabina kodu – valodas vārdu, bet tā, kā katram indivīdam jēdziens ir izveidojies individuāli, vārds katram dod citādu attēlu. Gramatika ir saistīta ar jauniem objektiem, kā pirms tam un pēc tam vai tas to dara vai darīja u.c., kas izveido atbilstošas programmas – jēdzienus. Tas tiešām ataino valodas nevienozīmību. Zinātne mēģina ieviest definīcijas un citādus paņēmienus, lai panāktu valodas viennozīmību, bet ne vienmēr sekmīgi, jo pat lielās konferencēs nākas lietot modeļus - līdzības, lai parādītu kādā nozīmē konkrētais vārds – termins tiek lietots. Ļoti bieži ar vienu vārdu apzīmē visai dažādus jēdzienus un tāpat ar dažādiem vārdiem vienu un to pašu jēdzienu. Valodas vārds saskaņā ar mūsu modeli ir attēls (vizuāls, skaņas, taustes u.c.), bet katram savs kaut arī varbūt ne parāk atšķirīgs no pārējo attēliem, bet ne vienmēr, jo attēls, ko iniciē vārds var būt arī visai atšķirīgs. Varam apgalvot, ka katra vārdiski izteikta sentence tiek zemapziņā pārvērsta par kadru secību, kuros piedalās ar vārdiem izsauktie jēdzieni. Nevaram apgalvot, ka tur ir tikai vārdu iniciētie jēdzieni, bet arī vēl kaut kas varbūt būtisks vai nebūtisks, kas tiek izrakts no katra individuālās atmiņas atbilstoši tiem jēdzieniem, kas kaut kur piedalījās. Tāpēc bieži runājot par vienām lietām kaut kur uzplaiksnī arī ar to maz saistītas lietas. Verbālā domāšana ir apmēram 60x lēnāka, kā domāšana tēlos un tas ir eksperimentāli pierādīts. Šo fenomenu nāksies atcerēties tālākā modeļa iespēju analīzē. Bieži varam nodot informāciju ar referenci, ka tas, ko redzi ir tāpat, kā pēdējais konkrētas filmas kadrs un tad informācija tiek nodota vizuāli, citādi tas pats, ko saklausīji tajā un tajā koncertā, kas nodod informāciju audiāli, kā arī var pateikt, ka tas ir tik raupjš, kā smilšpapīrs un tad informācija nododas taustes līmenī. Verbālā izteiksme ir variants, kā varam aptuveni nodot informāciju aptuveni tās uztveres līmenī kādā to iedomājamies nodot, bet bez jebkādas precizitātes iespējām – tikai aptuveni, jo katrs informācijas saņēmējs to pārstrādās savas pieredzes līmenī. Tātad ar valodu varam informāciju nodot citam, bet ļoti tuvināti un pat konkrētu, noslēgtu teoriju ietvaros tas būs visai nevienozīmīgi bez skaidrojošiem modeļiem, kas arī pilnīgu precizitāti negarantē. Tātad mēs visi komunicējam visai aptuveni, bet lietojami, ja izmantojam visas iespējas konkretizēt nodotās un saņemtās informācijas saderīgumu.

Apmācība izmantojot valodu.

Tā kā valoda izveido tēlu virkni, tad apmācībā tiek lietoti termini, lai apmācāmajam izveidotos atbilstošu tēlu virkne, bet ja viņam tiek pasniegti tādi vārdi, kam viņam nav jēdzienu, tad iestājas situācija – zināms&zināms&nezināms&zināms& ...&zināms ir nezināms. Šādā situācijā vienmēr apmācāmajam nebūs iespēja izveidot sev zemapziņā attēlu - kadru, ko viņš pazīst. Šī ir viena no pamata kļūdām apmācībā. Ja nezināmo ar vārdiem aizvieto ar to, kas ir apmēram tas pats tikai citā viņam pazīstamā jomā, tad ir liela varbūtība, ka apmācāmā Galva ātri uzražos jaunu lietojamu programmas versiju – turpmāk varbūt jēdzienu. Citādi tas tiks kancelēts, jo Galvai viss laiks tiks aizņemts ar citām lietām – kārtējiem kadriem. Šī arī ir versija, kā uzlabot apmācību, jo viss cits jau sen tika izmēģināts un bez redzamiem panākumiem. Tas tiešām notiks, ja visu nedarīs skolotāji, bet apmācāmo un Galvas darbība. Valoda var iniciēt vajadzīgos tēlus, bet visas tukšās vietas nākas aizpildīt katra konkrētās Galvas versijā. Katru Galvu varam pabarot ar informāciju un no tās viss būs atkarīgs. Protams, visus savus skolēnus piebāžam ar viņiem nepazīstamiem terminiem un to visai dīvainām definīcijām, ko tikpat nepazīstami uzņem skolēni un pēc tam paši brīnamies, ka nav izpratnes un rezultātā zināšanu. Ar valodu varam iedot kaut kādu instrukciju, bet bez garantijas, ka to viennozīmīgi uztver un tāpat izpilda, tātad ir tomēr vajadzīga izpratne – jēdziens jebkurā instrukcijas posmā un kopumā.

Apmācības problēmas.

Ir pierādāms, ka neeksistē labākā apmācības metode galvas modelim, bet var pierādīt, ka eksistē apmācības metode, kas noved pie jēdzieniem. Cilvēce daudzu simtu tukstošu gadu laikā ir apmēram atšifrējusi to, kā apmēram kādā kārtībā zīdainim un tālāk bērnam jārāda lietas, lai apmēram iegūtu to, ko vēlamies. Tas tikai līdz brīdim, kad iedodam jēdzienus un vēlmi domāt. Tālāk sākas problēmas, ko šodien redzam, jo ir smags mantojums monoteistisku reliģiju uzspiestā kanonu iegaumēšana un atcerēšanās, no kuras jau ilgu laiku mēģina atbrīvoties, bet kopumā nesekmīgi. Šī inerce ir liela un grūti pārvarāma, jo ir virkne skolotāju, kas neapzināti pieturas pie vecām shēmām un to lauzt ir visai grūti. Šobrīd visas ar apmācību saistītās darbības tiek balstītas uz statistiku, eksperimentiem un pieņēmumiem, ka tās šķiet dos kādu uzlabojumu. Ir priekšlikums pamēģināt balstīt apmācību uz galvas modeļa pamata, jo tam vismaz ir kaut kāds variants, kā to vislabāk uztver smadzenes. Šis galvas modelis tāpat, kā citi modeļi – fizika, bioloģija u.c. ir tāpat empīrisks un balstās tikai uz dažām pēdējos gados eksperimentāli pierādītām lietām, piemēram, brīvas gribas neeksistencei un novērojamo lietu ranžēšanai smadzenēs. Var apgalvot, ka labāk ir izmantot pedagoģijas un psiholoģijas zinātnes sasniegumus, bet diemžēl prakse rāda, ka tie sniedz ļoti maz ievērojamu progresu. Tas tāpat, kā bija ar slēpošanu – klasiskā distanču slēpošana par spīti daudziem ieguldījumiem deva mazu ātruma pieaugumu, bet slīdsolis noveda pie pavisam citiem ātrumiem.

Ko KĀDS var?

KĀDS pēc iepriekš minētā var ģenerēt attēlus veidojošas programmas visai Kāda novērotai un izvēlētai objektu kopai. Šie objekti var būt arī procesi un mūsu gadījumā atmiņas kadru virknes – savdabīgas filmiņas, kas var kļūt par novērojamiem objektiem. Kāds var veidot attēlus jau filmiņām un stabilizācijas rezultātā iegūt jaunu jēdzienu – filmiņu/procesu. Šīs vairākās filmiņas Kāds var līmēt kopā tā iegūstot kādas no filmiņām hipotētisku turpinājumu. Tā daudzas lietas uztveram, izspēlējam ātrāk, kā tās notiks, bet tikai par dažām sekundes desmitdaļām. To zināmā mērā apliecina „brīvas gribas” neesamības eksperimentāla  konstatēšana.

KĀDS pēc analoģijas – līdzīgas lietas – pēc pazīšanas efekta, pat vāja, sāk recepti/programmu uzlabot, bet, ja pazīšanas efekta nav, tad veido jaunu procesu objekta pazīšanas panākšanai – jēdzienu. Līdzīgas lietas varam traktēt, kā modeļus, jo tie ataino jau pazīstamo tikai mazliet citādā versijā (jāatceras, ka kustība, pārvietošana, cirvis, mīlestība u.c arī ir atpazīstami objekti). Tādējādi nonākam pie norunas, ka modeļi ir līdzības citās jomās, kas būtiski ataino pētāmās jomas darbības dabiskumu. Dabiskums ir arī matemātikas jēdziens un lielā mērā saskan ar intuitīvo priekšstatu par dabiskumu – tas notiek vai nenotiek tāpēc, ka tas ir dabiski. Galvas modelis strādā pēc dabiskuma principa – dabiski tad, ja redzam analoģiju jeb modeli no cita lauka, kur tas ir dabisks. Tātad pamata pieņēmums ir, ka KĀDS taisa modeli katram objektam savam novērojuma kopumam un šie modeļi ir jēdzieni, ja procesi ir stabilizējušies. Katra individuāls modelis dara to pašu un katrs ar to arī dzīvojam. Katrs katrai lietai ko pazīstam ir uzbūvējis programmu/gleznotāju, kas ataino to pietiekami labi, lai to pazītu un versijas, kad ir problēmas ar pazīšanu atrod līdziniekus no iepriekš pazīstamiem jēdzieniem - modeļiem, kas var tikt izmantoti to uzlabošanai vai lietošanai, ja tas tiek apmierināts kvalitatīvi. Paši katram novērojumam taisām zemapziņā filmiņas dabisku attīstību. Smadzenes tiešām strādājot ar līdzībām no kurām var šo to uzlabot līdz līdzībām, kas der jauna jēdziena izveidošanai visu laiku mūsu norunu ietvarā strādā ar mūsu nosauktajiem modeļiem. Tātad, ja smadzenes praktiski strādā uz modeļu bāzes, tad iepriekš no ārpuses iegūts modelis var pāatrināt nākošā smadzeņu veidota modeļa iegūšanu, tas pats attiecas uz piespiestā veidā veidotu apmācāmā uzražotu modeli. Modelis, kā izrādās ir smadzeņu darbības pamatā un komunikācija ar smadzenēm ir visveiksmīgākā modeļu – līdzību variantā.

Visa morāle no iepriekš teiktā.

Tas, ka viss katram indivīdam veidojas individuāli, aptuveni un neatkārtojami, rada vāji aprēķināmu un izzināmu telpu, kurā var ar katru indivīdu komunicēt – atrast kopīgus tēlus (izmantojot valodu var ļoti aizšaut garām, jo katram katrs vārds dod citādu bildi), kas var aptuveni izveidot kaut kādu saskarsmi, kas jebkurā gadījumā būs tikai aptuvena. Aptuvenību samazina dažādās zinātnisko teoriju definētie termini, bet tie tāpat izmanto esošās valodas vārdus un no aptuvenības izvairīties nav iespējams. Tuvāk ir attēli un līdzīgas situācijas, kas ar lielāku varbūtību tiek uztverti apmēram tuvu vienādi, jo tos var reproducēt apskatei vai radīt pietiekoši labi aprakstot. Te nu parādās tas, ko saucam par modeļiem un atgriezeniskā saite ir recipienta izveidotais alternatīvais modelis ar jautājumu – vai tas ir tas, ko ar to domāji. Ja nē, tad jātaisa jauns modelis, ja jā, tad apstiprinājums un tā iteratīvi uz priekšu. Ir labs teiciens, ka vāja izglītība ir vājas komunikācijas rezultāts. Mācību līdzekļi un palīglīdzekļi arī ir komunikācijas dalībnieki un to nevajag aizmirst. Vispār komunikācija ir iteratīvs process kurš ir sekmīgs tikai tad, kad abas puses vienojas, ka beidzot atrastais modelis abiem dod pietiekami aptuveni vienu un to pašu. Citādi komunikācija ir garām, jo katrs paliek pie sava iekšējā modeļa. Tas lielākoties notiek mācību iestādēs. Vissliktāk ir tad, kad tas notiek uzņēmējdarbībā, jo tad nevar pārdot savu produkciju vai nevar piesaistīt investoru, jo savu naudu katrs ir gatavs ieguldīt tur, kur saredz – izprot, kā to dabūt atpakaļ, nevis tikai atpakaļ, bet ar peļņu. Komunikācija balstīta uz izpratni ir vienīgais ceļš kā saprātīgi realizēt savus biznesa mērķus, bet ir savs bet. Ir situācijas, kad kaut kas visiem ātri strādā un apmierina vairumu indivīdu, bet piedāvāts tiek kaut kas jauns, kas prasa jaunu programmu/zīmētāju sagatavošanu, lai paceltos jaunā līmenī, kas sniegtu lielākus labumus visiem un pašiem. Tas prasa KĀDA piepūli, jo ir jātaisa jaunas programmas/jāmāca jauni zīmētāji. Iedarbojas mazākas enerģijas patēriņa princips un bez nopietniem stimuliem nekas nenotiek, jo ir labi tā, kā ir. Tas pats notiek ar jauniem izgudrojumiem – tos ņem vērā tikai tad, kad ūdens smeļas mutē – acīmredzams stimuls - izdzīvošana (var būt arī tad, kad kādam ļoti reti rodas vīzija kā no tā jaunā iegūt lielu naudu) un viss būs atkarīgs no visa izmaiņas. Šī acīmredzamā „neredzēšana” ir KĀDA slinkums nestrādāt lieku darbu, jo galva darbojas pēc mazākās enerģijas patēriņa principa. Tātad bez stimuliem nekas nenotiek. Tātad viss koncentrējas uz stimuliem, kas rada domāšanu, kas citādi nav vajadzīga. Ēst gribēšana arī ir stimuls, kas rada domāšanu, kā arī jekurš diskomforts ieskaitot diskomfortu, ka nav gribētais komforts. Domāšana ir diskomforta radīts fenomens, kur KĀDS sāk darbināt bijušos kadrus un papildina tos ar mākslīgi izveidotiem diskomfortu dzēsošiem kadriem – nākotnes vīzijām. Kā to KĀDS dara, vēl nezinām, bet KĀDS var nospēlēt jebkuru bijušo kadru virkni un tajās ielikt visu kas tam ienāk prātā – ir pa rokai. Tur atkal ir saruna par stimuliem, kas ir vājākais posms šajā modelī, jo tas netika veidots ņemot vērā fizioloģiskās un citas dzīvošanai vajadzīgās lietas. Galvenais ir tas, ka KĀDS to var izdarīt un viņam ir viss, lai to paveiktu.

 

Izpratne

Goerudio projekts - asociatīvo tēlu (modeļu) izmantošana izpratnes veidošanai dabaszinātnēs

(Dr.chem. Aiva Gaidule,  M.Eng Uldis Heidingers,  Romans Vitkovskis)

Mūsdienās informācija ir neierobežots resurss, taču to jāprot pareizi izmantot. Eksakto zinātņu informācijas resursos ietvertas neskatāmas definīcijas, fizikālu, bioloģisku, ķīmisku un matemātisku procesu skaidrojumi, formulas ar noteiktiem apzīmējumiem un vienībām. Pieejamās un, pats galvenais, skolēnam vai studentam apgūstamās informācijas apjoms ir milzīgs. Tas daudziem skolēniem rada grūtības mācību procesā. Daļa skolēnu lielo informācijas daudzumu cenšas „sabāzt galvā”, mācoties mehāniski. Tomēr šādā veidā iegūtām zināšanām nav paliekošas vērtības, iegaumētā informācija drīz aizmirstas un bieži vien ir grūtības to izmantot konkrētās situācijās, piemēram, risinot fizikas, ķīmijas vai matemātikas uzdevumus.

Daudzi pedagogi savā ikdienas darbā meklē risinājumu iepriekš minētajai problēmai, cenšoties izvēlēties tādus metodiskos paņēmienus, kuru izmantošana rosina skolēnu informāciju saprast, integrēt to uz iepriekš iegūto zināšanu bāzes. Tikai pēc būtības izprastu informāciju skolēns spēs maksimāli sekmīgi izmantot nākamo mācību tēmu.

Vienu no iespējamiem risinājumiem ir izveidojusi Rīgas Angļu ģimnāzijas skolotāju grupa, par to 2011.gadā saņemot pirmo Latvijas „Izglītības inovāciju balva”. Tā ir alternatīva pieeja dabaszinību un matemātikas mācīšanas procesam. Šīs pieejas pamatā ir sarežģītu eksaktu sistēmu pielīdzinājums kādam ikdienas dzīvē novērojamam procesam vai parādībai. Izmantojot radušās asociācijas, iespējams savstarpēji sasaistīt elementāras zināšanas par pasaules kārtību ar sarežģītu eksakto nozaru informāciju. Šādi radīta asociācija minētās pieejas ietvaros tiek dēvēta par izpratnes modeli. Tas var būt veidots kā zīmējums, animācija, shēma utt. Tos veido skolēni, bet skolotājs darbojas kā šī procesa organizators un vadītājs.

Rīgas Angļu ģimnāzijas skolotāju 2011.gadā izveidotās un vairāku mācību gadu garumā pilnveidotās iestrādes ir pamatā starptautiskam, pēc Latvijas iniciatīvas uzsāktam projektam „Goerudio”. Tajā iesaistītas septiņas Eiropas valstis – Itālija, Polija, Bulgārija, Rumānija, Spānija, Latvija, Slovākija. Latvijā projekta darbu vada PIKC „Rīgas Valsts tehnikums”. Projektā darbojas PICK „Liepājas Valsts tehnikums”, Jelgavas Valsts tehnikums, Ventspils Valsts tehnikums, Daugavpils tehnikums. Šī projekta ietvaros ir būtiski papildināta jau iepriekš izveidotā interneta vietne www.goerudio.com, kurā sistematizētā veidā ir apkopoti radītie izpratnes modeļi. Izveidotā pieeja ir aprakstīta arī zinātniskā publikācijā „ Method and Tool to Achieve Necessary Level of Comprehension”  („US-China Education Review” – vol.2.,number 8,2012). Par tās izmantošanu ir referēts arī starptautiskā zinātniskā konferencē „The Future of Education” (2012, Florence, Italy).

Kā iepriekš norādīts, izpratnes modeļus rada skolēni un tos arī izmanto skolēni. Skolēni – modeļu radītāji tos veido konkrētas mācību tēmas apguves laikā. Savukārt skolēni, kas nav piedalījušies izpratnes modeļu radīšanas procesā, tos var izmantot, minētās tēmas labākai izpratnei. Ne velti, ieejot interneta vietnē www.goerudio.com, redzams aicinājums: „Esam par slinku, lai iemācītos – labāk izpratīsim!”. Tātad modeļu radītāji un izmantotāji ir viena vecumposma. Faktiski skolēni cits citam rada mācību materiālus. Dažkārt skolotāju veidotie mācību materiāli skolēnam šķiet grūti uztverami un izprotami. Protams, skolotājam, salīdzinot ar skolēnu,  ir nesalīdzināmi lielāka zināšanu bagāža un praktiskā pieredze, tādēļ pašsaprotamas viņam var šķist lietas, kas skolēnam ne tuvu tādas nešķiet. Skolēna radīts izpratnes modelis viņa vienaudžiem parasti šķiet uzrunājošs, jo viņiem ir saprotamas tajā izmantotās asociācijas ar ikdienas dzīvi tieši līdzīgās dzīves uztveres, kā arī zināšanu un pieredzes bagāžas dēļ.

Kā iepriekš norādīts, Rīgas Angļu ģimnāzijas dabaszinību un matemātikas skolotājiem ir vairāku gadu pieredze darbā ar izpratnes modeļiem. Šajā darbā ir izmēģināti dažādi metodiskie paņēmieni un veikts to efektivitātes izvērtējums. Pamatojoties uz to, var formulēt galvenās izpratnes modelim raksturīgās iezīmes un ieteicamos mācību darbā izmantojamos metodiskos paņēmienus.

Galvenās izpratnes modelim raksturīgās iezīmes ir šādas.

  • Modelī ietvertās informācijas teorētiska pareizība. Piemēram, skolēns izveidojis izpratnes modeli jēdzienam „ķīmiskais līdzsvars”. Tas tāds sistēmas stāvoklis, kad tajā ar vienādiem ātrumiem notiek gan tiešā, gan atgriezeniskā reakcija. Tātad skolēna izvēlētajā asociācijā no ikdienas dzīves jābūt attēlotiem diviem vienlaicīgi ar vienādiem ātrumiem notiekošiem procesiem. Kāds skolēns, veidojot izpratnes modeli šim jēdzienam, bija izvēlējies attēlu ar laivu, kuru airē divi cilvēki, taču katrs to veic pretējā virzienā.
  • Vienkāršība. Veiksmīgs ir tāds izpratnes modelis, kurā asociāciju radīšanai ar zinātnisko informāciju tiek izmantots kāds ikdienišķs, pašsaprotams, vienkāršs process vai parādība. Metodes veiksmes atslēga ir tā, ka izpratnes modelī izmantotais process ir krasi atšķirīgs un nesaistīts ar eksakto procesu, kuru tas skaidro.
  • Vizuāla uztveramība. Modelim jābūt vizuāli pievilcīgam, taču tas nedrīkst būt pārsātināts liekiem, nevajadzīgiem izskaistinājumiem. Tajā ietvertajam tekstam jābūt īsam, kodolīgam.

Modeļus veidošanu var organizēt kā:

  • skolēnu patstāvīgu, individuālu darbu,
  • grupu darbu skolotāja vadībā.

Organizējot izpratnes modeļu veidošanu kā skolēnu individuālu, patstāvīgu darbu skolēni par to tiek informēti katras jaunas mācību tēmas apguves ievadā. Skolotājs iepazīstina ar izpratnes modelim raksturīgajām iezīmēm, demonstrē piemērus. Skolēns izpratnes modeļa veidošanai var izvēlēties jebkuru attiecīgajā tēmā ietverto jēdzienu, procesu, parādību. Modeļi tiek veidoti kā mājas darbs, pamatojoties gan uz mācību stundās iegūto informāciju, gan patstāvīgi teorētisko informāciju par apgūstamo tēmu dažādos informācijas avotos. Izveidoto modeli skolēns iesniedz skolotājam attiecīgās tēmas apguves noslēguma stundā. Skolotājs novērtē izveidoto modeli. Šis vērtējums veido daļu no kopējā tēmas noslēguma darba vērtējuma.

Savukārt grupu darbs tiek īstenots mācību stundas ietvaros. Atkarībā no katras klases īpatnībām, grupas var veidot gan skolotājs, gan skolēni paši. Optimāli, ja grupā ir trīs skolēni. Skolotājs darbojas kā procesa virzītājs un padomdevējs. Katra grupa savu izveidoto modeli prezentē, notiek diskusija par modeļa pareizību. Nepieciešamības gadījumā tiek labotas kļūdas.

Katrai pieejai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti.

 

Skolēnu patstāvīgs, individuāls darbs

Grupu darbs skolotāja vadībā

Pozitīvais

Skolēni pilnveido:

  • patstāvīgā darba prasmes;
  • prasmi strādāt ar informāciju.

Skolotājs ātri iegūst objektīvu priekšstatu par katra skolēna prasmēm un spējām, tādējādi var labāk plānot individuālo darbu ar izglītojamo.

Skolēni pilnveido:

  • sadarbības prasmes;
  • prezentācijas prasmes.

Izveidotie modeļi parasti ir teorētiski pareizi, jo skolotājs darbojas kā padomdevējs palīdz skolēniem ievirzīt viņu idejas teorētiski pareizā gultnē, ja tas nepieciešams.

Negatīvais
  • Dažkārt skolēnu izveidotie modeļi ir balstīti uz nekorektu, kļūdainu teorētisko pamatojumu (izmantoti nerecenzēti informācijas avoti, piem., wikipedija utt.).
  • Iespējama skolēnu ietekmēšanās no internetā atrodamiem, citu veidotiem līdzīgiem modeļiem.
    • Mācību stundas ierobežotais laiks bieži vien neļauj pilnvērtīgi īstenot modeļa veidošanu, tādēļ daļa darba jāplāno kā mājas uzdevums (piem., teorētiskās informācijas sagatavošana vai modeļa noformēšana prezentācijai).
    • Ierobežotas iespējas izveidot modeļus animāciju vai videomateriālu veidā.

 

Neatkarīgi no tā, kura no pieejām tiek īstenota, ļoti būtiski ir veikt skolēnu izveidoto modeļu analīzi. Vispirms modeļu analīze jāveic skolotājam. Diemžēl tas ir ļoti laikietilpīgs process. Pēc tam modeļus izvērtē skolēni. To vislabāk īstenot kā grupu darbu. Grupas ietvaros skolēni analizē gan savus, gan savu klases biedru veidotos modeļus, izvērtējot gan to teorētisko pareizību, gan vizuālo uztveramību, izsaka priekšlikumus modeļa uzlabošanai. Šeit vēlams izmantot iepriekš sagatavotas darba lapas, kurās skolēnam saprotamā veidā formulēti modeļa vērtēšanas kritēriji.

Projekta ietvaros veikto pētījumu rezultāti apstiprina, ka izpratnes modeļu veidošana un izmantošana dabaszinātņu apguves procesā ir viena no veidiem, kā rosināt skolēnus iegūto pieredzi un zināšanas izmantot radoši un inovatīvi.

Vadības stili

Sagraujošais stils

Vispārzināmu vadības stilu pārskatā mazāk aprakstīts vēl kāds stils - „sagraujošais”.

Parasti konsultanti vadītājam dod šādus padomus: novērtējiet, izprotiet, iekļaujaties utt., kas tomēr nav labākie padomi. Patiesībā sagraujošā stila vadītāja izpratne ir pretēja: atnāc, sašķiro, daļu atlaid un ātri ievies savus nosacījumu.

Sagraujošā stila piekritēji šo stilu salīdzina ar seno pieņēmumu, ka sunim aste jāgiež uzreiz, bet ne pa gabaliņiem - tā procedūru var veikt ātrāk un mazāk traumatiski.

Vairums vadītāju grēko ar mazohistiskām nostādnēm - darbiniekus pamazām ievada jauninājumos, nezināmā, sagatavo pakāpeniskām reformām. Lai esošā kolektīvā veiktu pārmaiņas, jāapgūst sagraujošā vadītāja tehnoloģiju. To var veicināt, ievērojot šādus septiņus ieteikumus.

  1. Sevi pozicionēt neatliekami, autoritāri un neapstrīdami, paziņojot kolektīvam, ka šeit tagad vadu es un neviens cits. Tie, kas nevēlēsies un nesapratīs manas nostādnes un ieceres, var meklēt citu darbu.
  2. Uzaicināt pēc kārtas pie sevis visus struktūru vadītājus, uzdot jautājumus un paziņot savu nostādni un viņu novērtējumu.
  3. Uzlikt nepopulārus lēmumus uz vienu struktūru, tādējādi nepieļaujot pārējiem apvienoties pret vadītāju, proti, struktūru vadītāju vidū jāuztur zināma savstarpēja neuzticība. Dažiem jādod atlaides, pret citiem jāpastirpina prasības, tādējādi radot iekšēju, asu konkurenci.
  4. Ieviest iekšējā komunikācijā savus, nelokāmus nosacījumus. Var sagatavot kādu norādījumu, to nodot visām struktūrām, bet izpildes kontroli uzdot paša izvēlētam „īpašam” departementam. Piemēram, noteikt priekšlikumu sagatavošanas kārtību un to katru dienu pārbaudīt, kontroles rezultātus izvietot redzamā vietā ar norādi par tiem, kas nebija izpildījuši norādījumus. Rezultātā darbinieki izjutīs nepatiku pret šī departamenta darbiniekiem, pat vairāk nekā pret vadītāju.
  5. Par brīdinājumu citiem atlaist dažus “neērtus”, mazāk atbildīgus un vadītāju kritizējošus darbiniekus, nomainot tos ar ”saviem cilvēkiem”. Tā var sasniegt divus mērķus:
  • atlaišana būs brīdinājums citiem kritiķiem un tiem, kas nepilda norādījumus;
  • atlaisto vietā var virzīt savus, uzticamus un pārmaiņu atbalstošus darbiniekus.

Dažkārt nav būtiskākais darbinieku profesionālisms, jo to var apgūt, svarīgākais ir ticība vadītāja izvirzītām pārmaiņām. Šāda prakse nodrošina uzdevumu un norādījumu bezierunu izpildi, samazina diskusiju laiku.

  1. Ieviest stingrāku atskaites un saskaņošanas kārtību. Lietderīgi kādai strukturvienībai izvirzīt prioritārus uzdevumus un nodrošināt, lai tā visu izpilda savlaicīgi un kvalitātīvi. Struktūrvienības sāks stingri ievērot izpildes termiņus, savstarpēji konfliktēs, ja kāda aizkavēs svarīga dokumenta izpildi vai vadītājs to atdos kā nekvalitatīvi sagatavotu. Vadītājam nav sevi jānostāda kā konflikta risinātāja pēdējai instancei, bet to jāuzdod veikt vietniekam, tā pārnesot darbinieku pretenzijas no sevis uz vietnieku, atslogojot sevi pārmaiņu izstrādēm.
  2. Izvēlēties „striktu, konfliktu izraisošu” vietnieku, ar kura starpniecību veikt nepopulārus lēmumus. Vietniekam jādod iespēja vadīt pēc sen zināmā principa –„skaldi un valdi”!

Šāds sagraujošais vadības stils var sevi attaisnot, jo darbinieki sākumā parasti darbu neuzsaka, bet nogaida. Dažiem rodas pat ziņkāre - kas notiks tālāk, vai arī sava veida azarts, kam pamatā princips - „dzīvot kļuvis jautrāk”, vai „paskatīsimies cik ilgi vadītājs noturēsies”. Tomēr vairums darbinieku pievienojas šāda vadītāja iecerēm un gatavi darboties kopīgām pārmaiņām.

Līderis

Harizmātiskais vai iedvesmojošais līderis

Arvien vairāk nostiprinājās jauna tipa vadītāja, proti, harizmātiskā līdera koncepcija. Izvēloties līderi organizācijas arvien vairāk orientējās uz līdera ārējo spožumu, viņa prezentācijas māku utt. Pamatā tās ir publiskas figūras, kas bieži skatāmi televizora ekrānos, un sniedz daudzskaitliskas intervijas. Ar viņu ienākšanu organizācijai ir panākumi un otrādi – ar viņu aiziešanu panākimi sarūk. Daudziem cilvēkiem viņi ir kā saule, kas ar savu tālo gaismu sasilda viņu dvēseles.

Biznesā šāda tipa līderis pilnībā tika apzināts pagājušā gadsimta 70 gados. Necenšoties analizēt kāpēc šāda tipa līderis ieguvis dominējošo pozīciju, var konstatēt, ka daudzos gadījumos šāds līderis var būt arī neproduktīvs ilgstošā uzņēmuma darbības periodā. Šobrīd notiek harizmātiskā līdera lomas pārvērtēšana. Daudzskaitliskā analīze apstiprina pieņēmumu, ka radītā virsvērtība vai ieguldītā kapitāla atgūšana bija ievērojami augstāka tajās kompānijās, kuras vadīja cita tipa līderi – līderi iedvesmotāji. Šāda tipa līderis mazāk izteiksmīgi redzams kā orators tribīnē, viņš ir intraverts savā uzvedībā. Vienlaikus no viņa dvesmo personīgā enerģētika, kas tiek nodota un aizrauj apkārtējos.

Protams, operējot ar jēdzienu “enerģētika” var panākt nenopietnu izklāstu, jo šāds lielums netiek mērīts. Tomēr, ja lielu organizāciju līderi vadot tās vairākas desmitgades uzrāda tāda spēka esamību, kas tiek nodots no cilvēka uz cilvēku, varētu apstiprināt šādas enerģētikas klātbūtni. Tas arī izskaidro no kurienes rodas diktatori, kas ar personīgo enerģētiku pakļauj miljoniem cilvēku gribu un no kurienes rodas “dzimuši līderi”.

Harizmātiskie līderi, pretēji līderiem iedvesmotājiem, paņem svešu enerģētiku un ar to pastiprina savu nozīmīgumu, spožumu, un, visbeidzot, paaugstina savu vērtību darba tirgū. Loģiski pieņemt, ka harizmātisko līderu cildināšana ir nosacīta ar vertikālo vadības struktūru, kas pieļauj šādam līderim saņemt enerģētiku no daudzskaitliskajiem padoto vadītāju līmeņiem. Vertikālā vadības vara kļūst par šāda līdera ideālu barojošu vidi.

Var visai viegli konstatēt to, ka harizmātiķis gūst enerģētiku no citiem cilvēkiem, ja šādu līderi sasaista ar ekstravertā tipa pārstāvim raksturīgām personības īpašībām. Šo hipotēzi pamato jau Karla Gustava Junga tipoloģija, kuru tālāk attīstīja Karina Brigs un viņas meita Izabela Brigs – Maijera. Pamatojoties uz pētījuma rezultātiem tika izstrādāts tā saucamais personības tipa indikātors, pazīstams kā MBTI (Myers – Briggs Type Indicator). Pamatojoties uz Junga – Maiers klasifikāciju ekstraverts gūst enerģētiku no apkārtējās vides, intraverts no sevis. Vadoties no komunikācijas iemaņām ekstraverts vienmēr uzvarēs intraverto. Harizmātiķis akumulē enerģētiku, tā viņam ir vairāk nekā nepieciešama, turpretīm intravertam nepieciešami pārtraukumi, lai uzlādētos no iekšējiem avotiem. Intravertam katra sadarbība ar cilvēkiem ir vairāk vai mazāk “vīrišķības akts”, jo viņš zaudēs savu enerģētiku, atdodot to apkārtējiem un maz saņemot pretīm. Harizmātiskais līderis nav spējīgs dot impulsu, kas palielinātu enerģētikas rašanos, viņš tikai pārdala svešu enerģētiku.

Šādā traktējumā jāsastopas ar nozīmīgu raksturojumu, kas atšķir harizmātiskā tipa līderi no līdera iedvesmotāja. Būtība ir tāda, ka harizmātiķis ieinteresēts, lai būtu daudzskaitlisks sekotāju pulks, jo viņs ved cilvēkus aiz sevis. Turpretīm līderis iedvesmotājs, kas savu enerģētiku nododot citiem cilvēkiem, nodrošina, ka cilvēki paši virzās uz mērķi, kuru līderis ir norādījis. Iedvesmotājam ir nelielas tiesības kļūdīties, atkāpties no mērķa, jo viņa ceļš ir jau noteikts. Līderis ar izteiktu līdera funkciju ir brīvāks ceļa izvēlē, viņš ir patstāvīgāks, jo viņš ir izteikts procesa subjekts, bet ne procesa objekts.

Harizmātiskā līdera sistēma ir hierarhiska piramīda, kurā katrs līmeņa posms darbojas organizācijas līdera interesēs. Visas pūles, kas nepieciešamas, lai sasniegtu kādus ārpus organizācijas esošus mērķus arī tiek nodrošināti caur līderi. Organizācijas enerģija tiek vadīta caur ļoti šauru kanālu – caur organizācija vadītāju un viņa tiešajiem apkārtējiem darbiniekiem. Šādā situācijā organizācijas enerģētika var būt izmantojama tikai uz ierobežotu objektu, vai arī izplatīta caur masu saziņas līdzekļiem miljoniem cilvēku. Šāda rīcība ceļ līdera prestižu un vērtību. Tomēr enerģētika tiek izšķiesta, nedodot labvēlīgu efektu.

Līdera iedvesmotāja sistēmā nav tik izteikta hierarhija un tā nav koncentrēta ietekmēt šauru objektu. Šāds līderis neatrodas piramīdas augšgalā, bet gan tīkla centrā. Enerģija izplatās pa tīklu un rada nozīmīgu efektu: jebkurš cilvēks, kas spēj ģenerēt paša enerģētiku, atdos šo enerģētiku kopējā tīklā, jo tieši tā rīkojas arī organizācijas līderis. Līdz ar to notiek enerģētiska kaskāde, kura var nodrošināt daudzus ilgtermiņa un saržģītus procesus. Šāda sistēma un līdera tips daudz labāk piemērots organizācijas ilgtermiņa mēŗku sasniegšanai.

Kas tad raksturo šos divus līdera tipus: vai iedzimtas rakstura īpašības vai arī tās izveidotas vērtības sistēmas izveidošanas procesā? Ja sekot MBTI, tad cilvēkam ir iedzimtas ekstraverta vai intraverta  īpašibas, kas reti mainās personības attīstības un veidošanās procesā. Tomēr katrā cilvēkā ir sastopami gan vieni, gan otri elementi, tikai kāds no tiem ir vairāk akcentēts.

Būt par vienu vai otru līdera tipu – tā ir katra  izvēle. Iespējams, ka intravertais pēc rakstura ir tuvāks līderim iedvesmotājam. Bet arī viņam nepieciešamas komunikācijas iemaņas un spēja efektīvi risināt konkrētus, īslaicīgus uzdevumus, kādas spējas vairāk piemīt ekstravertam tipam. Savukārt harizmatiķis pats var ģenerēt enerģiju un dalīties ar apkārtējiem, kā arī izveidot tīklveida vadības sistēmu. Tātad efektīvi līderi nepiedzimst. Bet tie veidojas. Nav strikts līdera tipa iedalījums un izvēle ir paša vadītāja izvēles brīvība.

Ilgvars Forands

 

Darbinieku kreaktivitāte un talanti



Aizvien nozīmīgāku vietu mūsu sabiedrībā ieņem viedoklis, ka katras organizācijas būtiskākais resurss ir tās darbinieki. Tiek meklēti labākie veidi darbinieku motivācijā, tai pat laikā darba devējs prasa kvalitatīvāku darbu, aizvien lielāku lojalitāti, iesaista jaunu stratēģiju izstrādē. No darbiniekiem tiek prasītas idejas. Personāla vadībā ir aktualizējušies jēdzieni „talants” un „kreativitāte”, būtiski ir apzināt darbinieku talantus un iespējamās radošās izpausmes, lai sekmētu kopējā darba rezultātu. Daudzi pasaules vadošie menedžmenta speciālisti pauž viedokli, ka jebkurš cilvēks kaut kādā jomā ir talantīgs un vadītājiem jāspēj šo talantu atklāt un attīstīt. Būtu interesanti iegūt atbildes uz sekojošiem jautājumiem - Vai organizāciju vadītāji Latvijā izprot šos jēdzienus – kreativitāte un talantīgs darbinieks? Vai indivīda kreativitāte palīdz izpausties kā talantīgam darbiniekam? Vai organizācijā pastāv inovatīvi procesi?

Jēdzienu darbinieku talants ieviesa viena no vadošajām starptautiskajām konsultāciju kompānijām McKinsey. Profesionāļu vidū tas ieguvis paliekošu vietu. Bet akadēmiskajā vidē jau sen tiek aplūkots arī šāds talanta aspekts. Kā pirmo talanta jēdziena plašāko interpretētāju var minēt psihologu K.Teiloru, kurš izveidoja Daudzveidīgo talantu modeli. Šī modeļa pamatpieņēmums ir, ka ikvienam no mums ir kādas īpašas spējas, kas nepiemīt vairumam. (Varbūt jūs labi dziedat, spēlējat kādu mūzikas instrumentu, spēlējat šahu, runājat spāniski, cepat kūkas, labojat velosipēdus, protat pārdot jebko?).[ Calvin W. Taylor,1968] Humānu ideju piekritēji menedžmenta speciālistu vidū uzskata, ka gandrīz katrs darbinieks ir apdāvināts vai talantīgs. Teilors identificē sekojošas 9 talantu jomas: teorētiska un uz rezultātu vērsta domāšana, plānošana, komunicēšana, lēmumu pieņemšana, prognozēšana, implementēšana, saskarsme un iespēju saskatīšana. Uzņēmumu kontekstā ar jēdzienu talants saprot personības, zināšanu, iezīmju, attieksmju, uzvedības modeļu kopumu, kas darbiniekam konkrētajā organizācijā ļauj sasniegt izcilus rezultātus. Nevis vienkārši būt labam darbiniekam, bet būt īpašam savai organizācijai. Talants uzskatāms arī par indivīda stipro pusi un tāpēc viena uzņēmuma talants var nebūt tāds citur, jo tur viņa stiprās puses nav būtiskākās darba rezultātam. Vienā uzņēmumā ir nepieciešami dažāda veida talanti. Kā zināms, jebkuru komandu veido no atšķirīgiem, viens otru papildinošiem dalībniekiem, nevis no vienādiem cilvēkiem. Kreativitāte (no latīņu val.- creatio - radīšana) ir cilvēka radošās spējas, kuras var izpausties domāšanā, jūtās, saskarsmē, atsevišķos darbības veidos, raksturot personību kopumā un/vai tās atsevišķās puses, darbības produktus, to radīšanas procesu. Kreativitāte ir noturīga individualitātes īpašība, ko raksturo novatorisms, oriģinalitāte, netradicionāli risinājumi, antikonformisms, drosme, jaunrades darbības produktivitāte dažādās nozarēs: mākslā, zinātnē, tehnikā, pedagoģijā u.c., radoša intuīcija, bagāta fantāzija, iedvesma, psihes plastiskums, virsapziņas darbība. Nemitīgā organizāciju cīņa par vietu tirgū, aktualizē to darbinieku spēju izdomāt nepārtraukti kaut ko jaunu ar ko piesaistīt klientus, kā taupīt resursus, radīt jaunus produktus.

2007.gada jūnijā tika prezentēts Eiropas Personāla vadīšanas asociācijas un “The Boston Consulting Group” kopīgi veiktais pētījums “Cilvēkresursu vadības nākotne Eiropā”, galvenie izaicinājumi līdz 2015.gadam. Tika izkristalizēti 5 galvenie izaicinājumi, ar kuriem cilvēkresursu vadība sastapsies 2010.-2015.gadā: 1. Darbinieku talantu identificēšana un vadīšana. 2. Demogrāfijas ietekmes uz uzņēmumu vadīšana. 3. Organizācijas, kas mācās, vadīšana. 4. Darbinieku dzīves un darba līdzsvara vadīšana. 5. Uzņēmuma pārmaiņu un kultūras transformāciju vadīšana. Jēdzienam talants kļūt par mūsu darba dzīves ikdienas sastāvdaļu traucē divi mīti:  1.mīts – talanti ir reta un īpaša parādība.  2.mīts – dažas lomas ir tik vieglas, ka talants tām nav nepieciešams. Talantu vadība organizācijās ir jāsaprot kā nepārtraukts process, kuram ir sekojoši soļi: 1.solis: talantu identificēšana 2.solis: talantu “ievietošana” pareizajā vietā 3.solis: talantu novērtēšana 4.solis: talantu attīstīšana Bet kā nulto soli noteikti varētu uzskatīt nepieciešamību radīt vienotu izpratni par talanta jēdzienu konkrētās organizācijas kontekstā. Diskusijā par to ir jāiesaista visu līmeņu darbinieki. [Smirnova, 2007] Viens no pasaules vadošajiem zinātniekiem pārvaldības, vadības un personāla jomā Dž.Fēfers uzskata, ka pieņemt darbā un noturēt talantīgu darbinieku ir labi.

Izveidot uzņēmumu, kas rada un izmanto talantus, ir vēl labāk. Patiesā panākumu atslēga ir spēja izveidot organizāciju, kas palīdz visiem darbiniekiem darboties kā zvaigznēm. Tas, kā uzņēmums rada, attīsta un izmanto talantu, ir daudz svarīgāk par to, kā uzņēmums piesaista talantu, jo katrā darbiniekā ir apslēptā vērtība [Pfeffer, 2007]. Talanta tituls nav nekas tāds, kas piešķirts uz visu atlikušo dzīvi, ir regulāri un neatlaidīgi jāstrādā lai to pilnveidotu.[Michaels, 2001]. Būt kreatīvai – tā ir prasme, kas nepieciešama novatoriskai organizācijai. Vadošie menedžmenta speciālisti uzskata, ka tieši kreativitāte visas organizācijas līmenī būs prasme, kas atšķirs veiksmīgas organizācijas no neveiksmīgām. Ko nozīmē būt radošam darbiniekam? Būt radošam nozīmē: - pastāvīgi radīt daudz ideju; - likt kopā jau esošās idejas ar jaunām idejām dažādās kombinācijās; - sadalīt ideju, lai uz tās daļām paraudzītos jaunā skatījumā; - veidot saistību starp aktuālo tēmu un šķietami nesaistītiem faktiem, notikumiem un novērojumiem. Kreativitāte ir dota katram cilvēkam. Attīstot to un izmantojot ikdienā, iespējams atrast neordinārus un ļoti veiksmīgus problēmu risinājumus, atklāt jaunus darbības virzienus.

Kreatīvs skatījums uz procesiem un lietām palīdz neapmulst un adekvāti reaģēt negaidītos situāciju pagriezienos un pārmaiņās. P.Veilers (diplomēts psihologs, kura darbi veltīti pašmotivācijas, laika menedžmenta un pašmenedžmenta problēmām) savos pētījumos pierāda, ka jebkurš cilvēks spēj būt radošs un attīstīt savu kreativitāti.[Veyler, 2007] Pasaules vadošie ekonomisti uzskata, ka patlaban pasaule atrodas pārejas posmā no Zināšanu ekonomikas uz Radošo ekonomiku. Daniels Pinks, pazīstamais amerikāņu ekonomists, ASV Baltā nama konsultants savā darbā A Whole New Mind: Moving From the Information. Age to the Conceptual Age secina: “Loģiskā un precīzā, kreisās smadzeņu puslodes domāšana deva mums Informācijas sabiedrību. Tagad tuvojas Konceptuālais laikmets – ko virza artistiskums, empātija un emocijas”. [Pink, 2005] Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta 2006. gadā veiktajā ASV 500 lielāko kompāniju aptaujā 81% vadītāju atzina kreativitāti par nozīmīgāko resursu savu kompāniju izaugsmei, un vairāk nekā puse no tām ieviesušas jaunrades apguves programmas saviem darbiniekiem. [Ķīlis, 2007].

Lielbritānijas valsts kase 2005. gadā oficiāli pasūtīja pētījumu par kreativitāti britu biznesā un britu ministru kabinetā tika izveidots jauns “portfelis” – radošās ekonomikas ministrs, tas liecina par konservatīvo principu pakāpenisku nomaiņu. Radošās ekonomikas būtība ir atrast ko jaunu, darīt ko atšķirīgu, ko tādu, ko pasaule vēl nav piedzīvojusi. Jaunrades rezultātā tiek atklātas jaunas zināšanas, radītas jaunas tehnoloģijas, jauni produkti un pakalpojumi, veikta situācijas analīze vēl nebijušā veidā. Saskaņā ar Hariju Hillmanu Čartrandu, Kanādas kultūrekonomistu un publicistu, radošās ekonomikas pamatideja ir nevis zināt, kā labāk paveikt uzdevumu, bet prast izvērtēt, ko vispār ir vērts darīt. [Chartrand,1990] Mūsdienās uzņēmumu darbiniekiem ikdienā jāveic daudzi kompleksi stratēģiski un taktiski uzdevumi, kuru risināšanai nepieciešams liels darba apjoms ar ļoti daudzveidīgu saturu, savukārt tam nepieciešama arvien pieaugoša sociālā un tehnoloģiskā izdoma. Kognitīvajām jeb prāta spējām, ko prasa biznesa procesu analīze un stratēģiju veidošana, mūsdienās jābūt daudz intensīvākām nekā kaut vai pirms gadiem.

Daudziem vadošiem menedžmenta speciālistiem ir viedoklis, ka biznesa automatizācija jau ir sasniegusi augstāko līmeni un ar vispārzināmām metodēm tālāku produktivitātes palielinājumu vairs nevar panākt. Tāpēc arvien lielāka nozīme ir inovatīvām idejām un darbinieku jaunradei. Amerikāņu sociologs Ričards Florida savā darbā The Rise of the Creative Class izvirzīja teoriju, ka pasaulē pagājušā gadsimta 90. gadu vidū izveidojās jauna “radošā šķira”, kura mūsdienās kļuvusi par visnozīmīgāko ekonomiskās attīstības faktoru. [Florida, 2001] Šo jauno radošo uzņēmēju ietekme nesakņojas mantotā īpašumā vai politiskā varā, bet gan asprātīgā jaunrades idejā un spējā uzminēt sabiedrības ātri mainīgās patērētāju intereses. Harvarda biznesa skolas profesore T. Amabile ir veikusi apjomīgu pētījumu, kura laikā nonākusi pie vairākiem secinājumiem. Profesore ir guvusi apstiprinājumu, ka pēdējā laikā organizācijas pievērš lielāku uzmanību kreativitātei un inovācijām, bet tomēr lielākā daļa darbinieku ir ļoti tālu no savu radošo iespēju realizācijas. Iemesls ir saistīts ar apkārtējo vidi, kura ne īpaši dod iespēju radoši izpausties. Dažādi pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēki izjūt neizsakāmu prieku, tad kad tiek rasta radoša ideja, bet tajā pat laikā, pastāv lielāka iespēja sasniegt kreativitātes kalngalu, ja pirms tam cilvēks ir juties laimīgs. Tiem cilvēkiem, kas ir aizrauti ar savu darbu, pastāv lielākas izredzes radīt kreatīvas idejas ik dienu. Tāpēc varētu teikt, ka laimīga diena rada jaunas, radošas idejas. Kreatīvi veiksmīgāki kolektīvi ir tie, kuros darbinieki spēj brīvi komunicēt, dalīties savās idejās un apspriest jaunus risinājumus.

Gadījumos kad cilvēki uzsāk sacensību, viņi pārstāj dalīties ar jebkuru informāciju. Tas ir destruktīvi, jo bieži vien organizācijā nevienam nav vispārējas un pilnīgas informācijas, lai pilnībā varētu izvērtēt attiecīgo situāciju. Štatu samazināšana negatīvi ietekmē kreativitāti uzņēmumā, jo gaidot to brīdi, kad cilvēks tiks atlaists, darbiniekā rosina bailes un novērš no tiešajiem darba pienākumiem. Par to vajadzētu aizdomāties visiem vadītājiem gan pasaulē, gan Latvijā, jo esošajā ekonomiskajā situācijā daudzi uzņēmumi ir sākuši optimizēt savu darbinieku skaitu. Štatu samazināšanas perioda laikā krasi krītas komunikācija un sadarbība. Rezultātā vadībai ir nepieciešams laiks, lai spētu stabilizēt situāciju darba vietā, veidojot labvēlīgu atmosfēru, lai tajā formētos jaunas idejas. [Amabile,2008] Šodienas specifika ir tajā apstāklī, ka jaunu ideju dzīves cikls ir ļoti īss. Sākumā vienmēr valda skepticisms – vai radošais potenciāls vispār ir jāvada. Atbilde ir - viens cilvēks organizācijā tiešām nevada kreativitāti, bet ikviens var vadīt tā, lai būtu iespēja izpausties kreativitātei. [Amabile, 2008] Radošuma rezultāts ir idejas, produkti vai risinājumi, ko novērtē kā oriģinālus, kā jauninājumus un atbilstoši vai potenciāli lietderīgus attiecīgajā situācijā. Radošumu var kultivēt (attīstīt, izkopt) gan indivīds, gan sabiedrība, tas balstās uz katram cilvēkam jau no dzimšanas piemītošiem talantiem. Ir grūti nodalīt analizējamos jēdzienus talants un kreativitāte, jo daudzi teorētiķi savos pētījumos ejot pa dažādiem ceļiem bieži nonāk pie līdzīgām atziņām, ka šodienas indivīda pašrealizācija, sekmīga karjera, līdz ar to biznesa, kurā darbojas konkrētais indivīds veiksmīga, produktīva darbība, nav iespējama bez abiem šiem indivīdam piemītošiem raksturojumiem, kuri viens otru papildina un mijiedarbojas.

RAINA VĪRA, asoc.prof.

Par intuīciju

Vēlreiz par INTUĪCIJU

Ko šobrīd piedāvā biznesa izglītība jautājumos par lēmumu pieņemšanu, problēmas situāciju risināšanu?

Pamatā  treniņos (kaučings), semināros, studiju programmās izskata tehniku, kas balstās uz dažādu veidu domāšanu, loģisku pieeju strukturēšanu. Tipisks piemērs ir Eduarda de Bono “Sešu cepuru domāšana” lēmumu pieņemšanas teorija, arī Delfi metode, vai Išikava diagramma, daudzvariantu metode, seku un celoņu analīzes, SWOT analīzes, risku paredzēšanas metode un daudzas citas. Protams, nosauktās metodes veicina un trenē menedžera domāšanu, tomēr tās darbojās noteiktās kordinātēs, iemācītos modeļos, kas veido stereotipus, domāšanas paradigmas.

Daudzi menedžeri bieži pauž viedokli, ka viņi lēmumus pieņemot balstoties uz intuīciju. Pastāv jautājumi - vai tiešām viņi balstās uz intuīciju un ko viņi ar to saprot?

Tātad jautājums - kas ir intuīcija? Varētu būt šāda atbilde - intuīcija ir attīstības realitātes nojausma, darbības struktūras vai notikumu paredzēšana pirms seku iestāšanās.

Rodas otrs jautājums - kas ir nojausma? Varētu define, ka nojausma ir dzīvē iegūts automatiskums. Cilvēks ir apveltīts ar dabisku spēju “izskaitļot” viņu ietekmējošo realiāti, un, pamatojoties uz dabīgiem instinktiem, virzīties uz priekšu, izvēloties apkārtējā vidē prioritātes. Šīs prioritātes attiecas ne tikai uz bioloģisko izdzīvošanu, bet tām ir arī sociālā radiusa iedarbības apjoms - attiecības, bizness, politika. Cilvēka sapņi, priekšnojautas pastāvīgi norāda uz veiksmi vai arī signalizē par bīstamību. Spontāna rīcība neliecina par situācijas izpratni, bet nojauta palīdz izvēlēties labākā rezultāta iegūšanas paņēmienu, lēmuma izvēli. Cilvēks cenšas izvēlēties sev labāko variantu.

Intuīcijai kā lēmuma izvēles veidam neeksistē jēdziens risks vai varbūtība. Pēc būtības intuīcija nav lēmuma izvēle, jo tā jau iepriekš satur lēmumu, proti, ietver visu reālo lēmumu kopumu, visu situāciju kopumā, cilvēka stāvokli attiecībā pret konkrētu problēmu, notikumu, faktu. Intuīcija itkā iesaka -  situācija ir tāda, vai man rīkoties šādi?

Intuīcijas izmantošanu biznesa lēmumu pieņemšanai var raksturot šādi:

  1. Intuīcija ir spējīga norādīt uz iespēju gūt potenciālo labumu esošajā darbības situācijā. Šajā gadījumā intuīcija rodas tad, kad fakstiski var realizēt to, kas situācijā iespējams, bet var būt arī pretējais – intuīcija norāda uz kļūdu, novērš zaudējumu.
  2. Intuīcija ir spējīga norādīt uz darbības konkrētību, kādu jāizvēlas lai atrisinātu grūtības vai problēmas, tā spēj parādīt cilvēkam, vai cilvēku grupai, kas ir situācijas atslēgas punkti, kādu sadarbību izvēlēties, lai gūtu panākumus vai atrisinātu radušās grūtības.
  3. Intuīcija norāda vadītājam uz viņa stāvokļa visiem aspektiem un iespējamo rīcību konkrētā situācijā: viņa veselību, ģimeni, darbiniekiem, attieksmi pret valsti utt.

Kā veidojas cilvēka spēja vadīt nojausmu un izmantot intuīcīju:

  1. Pirmkārt, tieksme veidot “realitātes mērījumus”: “attīrīt” jūtu un uztveres orgānus, pārbaudīt esošās jūtas un emocijas, lai noteiktu cik tās atspoguļo realitāti un ir raksturīgas jums.
  2. Apzināt un iemācīties “apkalpot” savus instinktus (miegs, ēšanas paradumi, ģerbšanās stils, uzvaras tieksme, egoisms, sekss, lepnums, agresivitāte, ārējā ietekme utt.). Tas nozīmē apzināt sevi, saprast kāds ir dzīves stils, kas visvairāk piestāv tieši jums. Bieži vien šādus ieteikumus vadītāji neuztver nopietni, tomēr jāatceras, ka šajā procesā subjektu nomainīt nevar.
  3. Bet pats galvenais – pastāvīgi pārbaudīt savu spēju apzināt realitāti. Tas nozīmē ka jāmaina iekšēja attieksme pret situācijām, nepieciešams patstāvīgi vai ar eksperta palīdzību veikt savu pārliecību un domāšanas kritisku revīziju, pārskatīt savas pieķeršanās, emocionālo reakciju paradumus.

Lūk jautājumi, kurus menedžeram jāuzdod sev:

  1. Vai izmantojat intuīciju biznesa lēmumu pieņemšanā.
  2. Vai jums bija jāpieņem svarīgs lēmums pilnībā pamatojoties uz intuīciju?
  3. Kā jums parādās intuīcija: ķermeniski, emocionāli, domāšanas veidā, sapnī, pieņēmumos?
  4. Vai jūsu intuitīvie lēmumi ir bijuši optimāli?
  5. Vai bijuši gadījumi, kad jūsu intuitīvie lēmumi radījuši zaudējumus (plašā nozīmē).
  6. Vai var piekrist apgalvojumam, ka realitāte bieži vien sagroza intuīcijas nojautu?
  7. Vai var iemācīties intuīciju lēmuma pieņemšanai?

Viesnicas menedžments

Grāmata par viesnīcas darbību

Latvijas Izglītības fonds izdevis grāmatu “Viesnīcas menedžments”, kurā apskatīts tūrisms kā sociāli ekonomiska nozare, jo kā liecina tūrisma statistikas dati, tad gan ārvalstu ceļotāju izdevumi Latvijā, gan Latvijas ceļotāju izdevumi ārvalstīs progresējoši pieaug.

 

Tūrisma potenciālais dinamisms objektīvi izvirza prasību paplašināt un kvalitatīvi pilnveidot ceļotāju izmitināšanas līdzekļus un vietas.Tūrisms ietekmē arī daudzu citu nozaru attīstību, tāpēc nepieciešams to identificēt ne tikai kā atsevišķu nozari, bet vērtēt tā kopējo ieguldījumu tautsaimniecībā.Dažādu veidu tūristu izmitināšanu nodrošina lielas un mazas viesu mītnes. Vieni speciālisti uzskata, ka pamatā viesnīcu biznesa tirgū valdīs viesnīcu korporācijas, kuru darbība vieglāk padodas regulatīvai ietekmei. Citi aizstāv pieņēmumu, ka mazās viesnīcas var nodrošināt specifisku un tikai tām raksturīgu piedāvājumu. Protams, pastāv atšķirīgas pārvaldības (menedžmenta) formas un metodes, īpaši attiecībā uz personāla profesionālai darbībai nepieciešamajām zināšanām un prasmēm.

Grāmatas 1. nodaļā aprakstītas tūrisma mītnes, to klasifikācija, standarta un sertifikācijas prasības viesnīcām, viesu mājām, kempingiem. Grāmatas 2. nodaļā doti ieteikumi kā noteikt viesnīcas misiju, izvirzīt mērķus un uzdevumus, kā veidot uzņēmuma identitāti, stilu, optimizēt viesnīcas organizatorisko struktūru, funkcijas, kā iekārtot viesnīcas telpas.3. nodaļā apskatīts mārketinga “mix” un specifisks tūrisma mārketings. Doti ieteikumi kā veikt tirgus izpēti, konkurenci, kā noteikt cenu, izvēlēties lojalitātes programmu, kā izmantot SWOT, PEST, SNV un citas analīzes metodes. Grāmatā ir praktiski ieteikumi kā veidot reklāmu un izvēlēties reklāmas veidu.Nodaļā par personālu doti ieteikumi kā izmantot profesiju klasifikatoru, profesiju standartu, kā izstrādāt darbinieku amata aprakstus, darba instrukcijas, darba procesa tehnoloģiju, kā motivēt un vērtēt personālu. Apskatīti viesnīcas darba vides riska faktori, darba aizsardzības preventīvie pasākumi, pirmās palīdzības metodes.Grāmatas 5. nodaļā par finanšu pārvaldību iekļauti biznesa plāna, viesnīcas finanšu izvērtējuma un budžeta izstrādes ieteikumi, kā arī doti priekšlikumi viesnīcas darbības ekonomiskajiem aprēķiniem.  Grāmatā ir sistematizēti viesnīcas pārvaldību regulējošie normatīvie akti.

 

Intuīcija

Vai var apgūt intuīciju?

Augstskolu studiju programmās pēdējā laikā parādās dažādi kursi, kurus apgūstot nākošie vadītāji pieņemšot  pareizākos lēmumus un prasmīgāk vadīšot biznesu. Tātad jautājums – kas ir intuīcija?

Intuīcija veidojas pamatojoties uz pieredzi, kas palīdz cilvēkam vajadzīgā brīdī izdarīt pareizo secinājumu un rīcību. Piemēram, iesācējam autovadītājam visu laiku jākoncentrējās un jābūt uzmanīgam, bet augot pieredzei, auto vadīšanas prasme kļūst automātiskāka un bieži vien darbības tiek izpildītas intuitīvi. Ne velti daudzi rakstnieki, aktieri, zinātnieki apstiprina, ka viņiem  palīdz intuitīvā domāšana. Intuīcijas formēšanā nozīmīgs ir relaksācijas process, atpūta, lai pēc saspringta darba un koncentrēšanās sekotu pauze, kuras laikā var gūt jaunu izpratni par uzdevumu un tā īstenošanas ideju.

Var rasties jautājums – vai cilvēki ar loģisku domāšanu nav apveltīti ar intuīciju? Zināmu atbildi dod amerikāņu zinātnieces Izabelas Maijeras - Brigsas veiktie pētījumi un izstrādātais personības rīcības tipoloģijas noteikšanas indikators (MBTI).  Izstrādātā metodika ļauj apzināt cilvēka individuālā profila veidošanās pamatnosacījumus. Personības tipu iesaka  noteikt, pamatojoties uz četriem indeksiem (detalizētāk metodika izklāstīta grāmatā “Projekta menedžments”. Rīga, LIF. 2006.) Pirmais indekss norāda uz enerģijas avota iegūšanas paņēmienu skalā:  ekstraversija – intraversija. Otrais indekss norāda uz informācijas iegūšanas paņēmienu: sensoritāte – intuīcija. Trešais indekss norāda uz lēmumu pieņemšanas paņēmienu: domāšana – izjūta. Ceturtais indekss norāda uz paņēmienu mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli: lēmums – uztvere. Zinātniece uzskata, ka sensorais tips vairāk vadās pēc reālās pasaules, pēc apkārtējās vides, tāpēc paraugi un idejas, kuras nevar “pataustīt”, nepiesaista viņa uzmanību. Viņu vispirms interesē praktiskā pieredze un tas, kas notiek “šeit un tagad”. Viņš cenšas neizlaist detaļas un pamatojas uz konkrētiem faktiem. Intuitīvais tips apkārtējās vides izpratnei izmanto savas apzinātās vai neapzinātās asociācijas un priekšstatus, cenšas izprast notiekošo ārpus zināmā, saprast notiekošā nozīmi, jēgu, sakarus un attiecības. Situācijas attīstību viņš saskata kopumā, labāk izprot vispārējo, nepievēršot īpašu uzmanībui detaļām.

Pastāv uzskats, ka ir cilvēki, kas visumā labi izzina un uztver citu domas un ieceres. Šo cilvēku vidū visai nozīmīgā pārsavarā ir sievietes, kuras spējīgākas uztvert citu emocijas, dekodēt emocionālu informāciju. Sievietes labāk iespēj atšķirt melus un emocionālo falsifikāciju, tajā skaitā starppersonu attiecībās. Protams, tas nenozīmē, ka vīrieši nespēj prognozēt un pieņemt riskantus lēmumus.

Pieņemts iedalīt vairākus intuīciju veidus, piemēram, sociālā intuīcija, ekonomiskā intuīcija utt. Sociālā intuīcija ir nepieciešama vairākām speciālistu kategorijām, pirmkārt, diplomātiem, ārstiem. Ekonomiskā intuīcija galvenokārt liederīga biznesa jomā strādājošiem vadītājiem. Vairāki pētījumi liecina, ka ekonomiskā intuīcija ir visai bīstama un paļaujoties uz to var arī zaudēt. Dažkārt cilvēkiem, kas pieņem lēmumus pamatojoties uz intuīciju, ir vēlme pārvērtēt savu kompetenci, bet neveiksmes gadījumā cenšas to norakstīt uz citu personu rēķina vai neatkarīgu apstākļu sakritību, kā rezultātā gūst zaudējumus.

Ievērojamais Mičigānas universitāters psiholoģijas profesors Dēvids Maijers, grāmatas “Intuīcija” autors, devis padomu par “sesto prātu”. Viena no galvenajām grāmatas idejām ir parādīt, ka intuīcija ir bīstams un nenoteikts instruments, kas nemākulīgi izmantots, var nest materiālu un morālu ļaunumu.Profesors uzskata, ka dažkārt intuīcija nostrādā pareizi. Piemēram, daudzi cilvēki intuitīvi noprot citu domas, vērojot sarunas partnera sejas izteiksmi. Bet intuitīvi prognozēt futbola spēles iznākumu izdodas tikai dažiem. Pateicoties masu informācijas līdzekļiem informācija par avio katastrofu izplatās ļoti ātri un detalizēti, tomēr lidmašīnu vairums cilvēki uzskata par visdrošāko un ātrāko transporta veidu un no tās izmantošanas neatsakās. Šādā gadījumā cilvēku intuīcija nenostrādā, jo atmiņām uzticas mazāk nekā būtu nepieciešams. Profesors savā grāmatā raksturojis ekonomiskās intuīcijas anomālijas. Pirmkārt, pamatojoties uz intuīciju bieži vien ātri pieņem lēmumus – dažkārt gudrus, bet citu reizi muļķīgus un nenoteiktus. Ir vairāki piemēri, kad ekonomiskā intuīcija ir pretrunā ar loģiku. Piemēram, cilvēki parasti izjūt zaudējumu divkārt sāpīgāk, nekā tādas pašas summas ieguvumu. Šo anomāliju dēvē par “nepatiku pret zaudējumu”. Cita anomālija nosaukta par “ziedojuma efektu”, proti, dažkārt cilvēki cer iegūt vairāk no atteikšanās kaut ko iegādāties, nekā samaksāt, lai to iegūtu. Šādu pieeju apstiprinājis eksperiments, kad vienai cilvēku grupai tika iedota nauda, bet otrai grupai loterejas biļetes par tādu pašu summu. Kad viņiem piedāvāja apmainīties ar saņemto, vairums izvēlējušies paturēt saņemto un nemainīties.Cilvēki cenšas neuztvert sava prāta sūtīto ziņu un noliedz, ka atsevišķi faktori viņus var ietekmēt. Ne vienmēr viegli izprast nākotni un noteikt kas notiks pēc gada, ja zaudēs darbu, izjuks ģimene utt. Turpretim veiksmīgi var paredzēt nākotni, ja tiks saņemts lielais loterejas vinnests. Cilvēki ne vienmēr pareizi un adekvāti izvērtē savu rīcību. Piemēram, pircēja veikalā iegādājās šauras drēbes, iestāstot sev, ka nometīs liekos svara kilogramus, bet pareizāk būtu reāli izvērtēt situāciju un atlikt pirkumu jau pēc novājēšanas.

Mūsdienās praksē necenšas intuīciju apspiest, bet to stiprina, veicinot domāšanu un padziļinot lietu izpratni. Tas līdzinās situācijai, kad ārsts pacientam paziņotu, ka viņam ir teicama veselība, tomēr nepieciešams veikt  ķermeņa stājas koriģēšanu. Līdzīgi ir ar intuīciju, vienā jomā intuīcija darbojas labi, bet citās nepieciešams to attīstīt. Situācijās, kad tas iespējams, intuīcija ir jāsalīdzina ar realitāti un tā pastāvīgi jāpārbauda. Protams, pieņemot nopietnus lēmumus nedrīkst paļauties tikai uz sesto prātu, īpaši ja ir neliela pieredze. Intuīcija nav panaceja un nav uzskatāma par būtisku panākumu atslēgu.Daudziem cilvēkiem pastāv augstuma bailes un šīm bailēm ir sena izcelsme, kas turpinās no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēki baidās, jo nepastāv iespēja kontrolēt situāciju lidojot lidmašīnā, bet vadot automašīnu viņi uzskata, ka kontrolē situāciju. Cilvēki baidās no tā, kas var notikt nejauši, jo pārāk uztraucas par nākotni un baidās kaut ko zaudēt. Turpretim, piemēram, pusaudzis ir vienaldzīgs par smēķēšanas kaitīgumu, jo viņš dzīvo šodienai, bet vēl ne nākotnei.

Cilvēki baidās no ainām, kas iespiedušās viņu atmiņā, vai no baismīgiem attēliem, fotogrāfijām un cenšas izvairīties no redzētām šādām situācijām. Cilvēka dabā ir baidīties no atsevišķiem gadījumiem, bet ne no bīstamībām kuras ir visapkārt. Simtiem veiksmīgi tāli braucieni neliek domāt par bīstamību vadīt auto, bet brauciens garām vietai kur gājis bojā kāds auto vadītājs un ir nolikti ziedi, liek intuitīvi samazināt ātrumu, lai gan dažkārt uz īsu laiku.Lai izvairītos no nepareiziem intuitīviem ekonomiskiem lēmumiem, vispirms jāapzina situācija, jānosaka tās bīstamība. Biznesā intuīcija palīdz novērtēt negatīvos riskus (ražošanas, finanšu, investīciju, tirgus, institucionālos), kuru iepējamība ir apzināta, izmantojot riska apzināšanas kvanitatīvās un kvalitatīvās metodes, piemēram – SWOT, PEST, Išikava diagrammu u.c., vai arī izvēlēties un izmantot nepieciešamos, iespējami labvēlīgos riskus turpmākai darbībai.Intuīcija var negatīvi ietekmēt ne tikai investīciju jomu, bet arī personāla vadību. Dažkārt personāla speciālisti uzrāda nevajadzīgu pārliecību par savām spējām prognozēt pretendenta iespējamos panākumus un atbilstību amatam. Nenoliedzami, ka atsevišķi cilvēki spēj visai prasmīgi izvērtēt citu emocijas - bailes, laimi, izbrīnu, arī melus.

Apgūt izglītības iestādēs intuīciju tiešā veidā nav iespējams, jo intuīcija nav palīgs cilvēkam, kam nav plaša pieredze. Tāpēc būtiski savienot mācību procesā iegūstamās zināšanas ar reālu praksi.

Ilgvars Forands

 

 

 

Nodoklis

Progresīvs iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN),regresīvs VSAOI maksājums un kompleksa modelēšana.

Var pāradresēt vienu maksājumu slogu uz citiem, bet tā negatīvās sekas var kompensēt ar cita maksājuma sloga pāradresāciju – tā ir šā darba novitāte. Ir liela starpība – iegūt vienu un to pašu fiskālo efektu ar nopietnām sociālām problēmām vai bez tām. Šā brīža budžeta ieņēmumu palielināšanas iespējas ir jaunu nodokļu ieviešana, esošo nodokļu palielināšana un iekasēšanas uzlabošana. Citas iespējas, kā ekonomikas sildīšana ir nogulētas un prasa atbilstošu laiku, kas nepieciešams jaunu uzņēmumu radīšanai, jaunas produkcijas ražošanas sākšanai, tirgu atrašanai un to apgūšanai. Šīs iespējas prasa vismaz gadu, divus, trīs. Šādām procedūrām laika vairs nav, tās ir jāsāk nekavējoties, bet šobrīd ir jāpārskata nodokļi un valsts budžeta tēriņi. Budžeta lielākais papildinājums šobrīd ir sasniedzams ieviešot progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Uz šī fona nevar nerēķināties ar citiem jauniem nodokļiem, kas ieviešami saskaņā ar ES un SVF nostājām – nekustāmā īpašuma nodokļa harmonizāciju – pievienojot nodoklim par zemi nodokli par ēkām (vispār ir jāizveido nodoklis par nekustāmo īpašumu kompleksā – ēkām, būvēm un zemi), kā arī sen ieplānoto akcīzes nodokli par gāzi. Tāpat ir ieviešami nodokļi par noguldījumu procentiem, dividendēm, dāvinājumiem u.c. fizisku personu ienākumiem. PVN likmju palielināšana neko jūtamu nedod, ja ir izvēle pirkt analoģisku lētāku preci vai mainīt patēriņa

Lasīt tālāk...

Jauna grāmata


Lasīt tālāk...

Grāmata

Grāmata “Darba vides risku novērtēšanas metodes”.

Grāmatā aprakstīti darba vides risku teorētiskie aspekti un sniegtas vadlīnijas (procedūras, metodes, riska matricas, padomi un piemēri) darba vides risku novērtēšanai, ievērojot Eiropas Savienības (ES) pamatdirektīvas 89/391/EEC, norādes Starptautiskās Darba Organizācijas (SDO) dokumentos, Latvijas likumos un Ministru kabineta noteikumos, kā arī vadoties pēc pasaulē plaši pazīstamām risku novērtēšanas metodēm.Grāmata paredzēta kā metodiskais līdzeklis augstāko mācību iestāžu studentiem, apgūstot tēmu “Darba vides ekspertīze” augstākās profesionālās izglītības un profesionālās maģistru mācību programmās, kas attiecināmas uz darba aizsardzības jomu. Tā izmantojama arī kā palīgmateriāls darba aizsardzības speciālistiem, darba devējiem u.c., kas savā praksē saskaras ar darba vides riska faktoriem un to novērtēšanu.

Lasīt tālāk...

Aptauja

Vai augstākā izglītībā notikusi reforma