Secinājumi par Ekonomikas ministrijas “Informatīvo ziņojumu par nepieciešamajām strukturālajām reformām izglītībā un zinātnē Latvijas starptautiskās konkurētspējas paaugstināšnai” (2009. gads)
Informatīvais ziņojums (turpmāk tekstā “IZ”) kopumā ir pārdomāts un pamatots dokuments, kurā noteiktais virsmērķis, mērķi, uzdevumi un pasākumi var labvēlīgi izmainīt augstākās izglītības kvalitāti un paaugstināt tās konkurētspēju.
1. Būtisks ir IZ norādījums, ka virknē citu nepieciešamo reformu jomās Latvijā labas iestrādes bijušas jau pirms vairākiem gadiem taču tās nav līdz galam ieviestas. IZ atzīmēts: kamēr netiek pieņemts Augstākās izglītības likums un no tā izrietošie normatīvie akti, Eiropas kredītpunktu sistēmu (ECTS) ieviešana, pienākuma uzlikšana augstākās izgītības iestādēm saistīt savas kvalitātes sistēmas ar Eiropas standartiem un vadlīnijām, kopīgo grādu programmu īstenošana utt. ir apgrūtināta.
2. Pamatots ir IZ vērtējums, ka darbaspēka pārpalikums sākot ar 2015. gadu var veidoties augstākās kvalifikācijas grupā un var izveidoties ekonomikas nespēja absorbēt darba resursus ar augstāko izglītību un tas var radīt risku, ka cilvēkiem ar augstāku kvalifikāciju būs jāstrādā zemāk kvalificēts darbs.
3. Pamatots ir viedoklis, ka pašreizējiem darba tirgus politikas virzieniem jābūt balstītiem uz vidējās kvalifikācijas darbaspēka piedāvājumu un efektīvāku augstākās izglītības piedāvājuma ieviešanu, ar to saprotot kvalitatīvo aspektu.
4. Ipaši būtu jāievēro IZ pamatota norāde, ka nākamos gados samazināsies arī darbaspēka piedāvājums. To noteiks negatīvās demogrāfijas tendences, iedzīvotāju ilgtermiņa emigrācija, iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes samazināšanās utt.
5. Būtiskas ir IZ uzrādītās darba tirgus tendences: jo zemāks izglītības līmenis, jo lielāks īpatsvars ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju kopskaitā. Saskaņā ar 2008. gada datiem ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju vidū 47,6% bija ar pamatizglītību vai zemāku par pamatizglītību, 23,9% ar vidējo vispārējo izglītību, 19,5% ar vidējo profesionālo izglītību, 9% ar augstāko izglītību.
6. Īpaši atbalstāmi būtu šādi IZ izvirzītie reformas uzdevumi: 6.1. veikt publiskā finansējuma piešķiršanas sistēmas reformu, pārejot uz rezultātos orientētu finansējuma modeli;6.2. optimizēt no valsts budžeta līdzekļiem finansētās augstākās izglītības programmas, novēršot dublēšanos, veicinot kopēju programmu izstrādi; 6.3. konsolidēt infrastruktūras un atbalsta funkcijas, samazinot tās uzturēšanas izmaksas un palielinot infrastruktūras reālo noslodzi;6.4. stiprināt augstskolu autonomiju;6.5. veikt pāreju uz studiju rezultātu (learning outcomes) pieeju augstākās izglītības programmās;6.6. izveidot “Izcilības centrus”, koncentrējot studiju un zinātnisko darbību konkrētās nozarēs (arī starp- un pārnozarēs);6.7. izveidot “Kompetences centrus”, koncentrējot atbalstu inovatīvai darbībai;6.8. plašāk piesaistīt darbam AII ārvalstu akadēmisko personālu. 6.9. izveidot nozaru pudurus (klasteru), panākot studiju un zinātniskā darba reālu sasaisti ar eksportspējīgo uzņēmumu pieprasījumu to sekmīgas darbības nodrošināšanai un valsts policentrisko attīstību;6.10. reformēt publiskā finansējuma izlietojuma sistēmas, panākot privāto un publisko finanšu caurspīdīgu nošķiršanu;6.11. piesaistīt papildu finansējumu no privātā sektora u.c. finansējuma avotiem;6.12. veicināt laika periodā līdz 2020. gadam zinātnes un inovāciju universitātes vai universitāšu veidošanos, t.sk. konsolidējot pašreizējo valsts augstskolu un zinātnisko institūtu institucionālo sistēmu.
7.Tomēr ir vairākas piezīmes par publiskoto IZ: 7.1. vispirms jāņem vērā tas, ka vairākums IZ norādīto mēķu un rezultatīvo rādītāju pamatojas un pastāv saistībā ar EM prognozēto Latvijas ekonomikas izaugsmi un paredzēto budžeta līdzekļu iedalījumu augstākai izglītībai. 7.2. diemžēl reformu paredzēts veikt tikai atsevišķu izglītības sistēmas elementu jomā (augstākā izglītība, zinātne), kas ir tikai daļa no visas izglītības sistēmas. 7.3.IZ nav paredzēts būtiski reformēt augstākās izglītības saturisko aspektu;7.4. nav saistīta augstākās izglītības reforma ar vidējās vispārējās izglītības mācību kvalitātes uzlabošanu;7.5. IZ nerada ticamību, jo vairāki ieteikumi ir noteikti pieņēmuma formā un tiem nav ekonomiska pamatojuma;7.6. IZ noslēguma daļā konstatēts, ka galvenie ieguvumi saistībā ar šīm reformām izglītībā un zinātnē ir gaidāmi ne agrāk kā pēc 5-7 gadiem, t. i., pēc 2015. gada, bet IZ mērķi, uzdevumi un priekšlikumi noteikti 2015. gadam;7.7. IZ norādīts, ka ir ļoti zems valsts budžeta finansējuma augstākajai izglītībai īpatsvars IKP - 2008. gadā tas bija 143 milj. latu jeb 0,88% no IKP. Savukārt IZ ieteikts, sākot ar 2013. gadu, to palielināt vidēji gadā par 0,3 - 0,4% no IKP, tātad 2015. gadā tam būtu jābūt 1,85-1,9%;
8. IZ mazāk un nepilnīgāk analizētas esošās augstākās izglītības tendences, kas var būtiski ietekmēt reformas ieteikumus un rezultātu: 8.1. statistikas dati liecina, ka visās augstskolās par maksu studē joprojām liels studentu skaits, kas veido 71,0% no visiem studējošiem. 8.2. samazinās privāto līdzekļu īpatsvars kopējā augstākās izglītības finansējumā, jo studenti mazāk izvēlas juridisko personu dibinātās augstskolas.8.3. katru gadu mazinās maģistra grādu ieguvušo skaits. Maģistra grādu 2004. gadā ieguva 3608 personas, 2007. gadā - 3237, bet 2009.gadā vairs tikai 2578 personas. To daļēji var izskaidrot ar to, ka iepriekšējos gados Latvijas maģistra grādu centās iegūt PSRS laikā augstskolu beigušie, tā iegūstot jau Latvijas valsts diplomu. Studēt stimulēja arī ziņa, ka turpmāk palielinās algu skolotājiem ar maģistra grādu. 8.4. augstskolās ir liels studijas pārtraukušo studentu skaits, vidēji 2009./2010. ak. g. 14,4% pilna laika un 19,5% nepilna laika studenti. Šo problēmu radījušas vidusskolu beidzēju nepietiekamās zināšanas, īpaši matemātikā un fizikā.
8.5. augstskolu studiju kvalitāti ietekmē ne tikai profesoru un asociēto profesoru Vairākumā izvēlēto augstskolu visi attiecīgi apsekotie 361 mācībspēki pēdējos 6 gados ir publicējuši vienu divus darbus. Tomēr bibliotēku katalogi neuzrādīja 27 (7,5%) atiecīgās kvalifikācijas mācībspēku publikācijas. 8.6. IZ salīdzināts dažādu valsts augstskolu skaits ar iedzīvotāju skaitu (ņemot vērā studentu skaitu) un secināts, ka Latvijā uz vienu miljonu iedzīvotāju ir 8 valsts augstskolas, kas ir mazāk nekā tādās ES valstīs kā Lietuva (9), Igaunija (11), Somija (10), Bulgārija (9), bet vairāk nekā Vācijā (6), Dānijā (5), u. c. valstīs. Šāda valstu salīdzināšana nav korekta, jo pastāv būtiskas atšķirības dažādu valstu izglītības sistēmās. Somijā, kuru apdzīvo 5,3 miljoni cilvēku, ir 20 valsts universitātes un 28 profesionālās valsts augstskolas (politehnikumi, ko var pielīdzināt Latvijas koledžām). Somijā pēdējos gados uzsākta augstskolu skaita samazināšana, veicot to apvienošanu un to pārvaldes nodošanu speciāli izveidotiem fondiem. Zviedrijā ir 30 augstskolas, t. sk. viena privātā un, līdzīgi kā Somijā, tas visas finansē valsts. Zviedrijas parlaments finanses izdala atsevišķi katrai augstskolai, bet trijās specialitātēs – arhitekti, ārsti un juristi – parlaments nosaka konkrēto vietu skaitu konkrētai augstskolai, lai nepieļautu šo profesiju pārprodukciju.
8.7. Latvijā 2009. gada decembrī bija akreditētas 34 augstskolas un 25 koledžas, kopā tika īstenotas 920 studiju programmas (336 akadēmiskās studiju programmas, t. sk. 90 doktora studiju programmas un 584 profesionālās studiju programmas). Akreditācija notiek katru gadu - 2008. gadā akreditētas 150 programmas - 138 programmas uz sešiem gadiem un 12 uz diviem gadiem. Tātad programmu skaits strauji pieaug, to sekmē maksas izglītība, ko varētu pat formulēt kā biznesa iepējas izglītības jomā. Latvijā ir izveidots akreditācijas process, tomēr liela apjoma studiju programmu skaita ziņā tas dažkārt ir formāls. Akreditācijas procesa sagatavošanu veic nevalstiska organizācija. Uzaicinātie studiju programmu eksperti ir vai nu universiāli speciālisti, vai kļuvuši jau par “štata” ekspertiem. Piemēram, profesors, ekonomikas speciālists vienā akreditācijas komisijas sēdē kā eksperta grupas vadītājs vienlaikus pārstāv turpat 25% akreditējamās programmas, turklāt vadījis ekspertu grupu, kas veikusi ekspertīzi par pirmsskolas izglītības programmu. Dažkārt uzaicinātie ārvalstu sksperti nepietiekami pārzina akreditējamo programmu studiju virzienu. 8.8. akreditējamo studiju programmu iesniedzējas augstskolas norāda, ka studijas notiks latviešu valodā, bet bieži vien tās notiek citās valodās. Tātad tiek uzrādīti citi mācībspēki, saturs un literatūra. Akreditācijā kā studiju vietu uzrāda Rīgas augstskolu, bet to īsteno citās pilsētās, kur nav līdzvērtīgas materiālās bāzes un mācībspēku. Dažkārt augstskolas akreditācijas pieteikumā kā mācībspēkus uzrāda visus esošos zinātņu doktorus, pat tādus, kuri latviešu valodu pārzina tikai sadzīviskā līmenī.
8.9 saprotams ir uzskats, ka nepieciešama konkurence starp augstskolām un piedāvātajām programmām. Tomēr esošās situācijas pat virspusēja analīze izraisa nopietnas pārdomas. Piemēram, izglītības programmas īsteno deviņās valsts augstskolās, sociālās un cilvēkrīcības zinātnes programmas septiņpadsmit augstskolās, t. sk. divpadsmit valsts dibinātās augstskolās, tiesību zinātnes var studēt deviņās augstskolās, studiju programmu - komerczinības un administrēšana – piedāvā divdesmit divas, arī trīspadsmit valsts augstskolas. Trīs gados (no 2006. gada līdz 2008. gadam) šīs studiju programmas apguvuši 49186 studējošie. Bet komerczinības programmas piedāvā vēl arī 12 koledžas. 8.10. vislielākais maksas studentu īpatsvars ir sociālajās zinātnēs. Maksas studentu skaits palielinājās arī skolotāju izglītības un izglītības zinātņu tematiskajā grupā, t. sk. arī no valsts budžeta finansējuma (pēdējos trīs gados par 12 procentiem), lai gan skolotāju skaits skolās samazinās. Trīs gadu laikā (pēdējie dati par 2005.–2007. gadu) izglītbas tematiskajā grupā augstskolā izglītību ieguvuši 10383 speciālisti. Toties darbu izglītības iestādēs uzsāk mazāks skaits, piemēram, 2008. gadā izglītības iestādēs sāka strādāt 848 jaunie pedagogi un skolotāji, no kuriem 617 tajās jau strādāja un vienlaikus arī studēja. 8.11. ne vienmēr pamatots ir jaunu studiju programmu pieteikums. Akreditācijas komisijas sēdē (22.04.2009.) piecām valsts augstskolām, t. sk. trīs universitātēm, tika akreditēta profesionālā maģistra studiju programma “Karjeras konsultants”. Šaubas par šādu lietderību radās arī vairākiem ekspertiem. 8.12. nepārdomāta situācija ir par augstskolu fakultāšu lietderību. Piemēram, Rīgā ir divas medicīnas fakultātes, divas ķīmijas fakultātes, Rīgā ir LU pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, kurā studē vairāk nekā 3700 studenti un vienlaikus izglītības programmas piedāvā citas augstskolas (RPIVA), kā arī Liepājas Universitāte un Daugavpils Universitāte. Sporta speciālistus izglīto LSPA, kurai ir augsta kvalifikācija un kvalitātes resursi, tajā pašā laikā šādus speciālistus izglīto vēl divās Rīgas (LU un RSU) un Daugavpils Universitātē.
9. Vairākiem IZ norādītiem rezultatīviem rādītājiem nav pamatojuma, un tie izteikti vēlamā izteiksmē un pieņēmuma formā:9.1. nav izprotams pamatojums tam, ka 20% maģistru jābūt uzņēmējiem un uzņēmumu vadītājiem; 9.2. nav faktoru, kas liecinātu, ka katru gadu laikā no 2011. gada līdz 2015. gadam, doktora grādu iegūs 400 personas, tātad piecos gados būs 2000 jaunu doktoru. Doktora programmās 2009./2010. ak. g. studēja 2152 doktoranti, bet doktora studiju programmās imatrikulētas 670 personas. Saglabājoties šādai imatrikulācijas tendencei, piecos gados doktorantūrā studētu apmēram 3000 personas. Tātad 60% no viņiem 2015. gadā būtu jāaizstāv disertācija.Statistika liecina, ka pēdējos gados ir samazinājies akadēmiskā personāla ar zinātnisko grādu īpatsvars, 2009. gadā tas bija 46% (2002.gadā pat 50%). Neatbilstoša ir arī studentu skaita un akadēmiskā personāla attiecība - valsts augstskolās tā ir 18:1, savukārt juridisko personu dibinātās augstskolās - 38: 1;
10. Veicot šāda tipa analīzi un izvirzot mērķus, teorijā un praksē pieņemts noteikt kritērijus mērķu sasniegšanas konstatēšanai planojamā periodā, kā arī paredzēt faktorus (noteikt pieņēmumus), kas varētu ietekmēt mērķu sasniegšanu un to noturēšanu ilgtermiņā. IZ šādu norādījumu nav. Piemēram, IZ paredzēts, ka 2011. un 2012. gadā valsts budžēta finansējums tiks piešķirts ne mazāks kā 2010. gadā, tādejādi reformas iespējas būs ierobežotas un nenodrošinās 2015. gada plānoto rezultātu sasniegšanu. Neizprotama ir IZ publiskotā tēze: - “Strukturālo reformu mērķu sasniegšanu nodrošina izvirzīto strukturālo reformu uzdevumu izpilde!”
11. IZ paredzēts AII piesaistīt uzņēmumu finansējumu, bet to var veikt tikai tad, kad ir (būs) atbilstoši normatīvie akti. Par to IZ nav priekšlikumu.12. Attiecībā uz augstāko izglītību paredzēts ieviest vienādu nodokļu piemērošanas kārtību valsts un privātajām augstākās izglītības institūcijām. Turklāt šāds nosacījums izmaina komercdarbības pamatprincipus un tādā gadījumā būtu jāparedz grozījumi Komerclikumā.
Rakstā minētais izraisa pamatotas bažas, ka arī IZ noformulētāie reformas priekšlikumi kārtējo reizi var palikt neīstenoti !
Ilgvars Forands
Aizmirsta patiesība
Krīzē uzņēmumam nākas samazināt izdevumus, tajā skaitā personāla. Tas demotivē darbiniekus, kā rezultātā notiek darbinieku mainība, var palielināties nekārtības, pazemināties darba efektivitāte. Tas pasliktina uzņēmuma kopējo un, pirmkārt, finanšu stāvokli. Kā iemesls šādai situācijai uzskatāms tas, ka līdz krīzei vadība personālu uzskatīja tikai kā vienu no darba resursiem. Savukārt darbinieki uzņēmumu uzskatīja par ienākumu gūšanas avotu. Krīzes apstākļos vadībai būtu nepieciešams radīt priekšnoteikumus, lai izmainītos šāda attieksme, lai uzņēmums personālam būtu ne tikai ienākumu gūšanas avots, bet tas kļūtu par “savu”. Protams, ka šāda attieksme nepieciešama ne tikai krīzes apstākļos, tādai atteiksmei vajadzētu būt ikdienā, lai personāls nebūtu tikai resurss, bet sadarbības partneris.
Ikdienā attieksme izpaužas dažādi. Piemēram, bankas līdz krīzei klientu pamatā uzskatīja kā peļņas gūšanas avotu. Iestājoties krīzei klienti bieži vien neuzskata par nepieciešamu savlaicīgi atmaksāt kredītus vai atdot līzingā iegādātas preces. Šāda attieksme un rīcība krīzes situacijā ietekmē visu finanšu sistēmu. Savulaik ekonomikas (vecās) tēvs Adams Smits uzskatīja, ja grupas dalībnieks darbojas savu individuālo interešu vadīts, viņš darbojas arī visas grupas interesēs, ka konkurencē personīgās ambīcijas kalpo visu labklājībai un konkurence kā “neredzama roka” virza ekonomiku. Krīze parādīja pretējo – katra indivīda rīcība tikai savās interesēs ir graujoša visiem, arī pašam indivīdam.
Uzņēmumam ir iespēja meklēt izeju no radušās krīzes situācijas – veicināt, lai darbinieks kļūtu par akcionāru. Šāds risinājums pirmajā brīdī liekas vienkāršs, bet faktiski tas ir visai sarežģīts, jo īpašniekam jāizvēlas vēl nebijis solis – jādalās ar savu biznesu.Sistēmas teorijā ir nosacījums, ka radušos problēmu nevar atrisināt tajā līmenī, kurā tā radusies, tāmdēļ risinājums jāapzina augstākā līmenī. Ja kādam uzņēmumam rastos papildus finanses, tās visai ātri izzustu, jo tirgū ir līdzekļu trūkums. Jāatceras, ka neeksistē pilnīgi slēgtas sistēmas, viss pastāv kopsakarībā. Tirgotājs nevar samaksāt ražotājam, jo nav naudas, ražotājs nepiegādā tirgotājam produktu, bet ar laiku arī tam sāk pietrūkt līdzekļu ražošanai. Loks noslēdzas un rodas savsatrpēja neuzticība. Ne velti šībrīža krīzi dēvē kā neuzticības krīzi.
Pēckrīzes periodā var iezīmēties jaunas grūtības – ir bizness, bet nav atbilsoša personāla. Tajā pašā laikā ir daudzi bezdarbnieki - kompetenti speciālisti, kuri nespēj atrast darbu, bet uzņēmums nevar viņus pieņemt, jo trūkst naudas. Izeja – pieņemt cilvēkus darbā kā partnerus, proti, kā akcionārus. Pat ja patreizējā periodā nav iespējas samaksāt pilnu algu, daudzi cilvēki būtu gatavi strādāt, saskatot nākotnes iespējas saņemt ne tikai algu, bet arī daļu no uzņēmuma pelņas kā biznesa partneri. Lai šādi rīkotos nepieciešamas izmaiņas likumdošanā un attieksmē - jāmazina nodokļus, tā dodot uzņēmumam papildus finanšu resursus, jāmazina darba samaksas procesa nepārtraukta kontrole, tādejādi veicinot uzņēmēju un valsts savstarpēju uzticību. Ne velti pastāv uzskats, ka problēma ne vienmēr pastāv pašā problēmā, bet tās uztverē. Pasaules krīze to apliecināja.
Problēma nav tikai līdzekļu trūkumā, bet faktiski produkta lēnajā apritē kopējā ķēdē, tajā skaitā vietējā tirgū, jo naudu ķēdē kā pēdējais dod patērētājs, iegādājoties produktu. Ja patērētājam pietrūkst līdzekļu, tad aprite ķēdē vēl vairāk palēninās. Šājā sakarībā svarīgi, lai uzņēmumam būtu kaut nedaudz brīvie apgrozāmie līdzekļi. Šo līdzekļu trūkums kādā ķēdes posmā ierobežo produkta virzību visā ķēdē un loks atkal noslēdzas. Arī bezdarbnieku skaita pieaugums, iedzīvotāju maksātspējas samazināšanās visai būtiski ietekmē produkta un līdz ar to naudas apriti. Tie ir nozīmīgi krīzes ietekmes faktors.
Ko darīt? Pirmkārt, ekonomikas stimulēšanai iepludināt papildus naudas līdzekļus. Protams, tas var radīt inflāciju, papildus slogu valsts finansēm, uzņēmumam jaunas kredītsaistības, pie tam krīzes situācijā var pieaugt kredīta procentu likmes. Kā otrs iespēju variants varētu būt uzņēmumu savstarpēja integrācija, kas nodrošinātu produkta virzību ražošanas un realizācijas ķēdē, vienkāršotā variantā - piegādātājs, ražotājs, tirgotājs, patērētājs – kurā produkta realizācija nesaistas ar naudas paralelu virzību.Protams, abi varianti ir diskutējami. Vienīgie, kam var būt cita pieeja ir tie, kuri pelnās “pārdodot” naudu, jo krīzes situācijā naudas vērtība pieaug. Tādējādi jārod atbilde uz jautājumu, - kuru dažkārt proponē valdība – vai krīze rodas negaidīti un vai to var atrisināt tikai ar finanšu instrumentiem. Sena patiesība liecina, ka krīze nav jādefinē tikai kā “finanšu”, bet gan kā “sistēmas” krīze. Tātad, vispirms vajadzētu sakārtot sistēmu.
Ilgvars Forands